Jēdziena "dzīvesspēks" pirmie un agrīnie skaidrojumi nāk no materiālu zinātnes, kur to aprakstīja kā pretestību dažādu veidu deformācijai. Terminu sāka izmantot gumiju un tepiķu ražošanā, kur skaidroja šo materiālu spēju atgūt savu iepriekšējo formu un izskatu pēc dažādu ietekmējošo faktoru iedarbības. Varat iztēloties, kā riepa, kura tiek deformēta, atsitoties pret kādu priekšmetu vai jebkādu citu vietu, spēj elastīgi atgūt savu formu.
Tālāk šo jēdzienu psiholoģijā apskatīja, raugoties uz bērniem, kuri saglabā savu dzīves kvalitāti par spīti ļoti nelabvēlīgajiem apstākļiem. Tā ir psiholoģiska noturība un spēja atkopties pēc negatīviem pārdzīvojumiem. Spēja veiksmīgi pielāgoties mainīgajai videi un atkopties no tās. Dzīvesspēks nozīmē atgūt sevi pēc lielām traumām, pēc bēdām, pēc milzīgiem zaudējumiem. Ir daudzi cilvēki, kas visu mūžu turpina dzīvot kā ievainoti. Viņi nekad vairs nav tie, kas bija. Bet dzīvesspēks ir tā spēja, kad tu, esot kā apdauzīta gumijas riepa, nevis paliec ar ievainojumu, bet atgūsti savu personību un individualitāti. Dzīvesspēks ir dinamisks process, kas mijiedarbojas ar iekšējiem un ārējiem riska faktoriem un resursiem. Pielāgojoties apstākļiem, adaptējoties videi un pārvarot grūtības, cilvēks spēj saglabāt savu dzīves kvalitāti.
Sākotnēji to vairāk pētīja kā iedzimtības un ģenētisko faktoru. Bet, jo vairāk pētījumu, jo vairāk var redzēt, ka dzīvesspēks ir attīstāms un tā nav tikai iedzimtība, turklāt tas atšķirīgi darbojas dažādos dzīves posmos. Līdz ar to – nav iespējams noteikt viennozīmīgu atbilstību starp bērnībā piedzīvotiem traumatiskiem pārdzīvojumiem un situācijām pieaugušo vecumā.
Dzīves izaicinājumi un grūtības bieži vien mums liek pārvērtēt to, kas ir nokalpojis, kas vairs neder, lai tā vietā varētu nākt jaunas atziņas un idejas. Lai augtu un attīstītos tālāk, indivīdam ir jāspēj būt elastīgam un ir jābūt izpratnei par dzīves notikumu būtību. Pieķeroties un neatlaižot sen nokalpojušas situācijas un lietas, cilvēks "apaudzē" sevi, nevis kādu citu, ar sāpēm, skumjām, dusmām. Tas notiek ne tikai emocionālā, bet arī fiziskajā ziņā. Ir jāsaprot, ka uz šīs zemes mēs ieradāmies, esot vieni paši un brīvi no jebkādām piesaistēm, pieķeršanās sajūtām. Tikai ar laiku sākam mainīt savus priekšstatus par to, ka kaut kas pieder man. Tas atspoguļo egocentriska cilvēka attīstīšanos – mana mašīna, mana lelle, mans draugs, mans suns un tamlīdzīgi. Ir jāveido izpratne par kopīgo, lai neveidotos pieķeršanās un būtu iespējams "palaist vaļā".
Kā attīstīt dzīvesspēku
Vai man piemīt dzīvesspēks? Jā, tas ir katram. Jautājums, kas var rasties – vai tu spēj sevī to ieraudzīt? Tā attīstību veido mūsu iekšējie un ārējie resursi. Iekšējie resursi parasti ir saistīti ar indivīda motivāciju, emocijām, pašefektivitāti, sociālo un emocionālo kompetenci, profesionālo aicinājuma izjūtu, cerību, empātiju, savukārt ārējie resursi saistās ar attiecībām un to nozīmi gan darbā, gan ārpus tā, gan arī ģimenē. Te ietilpst laulātā atbalsts, attiecības ar bērniem, attiecības ar darba kolēģiem, vide, spēja sadarboties, prasme risināt problēmas, prasme komunicēt, vēlme attīstīties u.c. kvalitātes. Ir ļoti svarīgi apzināties savu lomu katrā no šiem resursu aspektiem. Tam jābūt līdzsvarā, jo zinām, ka ir tik viegli uzvelt vainu uz kādu citu un paziņot, ka esi vainīgs tajā, ka slikti jūtos, to, ka nav vairs spēka, ir apātija un depresija, bet šajā gadījumā ir jāieskatās, kas atrodas monētas otrā pusē, ko parasti neviens negrib darīt.
Dzīvē nekad nav par vēlu kaut ko mainīt. Vienmēr ir jāsāk ar sevi! Ir jāmaina attieksme pret notikumiem, kā uz tiem reaģē un, protams, arī attieksme pašam pret sevi.
Kā rīkoties, lai atgūtu dzīvesspēku un spēju atkopties no nelabvēlīgiem un izaicinošiem notikumiem? Pirmkārt, ir jāieslēdz savi iekšējie resursi, savs spēks. Pamatā ir kvalitatīva fiziskā veselība – veselīgs uzturs, miegs un fiziskās aktivitātes. Ir ļoti svarīgi rūpēties par sevi laicīgi, lai nepieļautu izsīkumu un apātiju. Centies komunicēt un uzturēt labas attiecības ar kolēģiem, draugiem. Dalies, jautā padomu, palīdzi otram. Būtiski ir saprast, ka no katra cilvēka varam kaut ko mācīties.
Analizē un pamani to, kā tu reaģē uz notikumiem. Ir ļoti svarīgi nepazaudēt savu personību un nesākt līdzināties citiem, pārveidojot savu attieksmi vai rīcību. Atceries, ka viens no svarīgākajiem noteikumiem ir būt godīgam un patiesam pret sevi! Tas ir iekšējais spēks, kas iepazīstina tevi ar sevi pašu. Jebkuras pārmaiņas ir daļa no dzīves. Ir procesi, ko varam ietekmēt un procesi, ko nevaram. Būtiski ir pievērsties tam, ko vari ietekmēt, un vēl būtiskāk ir pamanīt to, kā negatīvie dzīves notikumi ir tevi stiprinājuši un ļāvuši atgūties.
Ja izvērtēsi savu pieredzi un savus iekšējos un ārējos resursus jeb spēku, tas palīdzēs apzināties tavas atbilstošākās stratēģijas, kā pārvarēt grūtības. Izdari izvēles, vadoties pēc savām vērtībām. Mācies no savas pieredzes.
