'Lai izprastu valsti, pirmām kārtām jāapgūst tās valoda' - Munirs, Maroka, mīlestība un tradīcijas
Foto: Privātais arhīvs

Aukstās vasaras dienās ne vienā vien sarunā iesprūk: "Laikam jābrauc uz siltām zemēm..." Munirs Saleks no Marokas, Latvijā atzīmējot jau trešos Jāņus, ir gatavs atbalstīt latviešu ilgas pēc siltuma. Viņa dzimtenē tā gandrīz nekad nepietrūkst.

Muniram ir 36 gadi, viņš studējis ekonomiku, un viņam pieder tūrisma firma Marakešā. To viņš vada tepat no dzīvokļa Rīgā, kur vasarā svinēs trīs gadu kāzu jubileju ar sieviņu Gintu. "Kad apprecējāmies, uzdevām jautājumu, kur dzīvosim," stāsta Munirs. "Ginta nevarēja strādāt no citas valsts, tāpēc es nolēmu pamēģināt iesākto tūrisma jomā no Latvijas. Sākumā uz gadu, bet nu jau aizgājis un pagaidām izdodas. "

Stāstot par vietu, no kurienes nāk, Munirs aizrauj jau ar pirmajiem teikumiem: "Esmu no Safi, nelielas pilsētas Atlantijas okeāna krastā uz dienvidiem no Kasablankas. 

Daudzi ļaudis tieši no Safi pazīstami kā izcilnieki pasaulē savās nozarēs. Kad jautā, kāpēc tā, mēs sakām – sardīņu dēļ. Mēs neesam bagāti, bet esam gudri. Mums ir vislabākās sardīnes pasaulē".

Safi ir svarīga pilsēta arī tiem, kas dzīvojuši līdzi slavenā norvēģa Tūra Heijerdāla pasaules ceļojumiem. Tieši no Safi 1970. gadā izbrauca laiva "RaII", lai dotos apkārt zemeslodei. Tas labi zināms arī daudzās latviešu mājās – tieši Safi osta kļuva par Munira vizītkarti, kad viņš pirmo reizi ieradies ciemos pie Gintas māsīcas.

Vēstuļu draugi un kultūras sadraudzība

Klausoties Munira stāstītajā, neizskan vārds "tūrisms", bet daudz aizrautīgu vārdu par iespēju iepazīt citas kultūras. Nodarbi tūrisma jomā Munirs izvēlējies, "lai tā nebūtu pārāk tālu no tā, kas man sirdij tuvs".

Vēlme iepazīt citas tautas un kultūras viņam radusies jau bērnībā. Munirs ir jaunākais sešu bērnu ģimenē. "Esam četri puiši un divas meitenes. Tēvs bija vadītājs tekstila rūpnīcā. Tajā laikā visiem bija pieci seši bērni, un lielās ģimenes dzīvoja kopā arī tad, kad bērni izauga un apprecējās. Man šķiet, ka tas nebija taupīšanas nolūkos, cilvēki gribēja būt savu vecāku, bērnu tuvumā," spriež vīrietis.

Kad Muniram bija deviņi gadi, brālim un māsai parādījās vēstuļu draugi citās valstīs, un viņu mājās sāka pienākt krāsainas pastkartes. "Es arī ļoti gribēju, lai man ir tādi draugi. Es nopirku grāmatu: "Kā iegūt vēstuļu draugus", klausījos BBC un dažādus raidījumus arābu valodā, lai uzzinātu, kas notiek pasaulē. 

Tur es atradu pirmos vēstuļu draugus. Sākumā manu angļu valodu laboja palīgi, jo biju mācījies pašmācības ceļā. Vēstuļu draugi palīdzēja sākt veidot priekšstatu par to, ka pastāv citas kultūras un citas valstis," stāsta Munirs.

"Studiju gados piedalījos dažādās starptautiskās jauniešu aktivitātēs. Viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem bija Pasaules jauniešu forums Kasablankā 2003. gadā, kas pulcēja 1000 jauniešus no simts valstīm. 

Mēs runājām par pasaules problēmu risinājumiem, nabadzību. Pēc tam es izveidoju organizāciju, kas sāka sadarbību kultūras apmaiņas jomā. Tajā laikā Safi nekā tāda nebija, jaunieši nesatika ārzemniekus. 

Atceros, ka Zviedrijā vienā projektā, kur es pārstāvēju Maroku, mēs piedāvājām vakaru ar nosaukumu "Piecas maņas". Mēs parādījām, ko jūtam, garšojam, sataustām, redzam un dzirdam savās valstīs. 

Zviedriem tā šķita jauna pieeja, kā iepazīt citas valstis," Munirs atklāj, kā attīstījusies viņa dzīves lielā aizraušanās ar citām kultūrām.

"Ko atceros no pirmā ceļojuma uz Eiropu? Tas bija Zviedrijas mazpilsētā. Pēc ierašanās pievakarē priecīgi gājām uz pilsētas centru - skaisti, viss zaļo, tūlīt satiksim cilvēkus. Gājām kopā ar vienu spāni, un viņš man prasa "Kur ir cilvēki?" Centrā kā izslaucīts. 

Mēs esam no Vidusjūras piekrastes, pie mums visur ir cilvēki. Pie jums vakaros cilvēki ir mājās", smaidot atceras Munirs. Pēc tam viņš studiju ietvaros pavadījis vairākus gadus Dānijā tautas augstskolā.

Neticamā iepazīšanās ar latvieti

Ziemeļeiropa izrādījusies ierakstīta Munira liktenī, jo, atgriezies uz dzīvi Marokā, viņš tur satika latvieti Gintu. 

Ginta ar trim draudzenēm bija devusies ceļojumā uz Marakešu, kur Munirs kā brīvprātīgais uzņēmās pār viņām nelielu šefību, iepazīstinot ar vietējo kultūru. Tajā pašā laikā viņš uzņēma arī četras meitenes no ASV. 

"Kad man bija brīvais laiks un uzņēmumā viss bija nokārtots, tā kā dzīvoju viens, es labprāt palīdzēju tūristiem dažādu sociālo ceļošanas tīklu ietvaros," skaidro Munirs.

Tālākie notikumi ir romantiskas filmas vērti. Ginta un Munirs ieskatījās viens otrā februāra ceļojuma laikā. Divus mēnešus vēlāk Ginta uz Maroku atbrauca vēl vienu reizi. Trešo reizi Ginta uz Maroku devās vasarā, lai svinētu kāzas.

"Tas notika loti ātri,", smaidot saka Ginta. "Tā bija lemts notikt. Un viss bija ļoti skaidrs. Tāpēc nav, ko kavēties. Dzīvē ir tikai viena iespēja, un, kad tā atnāk, tā jāizmanto, lai nav visu mūžu jānožēlo," pārliecināts ir arī Munirs.

Munirs piebilst: "Es biju ilgi grozījies dažādās kultūrās, iepazinis cilvēkus pēdējos piecpadsmit gados un pazinu sevi. Tāpēc par Gintu man šaubas neradās nevienu mirkli."

Munira ģimene Gintu pirmo reizi ieraudzīja kāzās un pieņēma kā savējo. "Mamma bija ļoti atbalstoša. Mūsu mājā vienmēr bijuši viesi no citām valstīm jau no agras bērnības. Arī mana ceļošana bija viņu sagatavojusi šādam notikumu pavērsienam".

Gintas tēvs Muniram piekrišanu meitas laulībām deva neklātienē, bet Latvijā sagaidīja tikai pusgadu pēc kāzām. Ceļošanas un satikšanās grūtības Latvijā diemžēl ir daudzu tālo mīlestības stāstu neatņemama sastāvdaļa. 

Marokāņi vīzu var dabūt tikai Ēģiptē, uz kuru dodoties, viņiem arī vajag vīzu. Tas viss prasa laiku un naudu. "Pasaule un robežas nemaz nav tik atvērtas," no pieredzes stāsta Ginta. 

Kopumā tas viss jau ir pagātnē, un Munirs un Ginta pie šiem grūtajiem mēnešiem pārāk nekavējas.

Tomēr Latvijas imigrācijas dienesti par sevi atgādina, liekot pirmos piecus gadus reizi gadā doties atjaunot uzturēšanās atļauju, prasot tos pašus dokumentus kā jebkuram iebraucējam – jāuzrāda, ka būs pietiekami iztikas līdzekļi, apdrošināšana.

Latviešu valoda paver iespējas

Šovasar Ginta, satiekot draugus, sveiciena vietā ar lepnumu un biklumu vienlaicīgi saka: "Mēs nedaudz runājam latviski".

Munira latviešu valodai ir patīkama izruna, īpaši izceļas mīkstais, no arābu valodas mantotais "l". Viņam latviešu valoda liekas klusa un ritmiska: "Nav jārunā skaļi kā citās valodās." Viņš tikko pabeidzis pirmos oficiālos latviešu valodas kursus trīs mēnešu garumā, ko piedāvā Nacionālais integrācijas centrs. 

Kursi bijuši vērtīgi, jo uzzinājuši arī par tradīcijām, par Latvijas laika apstākļiem un ko tajos vilkt (nav mazsvarīgi cilvēkiem no siltāka klimata), mācījušies "Prāta vētras" dziesmas. Labprāt turpinātu, bet finansējuma piešķiršanas grafiks ir atstājis centru neziņā, vai viņu kursi turpināsies arī rudenī. 

Ginta stāsta, ka ilgi meklējuši valodu kursus. "Visi kursi, ko uzrunāju, bija domāti tikai tiem, kas runā krieviski," Ginta stāsta. "Šajos, ja pārgājām uz krievu vai angļu valodu, pasniedzēja izlikās, ka nesaprot, un tikai jautāja: "Kas tas ir?" Viņa teica, lai cenšamies domāt latviski", valodu kursu nodarbības atstāsta Munirs.

Munirs gribētu redzēt tādu integrāciju Latvijā, kurā arī atbraukušie būtu aicināti dot, kurā notiktu savstarpējā bagātināšanās, līdzīgi kā tas bijis viņa vadītajos apmaiņas projektos. Pirms pāris gadiem bijuši uz vienu integrācijas pasākumu, kur iepazīstināti ar skaistajām latviešu līgo tradīcijām. 

"Tas bija kā koncerts. Būtu bijis jauki, ja būtu kā īstos Jāņos – padziedi, iepazīsties, uzzini, no kurienes ir sanākušie, vai viņiem ir līdzīgas tradīcijas," stāsta Ginta. 

Šajos Jāņos abi devās pie Gintas radiem Vidzemē. Turp ceļš ved bieži - palīdzēt Gintas tēvam saimniecībā. "Tagad Munirs var runāt ar tēti latviski, bet iesākumā bija jautri redzēt, kā tētis, saprazdams, ka jārunā kādā svešvalodā, uzrunāja Muniru, jaucot krievu un vācu valodu kopā, kaut gan tikpat labi varēja palikt pie latviešu," atceras Ginta. 

Abi atceras, ka tētis piekrišanu precībām esot devis ar trim nosacījumiem: ka viņš meitu mīlēs, ka dzīvos Latvijā un ka mācīsies latviešu valodu. "Tik tālu mums ar visu šo iet labi," smaida Ginta.

"Es uzskatu, ka valoda ir pirmā lieta, kas jāiemācās, lai saprastu valsti, kurā dzīvo. Tad var tālāk apgūt tradīcijas, kultūru. Bez valodas ir ļoti grūti, iespējas kļūst ļoti ierobežotas. Ar valodu vieglāk pārvarēt dažādas citādi stresainas situācijas – uz ielas, iestādēs utt. Sāku mācīties uzreiz, kad sapratu, ka palikušu te uz ilgāku laiku," pārliecināts Munirs.

Kā tikt pie draugiem Latvijā

Atbalstu dzīvei svešā valstij Muniram sniedz ne tikai sieva, bet arī draugu loks, lielākoties citi ārzemnieki, ar kuriem var apspriest arī tās lietas, ko ar latviešiem neaprunāsi. Starp Munira draugiem ir gan arābiski runājošie – no Ēģiptes, Marokas - gan arī albānis, indietis.

"Interesanti, ka man nav izdevies tik labs kontakts tieši ar latviešu vīriešiem. Varbūt tāpēc, ka dažas vērtības par brīvā laika pavadīšanu mums ir atšķirīgas, piemēram, par alkohola lietošanu", komentē Munirs. 

Viņš pieļauj, ka to Latvijā droši vien grūti saprast, ka vakara gaitā vīri sapulcējoties malko piparmētru tēju. Bet viņš aicina cienīt vienam otra kultūru un vērtības un meklēt kopējos saskaņas punktus. 

"Beidzot latviešu valodas kursus, visai grupai pagatavoju marokāņu tēju, lai viņi ir ne tikai dzirdējuši, bet arī sajūt, kāda tā ir. Visiem garšoja", pastāsta Munirs.

Jautāts par to, vai zina, kas notiek Latvijā, Munirs piemin dažus viņaprāt svarīgākos notikumus, tai skaitā Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un atklāj savas informētības iemeslu. Katru vakaru pusdeviņos viņi ar Gintu skatās LTV "Panorāmu". Svarīgākos notikumus Ginta pārtulkojot. 

"Pēc Latvijas ziņām skatāmies Marokas vakara ziņas, tā ir mana iespēja uzzināt, kas notiek vīra dzimtenē", viņa saka. Arī neatkarības dienu viņi var svinēt kopā – 18.novembrī. Šajā datumā 1956.gadā Maroka pēc 44 gadiem ieguva neatkarību no Francijas.

Maroka no Latvijas tagad vieglāk izzināma

Reizi pusgadā Munirs dodas uz Maroku, lai klātienē pārliecinātos par savas tūrisma firmas darbību, satiktu darbiniekus. Biežāk uz Maroku viņam liedz doties striktie Latvijas uzturēšanās atļaujas noteikumi. 

Pēc diviem ar pus gadiem, jau būs daudz lielāka ceļošanas un strādāšanas brīvība, kad pēc pieciem dzīves gadiem Latvijā būs iegūta pastāvīgā uzturēšanās atļauja.

Savas firmas mājas lapā www.igomorocco.com Munirs redzams modernā birojā ar mugursomu plecos, atspoguļojot iespējas, ko ceļotājiem piedāvā Maroka un Munirs – viņš sācis tieši ar domām par jauniem cilvēkiem. 

Viņi organizē valodu kursus, citas mācības, kas palīdz saprast un iejusties Marokā. Atsauksmes mājas lapā atstājuši gandarīti klienti. Pagaidām viņu vairāk ir no Spānijas un citām vietām Eiropā, no kurienes uz Marakešu lido lētās aviokompānijas. 

Latvijas ceļotāju vidū Maroka arī kļūst par arvien iecienītāku ceļojuma galamērķi. Ar Munira atbalstu tagad ir laba iespēja saņemt profesionālu padomu no īsta marokāņa tepat uz vietas, lai Marokā atrastu to, ko vēlaties – eksotiku, piedzīvojumus, un tikt uzņemtiem kā ilgi gaidītiem visiem. 

Tieši rūpes par viesi, uzņemšana kā savējo, ir tas, ko var salasīt vai katrā Munira klienta atsauksmē un saredzēt Munira paša dzīvesgājumā. Tā ir viena lieta, ko no viņa varētu mācīties arī mēs, te - Latvijā.

Raksts tapis  sadarbībā ar integrācijas projektu "Saredzēt! Sadzirdēt! Saprast! Rīkoties!" III posms.

Projekta ieviešanu finansiāli atbalsta Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonds (75%) Latvijas valsts (25%).

Source

DELFI sievietēm
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form