Latvijā izseko un nošauj simpātiju: kas ir stalkeri un cik bīstami viņi ir līdzcilvēkiem
Foto: Shutterstock

Latvijā kāda sieviete vairākus gadus sociālajos tīklos izsekojusi savu simpātiju un nogalinājusi viņu ar trim šāvieniem mugurā, trešdien, 16. janvārī vēstīja mediji. Uzmācīga vajāšana jeb "stalkošana" nav nekas jauns, tomēr informāciju tehnoloģiju laikā, kad daudzi savu dzīvi sociālajos tīkos izliek kā uz delnas, vajātājiem un izsekotājiem ir daudz lielākas iespējas nemanītiem sekot līdzi upura gaitām un iegūt sev interesējošo informāciju. Sarunājoties ar psihoterapeitu Jāni Vītiņu, "Viņa" skaidro, kas īsti ir stalkeri un cik bīstami viņi ir līdzcilvēkiem.

Runājot par šo gadījumu, speciālists norāda, ka no publiskajā telpā pieejamās informācijas ir grūti noteikt, vai uzbrucējai ir bijuši kādi garīga rakstura traucējumi un kādi ir bijuši rīcības motīvi. Protams, no aprakstītā varētu domāt, ka stalkere bijusi aizvainota un viņas uzvedību varētu būt ietekmējuši arī psihiski traucējumi. Tomēr Vītiņš uzsver – tā ir hipotēze bez jebkāda nopietna pamatojuma.

Speciālists uzsver: ""Stalkošana" ir paša stalkera atbildība, un tieši tā uz to būtu jāskatās." To paredz arī likums – kopš 2018. gada sākuma uzmācīga vajāšana ir kriminalizēta. Jau ziņots, ka iepriekš likums neaizsargāja personas, kas cieta no vajāšanas. Tagad Krimināllikuma 132.1 pants paredz, ka par vairākkārtēju vai ilgstošu citas personas izsekošanu, novērošanu, draudu izteikšanu šai personai vai nevēlamu saziņu ar šo personu, ja tai ir bijis pamats baidīties par savu vai savu tuvinieku drošību, soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, piespiedu darbu vai naudas sodu. Tas nozīmē, ka cilvēkiem, kas saskārušies ar uzmācīgu izsekošanu un vajāšanu ir iespēja to pārtraukt, vēršoties ar iesniegumu atbildīgajās institūcijās.

Psihiski traucējumi – izplatīts iemesls ''stalkošanai''

Vītiņš stāsta, ka "stalkošana" ir ne tikai medicīnisks termins. "Tas ir vairāk krimināls termins," viņš skaidro, piebilstot, ka šāda rīcība ne vienmēr ir saistīta ar slimību. Tomēr pastāv vairāki traucējumi, kuru ietekmē cilvēki mēdz uzmācīgi vajāt savu ideālu. "No medicīniskā viedokļa tā ir uzvedība, kurā nepiepildītas gaidas tiek izdzīvotas fantāzijās vai tiek dzīvota paralēla dzīve reālajai dzīvei."

Vaicāts par to, kādu motīvu vadīts cilvēks kļūst par stalkeri, Vītiņš norāda – tas var būt gadījumos, kad uzmācīgais izsekotājs jūt aizvainojumu pret savu upuri, piemēram, atraidījuma, pazemojuma vai nevērīgas izturēšanās dēļ. "Tie var būt arī gadījumi, kad cilvēks jūt vēlēšanos atriebties." Vītiņš stāsta, ka citos gadījumos cilvēks idealizē iedomātas attiecības. Šādās situācijās sociālo spēju nabadzība un pārlieks kautrīgums traucē veidot reālas un veselīgas attiecības un uzrunāt iecerēto. "Tas paliek tādā "stalkošanas" līmenī," norāda psihoterapeits.

"Būtiski, ka stalkotājus var darīt divās lielās grupās – vai nu ir psihiskās veselības traucējumi vai nav. Pie psihiskās veselības traucējumiem tie var būt personības traucējumi – gan narcistiskie, gan paranoīdie," stāsta Vītiņš. Narcistiskie traucējumi nozīmē, ka cilvēku var vadīt spēcīgs aizvainojums un vēlēšanās nepieņemt personas rīcību, piemēram, atraidījumu.

"Paranoīdais gadījums varētu būt, kad liekas, ka cilvēks (upuris) var izdarīt kaut ko sliktu vai apdraud personu (stalkeri) un "stalkošana" tiek uzsākta ar vēlmi atdarīt vai novērst nodarījumu pašam stalkeram, respektīvi – ar vēlmi uzbrukt pirmajam." Vītiņš skaidro, ka uzmācīgu vajāšanu var uzsākt arī šizofrēnijas slimnieki. Šādos gadījumos cilvēka murgi nosaka stalkera redzējumu par attiecībām ar personu, kam tiek sekots. Kā piemēru psihoterapeits min, ka uzmācīgajam sekotājam murgos zilas acis saistās ar kaut ko bīstamu, un tas cilvēkus ar zilām acīm viņa uztverē padara bīstamus. Protams, uzmanība var tikt pievērsta arī citām pazīmēm.

Stalkošanu var sākt arī depresijas skartie. Tas saistīts ar ticības trūkumu tam, ka cilvēks ir pietiekami vērtīgs, lai veidotu attiecības. "Trūkst drosmes, lai pieietu un iepazītos."

No plēsoņām līdz kautrīgajiem

Pastāv dažādi veidu stalkeri, un katram no šiem stalkeru veidiem var būt kādi personības traucējumi skaidro Vītiņš. "Neapšaubāmi, ka viņi nav vienmēr nevainīgi. Ir arī stalkeri, ko sauc par stalkeriem-plēsoņām, kuri jūt baudu no tā, ka stalkojamā persona jūt bezspēcību un bailes." Psihoterapeits stāsta, ka ir pētījumi, kuros noskaidrots, ka šāda veida stalkeri mēdz fantazēt par to, kā viņi nodara pāri savam upurirm. "Dažkārt arī seksuāli pāridarījumi tiek fantazēti, un viņi izbauda to, ka upuris uzzina, ka ir ievainojams." Upura ievainojamība tiek parādīta ar draudu vēstulēm, zvaniem un līdzīga veida aktivitātēm.

Otrs vajātāju tips ir aizvainotie stalkeri – viņi alkst pēc atriebības. Parasti šie stalkeri ir tie, kas cieš no paranoīdajiem personības traucējumiem. Ir pētīts, ka šāda uzvedība var būt saistīta ar attiecībām ar vecākiem un agrīnā bērnībā pieredzēto. "Atbildību no tiem, kas viņiem ir nodarījuši pāri bērnībā, viņi uzliek uz tiem, kam viņi var nodarīt pāri paši šobrīd," stalkeru rīcību skaidro speciālists.

Trešais stalkeru tips ir atraidītie partneri, kas nevēlas pieņemt realitāti. "Tas var būt ne tikai romantiskais partneris, bet arī ģimenes locekļi, draugi vai darba kolēģi," piebilst Vītiņš. Šādos gadījumos stalkošana tiek izmantota kā aizvietojums zaudētajām attiecībām. Tā kļūst par iespēju saglabāt kontaktu ar upuri.

"Tad ir arī tie, kas nodarbojas ar stalkošanu, jo vēlas intimitāti, jo vēlas intīmas attiecības, bet nejūt sevī ne kompetenci, ne pietiekamu drosmi, lai varētu šīs attiecības realizēt veselīgā formā." Psihoterapeits norāda, ka parasti šie vajātāji ir sociāli atsvešināti vai intelektuāli nespējīgi cilvēki. Viņi mēdz rakstīt anonīmas vēstules vai sūtīt ziedus, nenorādot saņēmējam, kas tos dāvinājis. "Viņi ir pārāk bailīgi, lai sevi atklātu, un viņos dzīvo ticība, ka viņiem ir kāda īpaša saikne ar savu stalkojamo."

Vaicāts par to, vai nesen iepazītu cilvēku rūpīga izpēte sociālajos tīklos arī ir stalkošana un ir uzskatāma par nevēlamu, Vītiņš paskaidro, ka būtiski ir saprast, vai šī rīcība traucē cilvēkam, kurš tiek izpētīts. Ja informācija tiek vākta ar mērķi otram nodarīt pāri, "stalkošanu" var uzskatīt par bīstamu.

Ieteikumi sevis pasargāšanai, saskaroties ar stalkeru

Vītiņš stāsta, ka ir grūti pateikt, cik liela daļa stalkeru pēc uzmācīgas izsekošanas nolemj nodarīt pāri savam upurim un to arī izdara. "Ļoti bieži to, ka notiek "stalkošana", mēs neuzzinām," viņš skaidro, "ir daži "stalkošanas" veidi, kas paredz, ka upuris neuzzinās, ka šī "stalkošana" notiek." Tomēr nevar apšaubīt, ka uzmācīga izsekošana var pāraugt reālos draudos un pāridarījumos. Tā nenotiekot tikai filmu scenārijos. Viņš norāda, ka lielā daļā kriminālnoziegumu, piemēram, izvarošanu, pirms tam ir notikusi upuru izsekošana un novērošana.

Saskaroties ar stalkeri, cilvēki bieži izjūt bailes, norāda Vītiņš. Ir būtiski tās pārvarēt un izvērtēt, vai uzmācīgais sekotājs rada reālu apdraudējumu vai nē. Ja apdraudējums pastāv, ir iespējams vai draudi jau ir saņemti, jāvēršas tiesībsargājošās iestādēs.

Ja cilvēks nesaskata apdraudējumu, ir būtiski stalkerim skaidri pateikti, ka viņa darbības nav vēlamas. Ir jālūdz to nedarīt. Vītiņš aicina pievērst uzmanību arī tam, kā lūgums tiek izteikts: "Skaidri un mierīgi, iepriekš skaidri formulējot vārdus un to, kā pats jūtās. Tātad – es izjūtu apdraudējumu no tā, ka tu man seko, tādēļ es lūdzu to izbeigt." Sarunai ir jābūt mierīgai un skaidrai, lai neradītu dusmas un aizvainojumu vajātājā, jo tas var mainīt viņa uzvedības veidu.

Source

DELFI Viņa

Tags

Emocionāla vardarbība Lasāmgabali Psihoterapija Vardarbība
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form