Lusija Ečevarija ‘Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas’
Foto: Zvaigzne ABC

Romānā "Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas" Lusija Ečevarija analizē trīs dažādu sieviešu dzīvi mūsdienu Spānijā. Sižeta līnijas, kurās trīs varones atceras notikumus katra no sava skatpunkta, stāsta gaitā savijas kopā un atspoguļo jaunās basku rakstnieces uzskatus par sievietes lomu mūsdienu sabiedrībā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Basku žurnāliste un rakstniece Lusija Ečevarija ir dzimusi 1966. gadā Valensijā. "Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas" ir viņas pirmais romāns, kas ar savu atklātumu, runājot par mīlestību un seksu, sabiedrībā sacēla īstu vētru. Darbs tulkots daudzās valodās, un 2001. gadā pēc tā motīviem uzņemta spāņu un franču kopražojuma filma.

Trīs māsas. Vecākā - Anna - ir nevainojama mājsaimniece, taču jo dziļi ieslīgusi rutīnā un cieš no vientulības un depresijas. Vidējā - Roza - veiksmīgi veido augsta ranga ierēdnes karjeru, taču viņai nav personiskās dzīves. Bet jaunākā - Kristīna - pilniem malkiem dzer no dzīves kausa un metas no vienas mīlas dēkas nākamajā.
Katrai no viņām vārds "mīlestība" saistās ar kaut ko citu. Vienai tā ir gandrīz neticama iespēja, otrai - skumjas atmiņas, bet trešajai - pieredze, kas atstājusi rūgtas mieles...

Romānu "Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas" no spāņu valodas tulkojusi Inta Kriškāne, izdevis apgāds Zvaigzne ABC.Fragments no Lusijas Ečevarijas romāna "Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas":

Tev būs daudz kaislību, vēstīja mana astrālā karte. Spilgtu un īslaicīgu mīlestību virkne. Skūpstiem sasaistītu vārdu rožukronis. Daži no tiem ir atturīgi, daži - maigi. Garāki vai īsāki, šateni vai tumšmataini - to nesēji ir tik dažādi. Taču visiem piemīt viens kopīgs virzītājspēks: vīrietība, kas nemierīgi rosās starp kājām.

Ir sievietes, kas soļo droši, ir slaidas un lepnas. Stipras un neatlaidīgas, staltas kā kuģu masti. Valdonīgas un attapīgas, pārliecinātas par sevi, apveltītas ar labu spriestspēju, nobriedušas, apņēmīgas, tādas var iekarot visu. Viņas ierodas, kļūst par noteicējām un beigās, savu panākušas un tikpat nelokāmas kā iepriekš, zina, ka tieši šī ir viņu vieta, un apzinās savu sūtību. Šīs sievietes nāk un iet, viņu emociju intensitāte pamazām pieaug, viņas kļūst straujākas, apzinoties, ka tā ir viņu impērija. Vienas nakts impērija, viena skūpsta monarhija.

Ir arī citas - maziņas, nemierīgas un draiskas. Viņām, vētrainām un ziņkārām, nekad netrūkst telpas, kur spēlēties, meklēt un maldīties. Maigās pētnieces, viņas - glumās čūskas - dažkārt aizlavās no tevis tāpat kā ziepes vannā. Viņas pārsteigtas aizslīd pa mitrajiem gurniem un, alkstošas un nepacietīgas, apsteidzot koķetās dāmas, atkal rāpjas augšā uz savu miklo un karsto patvērumu, zinot, ka tas viņas vienmēr gaida. Šīs zivtiņas lēkā pa tavu iekšējo straumi, laimīgas un slapjas, viņām īpaši nerūp ne "kā", ne "kur". Viņas ir jaunas savā garā. Viņas neuztver nopietni pat pašas sevi.

Tu vari viņas ļoti mīlēt, taču viņas nekad tev nepiederēs. Viņas var mīlēt tevi vēl vairāk, taču nekad tevi neiegūs. Izvairīgas un smejošas, garām skrejošas, eksplozīvas, viņas neatstāj ne spēcīgi iespiestas, ne tik tikko saredzamas pēdas. Pastāvīgas ir tikai neskaidras un skumjas atmiņas par laimīgajām stundām, tikai tās ir nozīmīgas un nodzīvotas pa īstam.

Atipiskā

Tas bija pirmais sekss mēneša laikā, pirmais pēc katastrofas. Es jutos vientuļa, izmisīgi vientuļa, izsalkusi pēc maiguma, kāra pēc glāstiem un mīļuma, ar tik dzīvnieciskām un neremdināmām alkām kā piraijai. Vai tas izklausās savādi? Mums visiem laiku pa laikam vajadzīgi apskāvieni. Es negaidīju daudz, tas tiesa, tomēr nebiju gatava piedzīvot tādu vilšanos.

Pirmkārt, viņam tas bija ļoti maziņš. Ko es uzskatu par "maziņu"? Nezinu... Divpadsmit centimetrus? Jebkurā gadījumā kaut ko pavisam niecīgu. Tas bija tik smieklīgs (es domāju - viņa daikts), ka biju gandrīz vai gatava ierosināt, lai viņš mani paņem no aizmugures, zinot, ka tad nesāpēs. Kā gan tik maziņš varētu nodarīt sāpes? Bet vīrietim, ar kuru pirms brīža esi iepazinusies bārā, protams, kaut ko tādu nemēdz piedāvāt. Tātad mēs to darījām tradicionālā veidā, savijušies un neveikli kā zuši. Mūsu iegurņi sagrūdās reizi pēc reizes, un es jutu viņu, šo brašo klinšu kāpēju, elsojam virs manis, velti cenšoties sasniegt manu virsotni; viņa miniloceklis aizkustinoši berzējās manā kājstarpē, atkal un atkal izslīdot no manām lūpām, un katrs nākamais grūdiens bija tikai kārtējais veltīgais mēģinājums iekļūt bezdibenī, kura dziļums - gan pēc izmēra, gan pēc vēlmes - palika nesasniedzams.

Un vēl - tas tips nekādi nevarēja beigt. Es stenēju un tēloju baigo aizrautību, velti cerot, ka viņš beigs aiz iejūtības vai arī mans viltus uzbudinājums ierosinās viņa īsto, bet kur nu! Viņš turpināja stundām ilgi, vismaz man tās bija stundas, kamēr viņš mani apgramstīja un apsiekaloja, pārklājot ar neveiklu skūpstu un siekalu slāni, skrāpējot man seju ar trīs dienas neskūtas bārdas rugājiem, tik rupjiem kā septītā numura smilšpapīrs. Es pa tam domāju, ka man būtu nepieciešams pagulēt vismaz sešas septiņas stundas, kaut vai tikai vienu nakti, jo veselu nedēļu es dzīvoju četru miega stundu režīmā. Mainīju pozas un izmēģināju visus savus trikus, taču viss velti -viņš nebeidza. Tad nu man neatlika nekas cits kā pajautāt, vai kas noticis, un viņš atbildēja: nē, viņam labāk patīkot to vilkt garumā, nevis beigt ātri. Nezinu, vai tā bija taisnība vai arī bija cits, patiesāks izskaidrojums un viņš nejutās drošs man to atklāt, piemēram, es viņam ne īpaši patīku vai viņš pavadījis vakaru tualetē, sitot dūrē līdz nesamaņai, - nezinu. Nedomājiet, ka esmu nejūtīga ielene: es ļoti nopūlējos, lai izskatītos valdzinoša un neizrādītu, ka tā ir totāla izgāšanās, spilgts fiziskās un ķīmiskās nesaderības gadījums, viens no sliktākajiem piedzīvojumiem manos divdesmit četros gados. Un tas viss, neskaitot sirdsapziņas pārmetumus un bailes, ko šajos aiDS laikos izraisa jebkurš gadījuma sakars.

Kad vīrietis atvadījās, es gandrīz varēju saost to, ko viņš juta. Nākamās reizes nebūs. Un es tam pilnīgi piekritu. Iespējams, ka es viņu atkal satikšu pie bāra letes. Ja nevarēs no manis izvairīties, ja neatradīs citu bārmeni, kas varētu ieliet glāzīti, viņš to izklaidīgi palūgs man, izliekoties, ka neatceras notikušo. Man vienalga. Lai gan varbūt arī ne. Ļoti dziļi sirdī lepnuma paliekas, gribi vai ne, liek iesmelgties domai, ka neesi bijusi līmenī, ka neesi tik ļoti patikusi, un varbūt torīt mani sāpinātu šī apziņa. Taču atlika vien atcerēties tās dažas reizes, kad kāds bija savaldzināts, bet es tāda nebiju. Un to, cik briesmīgi slikti jutos, spiesta paciest uzmākšanos un neapmierinātās grimases, kas tai sekoja. Šis vainas komplekss, šis savādais kauns! Man gandrīz sāka šķist, ka tas bija labākais, kas ar mani noticis, jo arī viņam nebūtu paticis mūsu neauglīgās cīkstēšanās rezultāts, lai cik izsalcis būtu mans ego, kas vienmēr pieprasa apmierināt partneri, kaut arī pati tāda neesmu.

Dzīvokļa durvju aizciršanās atbalsojās manī, pastiprināta tūkstoš atbalsīm. Cenšoties apslāpēt šo troksni, paslēpu galvu spilvenā, un man no krūtīm izlauzās spēji un nevaldāmi šņuksti. Spilvendrāna samirka pāris sekundēs, balta bezgalība aizmigloja manu skatienu, un es spēju ieraudzīt tikai Īaina sastingušo tēlu. Vienmēr Īains, kā fotonegatīvs iespiedies manā tīklenē. Ar kvēlojošu dzelzi iededzināts tēls, kuru nebija spējis izdzēst ekstāzes pārpilns mēnesis.

Es vēlējos atgriezties laikā, kad man bija septiņi gadi, tajā vecumā, kas nepazīst ļaunprātību un netiklību, kad vēl nezina, kas ir sekss, un kad tas man vēl neko nenozīmēja, tajā laimīgās neziņas stāvoklī, kuru nekad vairs nevarēšu atgūt. Četras lietas, kuras man atnesis vecums un bez kurām mierīgi varētu iztikt: mīlestība, ziņkāre, grēki un šaubas. Turklāt šī frāze nemaz nav mana. Tā pieder Dorotijai Pārkerei*.

*Dorotija Pārkere (1893-1967) - amerikāņu dzejniece un rakstniece.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form