Izdzirdot par vardarbību sev līdzās, ļoti daudzu cilvēku pirmā reakcija ir neticība un bailes. Šādas izjūtas nav nekas neparasts, bet noteikti nepalīdzēs cilvēkam, kas nonācis neapskaužamā situācijā. Nereti gadās, ka cilvēks, kas cieš no vardarbības, to noliedz un nemeklē palīdzību, liekot līdzcilvēkiem prātot, kā rīkoties un vai iesaistīties.

To, kā rīkoties gadījumā, ja rodas aizdomas par vardarbību līdzās, un ko noteikti nevajadzētu darīt, mēģinām saprast rubrikā ""Viņa" skaidro". Par šo jautājumu stāsta krīžu centra "Skalbes" klīniskā psiholoģē Santa Ozoliņa. Iepriekš viņa stāstīja arī par to, kā pamanīt vardarbību sev līdzās, bet viņas kolēģe Marija Ābeltiņa skaidroja, kas tad īsti ir vardarbība.

"Ja ir aizdomas, ka kāds cieš no vardarbības, bieži vien pirmā reakcija ir bailes iesaistīties. Kādam palīdzēt patiesi nav arī ļoti viegli, bet tajā pašā laikā noskatīties uz to, it sevišķi, ja šīs vardarbīgās attiecības notiek kaimiņos vai kaut kur, kur jūs regulāri to redzat, man liekas, ir daudz, daudz grūtāk," stāsta Ozoliņa.

Speciāliste norāda, ka gadījumā, ja rodas aizdomas par to, ka no vardarbības cieš kāds pazīstams cilvēks, piemēram, draugs, kaimiņš vai radinieks, ieteicams viņu uzrunāt un darīt zināmas savas bažas. Sākumā raksturo, kas izraisījis satraukumu, piemēram, pamanīta noslēgšanās no cilvēkiem, pēc tam atklāti pasaki, ka satraucies par cilvēku, un tad uzdod tiešu jautājumu par to, vai viņš cieš no vardarbības vai tiek pazemots.

"Tomēr nevajadzētu būt pārsteigtam, ja šis cietušais negrib uzreiz atklāties," uzsver Ozoliņa, "tur var būt apakšā ļoti daudz emociju – kauns, bailes un tā tālāk. Tomēr, ja jūs būsiet šo cilvēku uzrunājis, ir lielāka iespēja, ka viņš var pēc kāda laika jūs uzmeklēt." Gadījumā, ja cilvēks ir apstiprinājis tavas aizdomas, ir ļoti svarīgi būt viņam līdzās un būt uzticamam.

Katru reizi, kad mēs nosodām šādus cilvēkus, tas viņiem nepalīdzēs aiziet no attiecībām. Viņi pārdomās un vienkārši neko nedarīs. Ir jāmēģina atrast veidu, kas palīdz cilvēkam kļūt tādam drošākam un stiprākam. Santa Ozoliņa, klīniskā psiholoģe

"Var jautāt, kā es tev varu palīdzēt," teic Ozoliņa. Tāpat var uzdot jautājumus, kas liek aizdomāties par to, kāda dzīve izvērtīsies, ja vardarbība netiks pārtraukta. "Šis ir tāds ļoti labs jautājums, jo bieži vien sievietes nedomā vai vīrieši nedomā tālākā perspektīvā," saka speciāliste. Nekautrējies vaicāt par to, kas varētu notikt nākotnē.

Pats svarīgākais šādās situācijās ir klausīties un nenosodīt. "Katru reizi, kad mēs nosodām šādus cilvēkus, tas viņiem nepalīdzēs aiziet no attiecībām. Viņi pārdomās un vienkārši neko nedarīs. Ir jāmēģina atrast veidu, kas palīdz cilvēkam kļūt tādam drošākam un stiprākam."

Speciāliste arī skaidro, ka palīdzības sniegšanu nevajadzētu uztvert kā glābšanas misiju. Tas var atbaidīt cietušo, jo viņš ne vienmēr ir gatavs straujām pārmaiņām. "Tas, kā jūs varat palīdzēt, ir atrast informāciju. Kaut vai kādu telefona numuru, kur atbalsta cietušus cilvēkus." Sniedz informāciju, pastāsti par iespējām, bet nedod padomus un neuzspied savu viedokli!

Svarīgi ir neapšaubīt cietušā sacīto. Ozoliņa norāda, ka cilvēki, kas cietuši vardarbībā, daudz biežāk mēdz slēpt informāciju un notikušo nekā to pārspīlēt. Viņiem nereti ir nepieciešama palīdzība, lai apzinātos, ka tas, kas notiek, ir vardarbība. Pastāsti, ka notiekošais nav normāla un pieņemama situācija. Tāpat vari paslavēt cietušo par to, ka viņš ir dalījies informācijā – ir vajadzīga liela drosme, lai atzītu, ka partneris ir vardarbīgs.

Ja vardarbība ir akūta, nevienam nekas nav jājautā. Savām acīm redzat, sauciet policiju – viss. Santa Ozoliņa, klīniskā psiholoģe

"Jāpalīdz saprast šim cietušajam, ka vardarbība nav viņa vaina un ka arī nevar attaisnot varmākas rīcību, jo varmāka izvēlas sist. Tāpat nevar attaisnot vardarbību ar stresu darbā vai ar dzēruma stāvokli," teic Ozoliņa, "reizēm liekas – tās ir pašsaprotamas lietas, bet tad, kad cilvēks ir dzīvojis vardarbīgajās attiecībās, viņam ir grūti tam noticēt."

Cietušajam var būt nepieciešama arī praktiska un finansiāla palīdzība, informācija par pieejamo atbalstu. "Patiesībā Latvijā ir izveidota vardarbības rehabilitācija, kur tiešām var saņemt gan jurista, gan psihologa, gan sociālā darbinieka pakalpojumus." Tāpat tu vari palīdzēt izstrādāt cietušajam drošības plānu aiziešanai no vardarbīgajām attiecībām un rīcības plānu akūtām situācijām.

"Nevajag mēģināt arī noskaidrot vardarbības iemeslus – nu ko tu tur izdarīji." Sarunas laikā psiholoģe vairākkārt uzsvēra, ka vardarbība ir aizliegta ar likumu un tā nevar būt attaisnojama.

Jautāta par to, ko darīt, ja cilvēks atsakās no palīdzības, Ozoliņa atbild: "Nevērtēt viņa lēmumu un neizteikt vērtējošas piezīmes." Viņa aicina paturēt prātā, ka tad, ja cilvēks ir ilgstoši cietis no vardarbības, viņa pašvērtējums ir sagrauts, viņš baidās, tāpēc pieņemt nozīmīgus lēmumus ir ļoti, ļoti grūti.

"Ja vardarbība ir akūta, nevienam nekas nav jājautā. Savām acīm redzat, sauciet policiju – viss," aicina speciāliste.

Rakstu sērija tapusi sadarbībā ar krīžu centru "Skalbes". Centrs piedāvā palīdzību vardarbībā cietušām sievietēm un citām krīzes situācijā nonākušām personām. Ja arī tu vēlies sniegt atbalstu šo mērķu realizēšanai, šeit var uzzināt, kā to izdarīt.

Source

DELFI Viņa

Tags

"Viņa" skaidro Cilvēktiesības Dzimumu līdztiesība Lasāmgabali Psiholoģija Vardarbība
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form