Šoreiz rubrikā ""Viņa" skaidro" mēģināsim saprast, kā stingri uzskati par to, kādam ir jābūt sievietēm un kādiem ir jābūt vīriešiem, ietekmē vardarbības rašanos un pastāvēšanu. Lai to izdarītu, uz sarunu aicinājām krīžu centra "Skalbes" klīnisko psiholoģi Tatjanu Griškinu. Par to, kas vispār ir vardarbība, iepriekš stāstīja viņas kolēģe Marija Ābeltiņa.
"Nu ir pierādīts, ka ģimenēs, kur notiek vardarbība, visbiežāk ir tādas tradicionālas lomas, strikti sadalīti pienākumi un, piemēram, vīrietis uzskata, ka viņam ir jāpelna nauda, viņš ir ģimenes galva un sievietei tātad jāapkalpo," iesāk speciāliste. Šāds lomu sadalījums nav problemātisks, ja abi partneri savus pienākumus spēj izpildīt. "Ja kāds kaut ko nedara, tad diemžēl viņi nonāk arī līdz vardarbībai, līdz kritizēšanai, pazemojumiem."
Gribētos, lai cilvēki atļaujas daudzveidīgi spriest par to, kas ir sieviete, kas ir vīrietis, un nebaidīties no tā, ka viņi pazaudēs savu tradicionālo dzimumu identitāti.
"Daudzas sievietes man ir stāstījušas, ka viņas tiek sistas par to, ka vakariņas ir nepareizi pagatavotas, vai par to, ka viņas nepieskatīja bērnus," stāsta Griškina, "un arī daudzi vīrieši, kas ir tik drosmīgi, lai apmeklētu, piemēram, psihoterapeitu, arī mokās bieži ar tiem jautājumiem un uzskata, ka, ja viņam nesanāk nopelnīt tik daudz naudas vai nesanāk būt tādam mačo, kas visiem var uzreiz kaut ko atbildēt vai ar muskuļiem parādīt savu varu, tas nozīmē, ka viņš nav īsts vīrietis."
Pienākumu sadale un nepiepildītas gaidas nav vienīgais veids, kā dzimumu stereotipi veicina vardarbības pielietošanu. "Tas arī ir ļoti liels risks, ka kopš bērnības, piemēram, vīriešiem ir ieaudzināts, ka raudāt nedrīkst, gandrīz vai tas nozīmē, ka nedrīkst just. Un tad viņi iemācās, ka visvīrišķīgākā emocija ir dusmas, agresija, jo tas parāda, ka tev ir spēks." Līdzīgi ir arī ar meiteņu audzināšanu – ja viņām māca būt maigām un paklausīgām, ir grūtāk sevi aizstāvēt. Ja meitenei māca, ka ir jāpakļaujas, kliegt un kauties nav pieklājīgi, viņa ir pakļauta vardarbības riskam, jo uzbrukuma gadījumā pakļausies, nepretosies un nesauks palīgā.
"Ir risks, ka abi dzimumi, gaidot viens no otra tādu stereotipisku uzvedību, sāk skatīties viens uz otru, nevis ar cieņu, bet kā uz tādu priekšmetu – tu esi mans priekšmets un tu man esi parādā," uzsver psiholoģe, norādot, ka jautājums par stereotipu mazināšanu nereti tiek pārprasts. Tas tiek uztverts kā process, kura rezultātā vairs nepastāvēs atšķirības starp sievietēm un vīriešiem.
Ir risks, ka abi dzimumi, gaidot viens no otra tādu stereotipisku uzvedību, sāk skatīties viens uz otru, nevis ar cieņu, bet kā uz tādu priekšmetu – tu esi mans priekšmets un tu man esi parādā.
Tāpat stereotipi veicina to, ka cilvēki uztver attiecības ļoti vienkāršoti. Kontrolēt savas emocijas un mēģināt vienoties par dažādiem jautājumiem, kā arī saprast vienam otru var būt sarežģīti. "Vieglāk, protams, ir pieprasīt, sist ar dūri."
Griškina uzsver, ka no dzimumu stereotipu uzspiešanas necieš tikai sievietes: "Tāpat arī vīriešiem – daudzi saka, ka nu es strādāju trijos darbos, bet es nevaru nopelnīt savai sievai naudu, lai viņa nopirktu sev kažoku. Viņi saka – vai tu esi īsts vīrs, ka tu nevari tā izdarīt. Tā ir gan emocionālā ziņā, gan citreiz fiziskā ziņā milzīga necieņa vienam pret otru."
Attiecības, kurās vajadzētu valdīt savstarpējai cieņai, nevajadzētu pārvērst par varas spēlītēm vai uzspiest, ka tradicionāli vienam partnerim ir vairāk tiesību nekā otram: "Ja ir uzskatīts, ka vīrietim drīkst būt lielāka vara ģimenē nekā sievietei, tad ir risks, ka viņš to izmantos ļaunprātīgi."
Rakstu sērija tapusi sadarbībā ar krīžu centru "Skalbes". Centrs piedāvā palīdzību vardarbībā cietušām sievietēm un citām krīzes situācijā nonākušām personām. Ja arī tu vēlies sniegt atbalstu šo mērķu realizēšanai, šeit var uzzināt, kā to izdarīt.
