Neveikla situācija? Improvizē! Autosportists Krišjānis Caune par mākslu reaģēt spontāni
Foto: Privātais arhīvs

Ikviens no mums dzīvē sastopas ar dažādām situācijām – patīkamām, nepatīkamām, arī neveiklām, kas nereti mēdz būt tik piņķerīgas un mulsuma pilnas, ka šķiet – vienīgais risinājums ir no kauna ielīst zemē. Iespējams, neveiklos brīžus tu pārciet ar šausmām, taču ikvienā no mums ir prasme, kuru daudzi no mums ir apslāpējuši, bet kas var palīdzēt šādas situācijas atrisināt, – tā ir improvizācija. Labā ziņa ir tā, ka improvizāciju spēj uztrenēt ikviens.

Tuvojoties publiskās uzstāšanās praktiskajai konferencei "uz:RUNA", piedāvājam iepazīties ar improvizācijas prasmi un to, kur tā var noderēt ikdienā. Tāpat uzzini dažādu neveiklu situāciju risinājumus, par kuriem stāsta viens no konferences meistarklašu vadītājiem, radošās apvienības ''Spiediens'' producents un profesionāls autosportists Krišjānis Caune.

View this post on Instagram

A post shared by Krisjanis Caune (@krisjaniscaune) on Sep 12, 2019 at 5:24am PDT

Kas ir improvizācija? Kā to varētu raksturot?

Improvizāciju var salīdzināt ar spontanitāti. Savukārt spontanitāti, spontānos lēmumus vai soļus var pielīdzināt intuīcijai, un intuīcija mūs nekad nevar pievilt, ja mēs tai ticam. Cilvēka prāts bieži vien ņem virsroku pār intuīciju, līdz ar to improvizācija mūsdienu sabiedrībā mazinās salīdzinājumā ar to, kā tas bija kādreiz. Tas tāpēc, ka tad, ja cilvēks krietni vairāk domā par to, kā izklausīsies viņa atbildes, kā viņš izskatīsies, vai par kaut ko citu, tad absolūti nestrādā spontanitāte vai sekošana intuīcijai, kas ir improvizācijas pamatā.

Ņemot vērā, ka improvizācijas prasme mūsos izzūd, kāpēc ir svarīgi to mācīties no jauna, atsvaidzināt?

Mēs dzīvojam lielā tehnoloģiju laikmetā, un cilvēki arvien vairāk sāk komunicēt, izmantojot tehnoloģijas. Tas rada problēmas komunikācijā savā starpā klātienē – kad ir jākomunicē ar cilvēku aci pret aci, tad izjūtam lielu diskomfortu, dažādus blokus, un ļoti lielā mērā tas ir, pateicoties tehnoloģiju attīstībai. Taču jāatceras – cilvēki nekad nepazudīs. Tāpēc arī improvizācija joprojām noderēs ne tikai ekrāna priekšā vai uz skatuves, bet arī, piemēram, veikalā, iegādājoties pienu un spontāni pasakot pārdevējai, ka viņa ir izdarījusi lielisku darbu, ko bieži kaut kāda iemesla dēļ nedarām, kas ir tieši tehnoloģiju radītā bloka dēļ.

Kur improvizācija ir laba? Praktiski improvizācijas teātris vai improvizācijas tehnika – tas ir tehnisks treniņš, kas palīdz iemācīties šos blokus noņemt nost. Tas ir tas, ko mēs (''Spiediens'') padsmit gadus jau darām.

Par improvizāciju mēdz teikt – to nevar iemācīties visi. Vai tā ir?

Es nepiekrītu. Es pat teiktu, ka tā nav mācīšanās. Tā ir sava veida atkārtošana, jo mēs piedzimstam bez absolūti jebkādiem blokiem. Paskatieties, kāda iztēle ir bērniem, – improvizācija ir mūsu iztēles likšana lietā. Improvizācijas teātra aktieriem nav nekādas scenogrāfijas, un skatītāji liek lietā savu iztēli, izdomājot to, kāda ir vide, kurā aktieri spēlē, un kāda ir attiecīgā situācija. Tas pats notiek arī ikdienā. Bet kaut kādā noteiktā vecumā, aptuveni tīņa gados, cilvēks sāk sevi konkrēti identificēt ar kādu statusu, un tas ir brīdis, kad iztēle mums tiek aprauta.

Mēs rīkojam arī bērnu izrādes, un tas ir vislieliskākais pierādījums tam, kāds ir domu lidojums, ja maziem cilvēciņiem nav nekādu bloku. Ja viņš gribēs, ka viņa labākais draugs ir zefīrs, viņš tā arī pateiks. Pieaugušais turpretī sāks domāt par zefīros esošajām kalorijām, un viņam šķitīs – zefīrs kā labākais draugs nozīmē, ka zefīrus vien tikai ēd. Bērnam tā nav absolūti nekāda problēma – viņa iedomu draugs vai reāls zefīrs, kas stāv uz šķīvīša, ir viņa labākais draugs, un viss. Un no šīs domas veidojas stāsts. Un kas mūsdienās ir aktuāli? Klausīties stāstus.

Reizēm mums vienkārši ir jāsaprot, kādā pozīcijā mēs vēlamies būt, – tie, kas veido stāstus, tie, kas klausās stāstus, vai diemžēl tie, kas nesaprot, par ko ir stāsts. Laiku pa laikam mēs iekrītam visās trijās situācijās, bet, ja mēs gribam veidot stāstus, ikdienā mums ir jābūt spontāniem, mums ir jāliek lietā iztēle un jāklausa pirmajam impulsam, kas nāk ārā. Un, kā to izdarīt, ir tas, ko es stāstīšu savās meistarklasēs.

Nereti cilvēki, neskatoties uz to, ka, iespējams, pat ļoti to vēlas, kaunas apmeklēt improvizācijas nodarbības. Kā šādus cilvēkus var iedrošināt pamēģināt?

Es domāju, ka vispirms jācenšas definēt – kāpēc man tas ir vajadzīgs? Cilvēkiem, ar kuriem strādājam ikdienā, galvenokārt ir divi virzieni. Pirmais ir "es vēlos būt uz skatuves". Tie ir cilvēki, kas kaut kādu iemeslu dēļ nav kļuvuši par aktieriem vai skatuves cilvēkiem, bet vienmēr to ir vēlējušies. Mēs piedāvājam būt uz skatuves, apgūt arī skatuves lietas, kas būs noderīgas arī ikdienā.

Un otrs virziens ir tas, kur cilvēkam ir fobija, bailes, iekšēja nepārliecinātība, kautrēšanās pašam no sevis vai uzstājoties auditorijas priekšā. Tie ir tie, kas vēlas pārkāpt sev pāri un pateikt: "Es komunicēšu, es iešu, runāšu un teikšu to, ko vēlos." Tas var būt jebkas. Lai man piedod ofisa darbinieki, bet ir arī tādi ofisa darbinieki, kam ir kauns otram pateikt, ka viņu traucē kolēģa netīrā kafijas krūzīte. Viņš to kaut kāda iemesla dēļ nevar izdarīt. Tas ir līdzīgi kā bērnībā – bērni spēlējas, bet otrs pēkšņi pasaka, ka vairs nedraudzēsies. Tad ir iekšā šī jocīgā sajūta, kad saproti, ka kaut kas ir noticis, bet nesaproti, kas. Tad paiet kāds laiks, kad bērni izrunājas vai tas vienkārši aizmirstas, un šī jocīgā sajūta pazūd. Man šķiet, ka būtu vērts atcerēties šo jocīgo sajūtu no bērnības. Nevaru apgalvot, ka to ir sajutuši pilnīgi visi, bet domāju, ka ļoti liela daļa zina, par ko es runāju. Tā ir tā pati sajūta, ar kuru dzīvojam ikdienā, kad nevaram sev pārkāpt pāri un komunicēt tā, kā vēlamies.

Rezumējot – jāsaprot, kurš no šiem virzieniem ir tavs virziens. Un ir vienkārši jāļaujas – jāatslēdz pilnīgi jebkas, jebkāds ārējais impulss, kas grib likt virsū kādu bloku. Tieši tāpēc nodarbību sākumā vienmēr ir iesildīšanās, kas var šķist kā mēles vai prāta mežģis, bet ir tāda, kāda ir, tā iemesla dēļ, lai atklātu to, par ko cilvēks patiesībā konkrētajā brīdī domā.

Cilvēkiem ir tieksme sūdzēties, ka nav pietiekami daudz iespēju. Kā ir ar improvizāciju Latvijā – vai ir gana daudz iespēju, kur to izkopt?

Jā, ir. Latvijā ir pietiekami plašs spektrs dažādos līmeņos. Kas ir pozitīvā lieta, strādājot ar improvizācijas tehnikām, – improvizācijā nekad neviens nevar kļūdīties. Cilvēki vienmēr baidās no kaut kādas nosodīšanas – es nebūšu pietiekami labs, izdarīšu kaut ko nepareizi u. tml. Improvizācijā nekā tāda nav, un tas ir tas, kas aizrauj.
Runājot par vietām, kur improvizāciju var mācīties, to ir gana daudz. Arī mums ir meistarklases, kuras organizē radošā apvienība ''Spiediens''. Mēs veicam vairāku līmeņu apmācības, kas ir paredzētas gan iesācējiem, gan dalībniekiem ar gana labām zināšanām. Tāpat ir iespēja apgūt padziļinātas zināšanas dažādās nometnēs, kas parasti notiek starpsezonu laikā. Tāpat, ja tas ir skatuves virziens vai liels izaicinājums, esam izveidojuši speciālu izrādi, kur var pārbaudīt sevi, savu attīstību un spējas komunicēt auditorijas priekšā. Izrādi sauc "Potenciāls".

Ir arī teātru trupas, kas organizē ārvalstu pasniedzēju meistarklases šeit pat Latvijā. Patiesībā arī robežas mums ir vaļā, un mēs varam doties uz kādu no improvizācijas festivāliem, kas notiek, piemēram, Igaunijā, Somijā, Dānijā vai Berlīnē. Iespējas ir, ja ir arī vēlme, – bez lieliem izdevumiem var pamēģināt tepat Latvijā un pietiekami augstā kvalitātē. Tad arī var saprast, vai ir jāseko vēl kādam nākamajam solim, vai arī tu jau spēj sev pārkāpt pāri un komunicēt ar citiem.

Minēji, ka improvizācijā nevar kļūdīties. Bet vai nav arī tādas situācijas, kurās improvizācija tomēr nenāks par labu?

Es ieteiktu atcerēties, ka mēs visi tomēr esam cilvēki. Neskatoties uz to, cik noslīpēti esam, cik labs ir mūsu tēls vai kādi profesionāļi esam, dienas beigās esam cilvēki. Pat tādos brīžos, kad ir jāievēro noteikta etiķete vai jāpieturas pie noteikta teksta, mums dzīvē nav režisoru, kā tas ir teātrī. Vajag atcerēties, ka esam cilvēki, un brīdī, kad kaut ko neatceramies vai kļūdāmies, to vajag arī pateikt. Un attieksme uzreiz būs citāda. Ja mēs noliedzam savas kļūdas, mēs sarežģījam savu dzīvi. Improvizācija laiku pa laikam atgādina, ka visi varam kļūdīties.

Neveikla situācija? Improvizē! Autosportists Krišjānis Caune par mākslu reaģēt spontāni
Foto: Privātais arhīvs

Kur pašam ikdienā visvairāk noder improvizācija?

Tā ir jebkura situācija, piemēram, jau manis pieminētā – veikalā ar pārdevēju. Tāpat, neskatoties uz to, ka ikvienam mūsdienās ir pieejama navigācija, ja nevari kādu vietu atrast, var pajautāt garāmgājējam. Lai gan šādas situācijas, manuprāt, mūsdienās gadās diezgan reti, reizēm ir ļoti forši kādam kaut ko negaidīti pajautāt, jo, iespējams, šis jautājums tavu dienu izmainīs pozitīvi. Iespējams, arī nē, bet – ja nemēģināsi, neuzzināsi.

Runājot par situācijām, kurās improvizācija var lieti noderēt, turpmāk nosaukšu dažādas neveiklas situācijas, kurām varētu piedāvāt iespējamo risinājumu. Pirmā situācija – ejot pa ielu, redzi nākam pretim kādu, kas māj uz tavu pusi. No tāluma izskatās, ka tas ir kāds paziņa, tāpēc atmāj, bet, panākot viens otram tuvāk, atskārstat, ka esat svešinieki, taču ir jau par vēlu, un jūsu acu skatieni neveikli sastopas.

Man šādas situācijas ir bijušas vairākkārt, un es esmu rīkojies dažādi, arī tā, kā noteikti rīkojas vairums cilvēku – no kabatas izņem telefonu un skatās ekrānā, lai, paejot garām pasveicinātajam svešiniekam, nekas nav jāsaka. Kad šāda situācija man atkārtojās, es vienkārši piegāju pasveicinātajam svešiniekam klāt un teicu: "Jūs ļoti līdzināties Andrim, tāpēc es jūs pasveicināju." Abi nosmējāmies un aizgājām tālāk.

Citā situācijā sveicināju šķietami pazīstamu sievieti, mēs jau uzsākām sarunu, bet es tās laikā sapratu, ka viens otru nepazīstam. Es solīdi turpināju sarunu, pajautāju, kā iet, vai visiem viss kārtībā. Mēs atvadījāmies un, šķiet, tā arī nesapratām, kas tikko notika. Tas tikai parāda, ka vienai situācijai var būt dažādi risinājumi, atliek vien izvēlēties vienu no tiem.

Cita situācija – kolēģis, kura vārdu esi aizmirsis, jāiepazīstina ar kādu citu, piemēram, potenciālo biznesa partneri.

Jā, šī ir sarežģīta situācija. Es droši vien, zinot, ka mums tūliņ būs jāsatiek biznesa partneris, kolēģim arī atklāti pateiktu. Teiktu, lai neņem ļaunā, ka man ir problēma ar vārdu atcerēšanos, un atgādinātu par cilvēcīgumu. Domāju, ka šādi arī es nenovestu šo situāciju tik tālu, ka stāvam kopā ar biznesa partneri un neveiklā situācijā ir arī pārējie.

Šķiet, līdzīgs risinājums varētu būt arī situācijā, kad satiec paziņu, zini, ka otru pazīsti, bet neatceries, kā viņu sauc un kāpēc viens otru zināt.

Bieži vien mūsu domas ir absolūti kaut kur citur. Man arī ir bijis tā, ka man kāds pienāk klāt, es zinu, ka esmu viņu redzējis, bet man nav ne jausmas, kur. Mums ir īsa saruna, mēs atvadāmies un ejam tālāk. Pēc laika es atceros, kas viņš bija. Bet domāju, ka arī šādā situācijā nevajag kautrēties un vajag pateikt, kā ir, piemēram: "Man prāts un domas šobrīd ir pilnīgi citur, un es nespēju saprast, kur mēs esam tikušies." Tas ir normāli, arī ņemot vērā, ka mūsdienās, sekojot viens otra aktivitātēm sociālajos tīklos, var šķist, ka otru pazīsti. Taču tas var būt tikai vienā virzienā, tāpēc nav jāapvainojas, ka tevi neatpazīst.

Kā rīkoties, saņemot jautājumu, uz kuru tev šķietami vajadzētu prast atbildēt, bet tu nezini atbildi?

Es šādā situācijā arī teiktu, ka atbildi nezinu. Arī tas ir cilvēcīgi, ka es kaut ko nezinu. Atkarībā no situācijas, ja tas tiešām būtu jāzina, es varu solīt, ka to noskaidrošu – atbildi uz jautājumu atradīšu. Liela daļa sabiedrības arī nav muļķi, tāpēc ātri sapratīs, ja kāds viņiem pūtīs pīlītes. Tas politiķos ir ļoti redzams. Ir ļoti maz tādu, kas saka: "Es to nezinu, bet vēlētos par to uzzināt." Ļoti daudzi pārlec uz citu jautājumu, citu tēmu vai sāk runāt tā, ka nevienam nav ne jausmas, par ko ir "kino". Tāpēc es ieteiktu būt atklātam – mēs nevaram prātā paturēt visu informāciju un zināt pilnīgi visu.

Šī varētu būt ļoti neveikla situācija – ejot uz labierīcībām, atver neaizslēgtas kabīnes durvis.

Atvainoties, aiztaisīt durvis un pagaidīt. Man šķiet, tāda situācija ir bijusi gandrīz katram, esot durvju abās pusēs. Kas vēl – ja zinām, ka kaut ko esam izdarījuši absolūti greizi un tur neko vairs nevaram mainīt, tas, ko mēs tajā brīdī varam – izrādīt cieņu. Manuprāt, cieņpilna rīcība nepieciešama jebkurā situācijā, piemēram, esot uz skatuves vai skatoties, kas uz tās notiek.

Ņemot vērā nupat teikto, pieļauju, ka situācijā, kad sen nesatiktu paziņu (sievieti) apsveic ar bērniņa gaidībām, bet izrādās – dāma patiesībā ir pieņēmusies svarā, arī vislabāk atzīt savu kļūdu un atvainoties.

Jā, bet ir jāprot arī just otru cilvēku un viņa humora izjūtu. Kas man, izdzirdot par šādu situāciju, nāk prātā – ja cilvēkam ir laba humora izjūta, es varētu pateikt: "Vasara vairs nav aiz kalniem, varbūt jau tagad ir jāsāk par to domāt." Es domāju, ka veselīgi domājoši cilvēki to sapratīs, bet, protams, sievietēm tas nebūs glaimojoši.

Neliels rezumē par to, kā iziet no neveiklām situācijām: nevajag baidīties būt atklātam un cilvēcīgam, kā arī mēģināt just otru cilvēku.

Jā, vissarežģītāk laikam būs just otru cilvēku, jo mēs varam izdomāt kaut ko vienu, bet otrs – kaut ko pilnīgi citu. Tas, kas noteikti spēs glābt situāciju, ir savstarpēja cieņa. Pat tad, ja mēs pie otra ejam ar cieņu, bet nesaņemam to pretī, pēc tam uz mūsu pleciem nebūs nekāda smaguma, jo izdarījām labāko, ko varējām izdarīt. Kas vēl – nevajag baidīties no smagākām īstermiņa situācijām, kas ilgtermiņu var padarīt vieglu.

Neveikla situācija? Improvizē! Autosportists Krišjānis Caune par mākslu reaģēt spontāni
Foto: Krišjānis Caune

Publiskās uzstāšanās praktiskā konference ''uz:RUNA'' notiks 2. martā no plkst. 9 līdz 17 Latvijas Nacionālās bibliotēkā Rīgā, Mūkusalas ielā 3.

Konference notiks divās daļās. Pirmajā daļā publiskās runas praktiķi – Latvijas Radio programmu vadītāja un ilggadējā runas pedagoģe Arita Grīnberga, aktieris un uzņēmējs Juris Žagars, runas trenere Krista Vāvere, cilvēka jaudas trenere Laura Dennler, prezentēšanas prasmju treneris Oskars Priede – sniegs ieskatu, kas ar mums notiek uzstāšanās laikā un kā izveidot pēc iespējas efektīvāku uzstāšanos.

Otrajā daļā notiks meistarklases, kurās mazākā cilvēku grupā dalībniekiem būs iespēja trenēties un dziļāk izzināt kādu no publiskās runas aspektiem. Meistarklases vadīs prezentāciju eksperts Kristaps Pētersons, komunikācijas arhitekte Ilze Rassa, "Intelekta attīstības centra" vadītājs Oskars Grīslis, Latvijas Kultūras akadēmijas docente Ruta Vītiņa, radošās apvienības "Spiediens" producents un profesionāls autosportists Krišjānis Caune un citi.

Detalizēta informācija par publiskās uzstāšanās praktisko konferenci "uz:RUNA" un biļešu iegādi: www.uzruna.lv

Tags

uz:RUNA - publiskās uzstāšanās konference Karjera
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form