Runājot par vardarbību, ļoti daudzi cilvēki teic, ka viņi nekad neļautu pret sevi pacelt roku. Realitāte nereti izrādās krasi atšķirīga, un pat šķietami visstiprākie cilvēki ļaujas varmākas uzbrukumiem atkal un atkal, liekot vaicāt, kāpēc tas tā notiek. Izrādās, ka tā nav ne patika, ne vājums, bet daudziem pilnīgi neaptverama situācija – dažādi faktori liek cilvēkam justies, nevarīgam un bezspēcīgām, turklāt vardarbības riskam ir pakļauts ikviens.

Par to, kādi iemesli neļauj aiziet no vardarbīgām attiecībām, rubrikā ""Viņa" skaidro" runājām ar krīžu centra "Skalbes" klīnisko psiholoģi Santu Ozoliņu. Iepriekš ar Santas kolēģi Mariju Ābeltiņu meklējām atbildi uz jautājumu, kas vispār ir vardarbība, bet vēlāk pievērsīsimies arī jautājumiem par to, kā atpazīt vardarbību un kā palīdzēt cietušajiem. Apskatīsim arī jautājumu par vardarbību pret sievieti un vardarbību pret vīrieti un iedziļināsimies tajā, kā vardarbība ģimenē ietekmē bērnu.

"Cilvēki nosoda tos, kuri ļauj pret sevi izturēties slikti, vai uzskata, ka viņi ir stulbi vai vāji," iesāk Ozoliņa. Viņa norāda, ka iemesli, kāpēc šādas situācijas netiek pārtrauktas, ir citi – tas nav vājums vai dumjība. Nereti vardarbība tiek piekopta ļoti ilgi, tas var ilgt gadiem. "Patiesie iemesli ir tādi, ka cilvēka pašvērtējums ir ļoti sagrauts vardarbīgajās attiecībās, viņš var justies ļoti bezspēcīgs, viņam var būt kauns." Cilvēks ir zaudējis pašcieņu un nevienam nestāsta, kas ar viņu notiek.

Reizēm arī vēl domā, ka vardarbība ir viņu vaina, un to viņiem arī stāsta šis partneris – tu tur izdarīji to un to – un ar laiku viņi sāk ticēt. Un pāri visam ir milzīgs kauns. Teiksim vīriešos pārsvarā ieaudzina to, ka viņam ir jābūt stipram un ka viņam ir jātiek galā ar dažādām situācijām. Viņš, iespējams, uzskata, ka viņš nedrīkst nevienam iet un teikt, un sūdzēties, ka viņš netiek galā ar situāciju, ka, piemēram, viņa sieva ir vardarbīga pret viņu.
Santa Ozoloņa, klīniskā psiholoģe
"Cietušais piedzīvo ļoti dažādas manipulācijas," teic speciāliste. Viens no manipulāciju veidiem var būt bērni. Ozoliņa uzsver, ka tas var būt ļoti spēcīgs manipulācijas līdzeklis. "Kurš gan vecāks gribētu šķirties no saviem bērniem." Tāpat cilvēki baidās no citām iespējamām attiecību pārtraukšanas sekām, piemēram, upuris var saņemt draudus dzīvībai. Tāpat vardarbīgais partneris var draudēt izplatīt baumas vai apkaunojošu informāciju par upuri, piespiežot viņu palikt vardarbīgās attiecībās. Nereti tiek izmantoti arī ekonomiski rīki, lai neļautu upurim pārtraukt pazemošanu.

"Reizēm ir tā, ka partneri, gan vīrieši, gan sievietes, var draudēt ar pašnāvību: ja tu aiziesi no manis, es izdarīšu pašnāvību." Psiholoģe skaidro, ka tas ir ļoti spēcīgs manipulācijas ierocis: "Neviens negrib justies vainīgs par otra nāvi, kaut gan tiešām nevardarbīgajam partnerim nekad nebūtu jājūtas vainīgam par otra izvēli, ja viņš ir izvēlējies izdarīt pašnāvību."

Tāpat jāņem vērā, ka tad, ja cilvēki ir ilgi dzīvojuši kopā, attiecībās ir bijis arī daudz labu brīžu. "Viņi pieķeras, varbūt vardarbība nav bijusi vienmēr. Cilvēka psihe ir tā iekārtota, ka tad, kad ir grūtību priekšā, tad viņi atceras tos labos brīžus un tic, ka varbūt tas arī turpmāk tā būs un ka varbūt ir iespējams dzīvot arī normāli. Ļoti bieži nevardarbīgais cilvēks domā, ka varmāka mainīsies," skaidro speciāliste.

Jo ir vairāk faktoru, jo lielāka iespēja, ka šis cilvēks turpinās vardarbīgās attiecības, pilnībā pazemots, un, iespējams, pat domās par pašnāvību, jo to nav iespējams izturēt. Tas ir arī, starp citu, tas, ko bieži stāsta šie upuri – es tiešām ticēju, ka es esmu niecība, turklāt es nevienam nedrīkstēju stāstīt, jo es biju tā audzināts.
Santa Ozoloņa, klīniskā psiholoģe
Ozoliņa norāda, ka vardarbība vienkārši tāpat nepāriet. Tieši pretēji – tā vienmēr kļūst spēcīgāka. Gan varmāka, gan upuris laika gaitā "pieradinās" pie vardarbības. Tam, kas cieš, mainās izpratne par to, kas ir normāli: "Viņam liekas, ka tas pazemojums vai pļauka vairs nav nekas, jo šoreiz neuzbruka ar nazi vai šoreiz mani nepiekāva līdz smadzeņu satricinājumam."

Vardarbībā cietis cilvēks bieži netic, ka viņš spēj aiziet no šīm attiecībām un nokārtot savu dzīvi. "Parasti to nevar izdarīt cilvēks viens." Lai pārtrauktu vardarbību, bieži ir vajadzīgs līdzcilvēku atbalsts. Tāpat ir arī cilvēki, kas ir audzināti domāt, ka laulība ir svēta un tā ir jāsargā pat tad, ja dzīvesbiedrs dara pāri. Šādos gadījumos cilvēks ir pārliecināts, ka viņš nedrīkst šķirties.

"Reizēm arī vēl domā, ka vardarbība ir viņu vaina, un to viņiem arī stāsta šis partneris – tu tur izdarīji to un to – un ar laiku viņi sāk ticēt. Un pāri visam ir milzīgs kauns. Teiksim vīriešos pārsvarā ieaudzina to, ka viņam ir jābūt stipram un ka viņam ir jātiek galā ar dažādām situācijām. Viņš, iespējams, uzskata, ka viņš nedrīkst nevienam iet un teikt, un sūdzēties, ka viņš netiek galā ar situāciju, ka, piemēram, viņa sieva ir vardarbīga pret viņu. Tas pats attiecas arī uz sievietēm – kā es pieļāvu tādu situāciju, kā ar mani tas varēja notikt – sevišķi, ja viņai ir tāds augsts statuss sabiedrībā," teic Ozoliņa.

Tie cilvēki, kas nav šādās attiecībās, laikam tiešām nevar līdz galam iedomāties, cik tas ir smagi un ierobežojoši.
Santa Ozoloņa, klīniskā psiholoģe
Jāpiebilst arī, ka varmāka izmanto arī dažādas kontroles taktikas, kas izkļūšanu no vardarbīgo attiecību slazda padara vēl sarežģītāku. Viena no šādām taktikām ir izolēšana no draugiem un ģimenes. "Vardarbībai ļoti patīk kontrole un ļoti patīk klusums. To, ko viņi mēģina darīt, viņi mēģina izolēt šo nevardarbīgo partneri no draugiem, neļauj tikties ar ģimeni, vecākiem vai arī to ļoti ierobežo." Šādā veidā cilvēks zaudē saikni ar cilvēkiem, kas varētu cietušajam pateikt, ka situācija, kurā viņš atrodas, nav normāla.

Cilvēkam esot vardarbīgās attiecībās, uz viņu iedarbojas dažādi faktori, kas neļauj viņam saskatīt izeju un liek justies bezspēcīgam. "Jo ir vairāk faktoru, jo lielāka iespēja, ka šis cilvēks turpinās vardarbīgās attiecības, pilnībā pazemots, un, iespējams, pat domās par pašnāvību, jo to nav iespējams izturēt. Tas ir arī, starp citu, tas, ko bieži stāsta šie upuri – es tiešām ticēju, ka es esmu niecība, turklāt es nevienam nedrīkstēju stāstīt, jo es biju tā audzināts."

Pa īstam saprast, kāpēc cilvēki neatstāj vardarbīgas attiecības, var tikai tie, kas tādas ir piedzīvojuši: "Tie cilvēki, kas nav šādās attiecībās, laikam tiešām nevar līdz galam iedomāties, cik tas ir smagi un ierobežojoši."

Ozoliņa arī norāda, ka upuri, kas nonācis vardarbīgās attiecībās, par šo situāciju vainot nedrīkst, jo tas vēl vairāk pasliktinās situāciju. "Upura vainošana tiešā veidā veicina to, ka nav iespējams pārtraukt attiecības."

Rakstu sērija tapusi sadarbībā ar krīžu centru "Skalbes". Centrs piedāvā palīdzību vardarbībā cietušām sievietēm un citām krīzes situācijā nonākušām personām. Ja arī tu vēlies sniegt atbalstu šo mērķu realizēšanai, šeit var uzzināt, kā to izdarīt.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit