Pazemo arī skolotāji. Sporta trenere Diāna Strautiņa par savu mobinga pieredzi
Foto: Jēkabs Pravornis

Par mobingu runā jau ilgi, taču problēma vēl aizvien ir tikpat aktuāla. Joprojām daudzi bērni un jaunieši cieš apkārtējo nežēlastības dēļ, un liela daļa par to spēj runāt tikai tad, kad paši jau ir pieauguši. Līdzīga pieredze ir arī sporta trenerei Diānai Strautiņai, kura savā “Facebook” profilā dalījusies ar sirdi plosošu zīmīti no bērnības, kas adresēta skolotājai, taču atbilde tā arī nekad nav saņemta.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

“Es, protams, nebiju vienīgā savā klasē, kas cieta no mobinga. Viss bija kā tipiskās amerikāņu jauniešu komēdijās – turīgo vecāku bērni un viņu draugi apsmēja pārējos. Tikai dzīvē tas nemaz nav smieklīgi,” savu stāstu iesāk Diāna. “Tagad uzskatu, ka vainīgi ir tieši pieaugušie – gan skolotāji, gan vecāki –, jo kurš gan cits kā pieaugušie ar savu piemēru parāda, kas ir labs un slikts, kas pareizs un kas nepareizs,” stāsta sieviete. “Uzskatu, ka nauda tevi padara pārāku par citiem, bērnā un jaunietī var iesēt tikai vecāki, kas ar šādu domu arī paši dzīvo.”

Diāna atklāj, ka viņai bija mīloši un smagi strādājoši vecāki, taču ģimene nebija turīga, tāpēc meitene neiederējās klases “elitē”. “Bija viens zēns, kas ap sevi pulcēja šo klases eliti un bija iniciators gan psiholoģiskai, gan fiziskai vardarbībai klasē. Nē, nē, viņš nestāvēja malā. Es no viņa saņēmu arī dūri ribās. Mobingam no klasesbiedru puses jau nevajag lielus un uzkrītošus iemeslus. Ja par tevi ir sākuši ņirgāties, tad tiks atrasts jebkas, ko apsmiet, – apģērbs, personīgās mantas, tas, ar ko nodarbojies ārpus klases, par ko fano, tavi vecāki, tie, ar ko draudzējies, un tā tālāk,” atzīst Diāna.

Ņirgāšanās arī no skolotāju puses

Taču vēl sirdi plosošāks ir fakts, ka sievietei nācies piedzīvot mobingu ne tikai no vienaudžu, bet arī pieaugušo puses – no skolotājiem. Viņa joprojām sāpīgi atceras piedzīvoto ar matemātikas skolotāju. “Man atmiņā ļoti spilgti palicis tieši viens moments, kad mums bija jāiemācās matemātikas likumi no galvas. Matemātika man nepadevās, bet tekstus es ļoti labi spēju iemācīties. Samācījos likumus un ar prieku gāju uz stundu cerībā, ka tūlīt dabūšu skaistu atzīmi, jo esmu taču tā pacentusies,” stāsta Diāna. Pienāca matemātikas stunda, un viņu izsauca pie tāfeles. Kā atklāj Diāna, skolotājas galds un tāfele atradās uz tādas kā skatuves, kas kautrīgiem bērniem radījis lielu pārdzīvojumu. “Mani izsauca, un tā vietā, lai ļautu man atbildēt, skolotāja nolēma mani psiholoģiski sagraut: “Nu ko, Strautiņa, atkal jau neko nebūsi iemācījusies. Stāvēsi te man kā balta lapa. Nezinu, vai jēga tev kaut ko prasīt. Nu, sāc stāstīt, ko zini, ja zini!” Protams, aizmirsu pusi no visa, ko zināju perfekti, bet šos viņas vārdus atceros vēl šodien.”

Līdzīgu pieredzi viņa piedzīvojusi arī angļu valodas stundās, kurās klase sadalīta divās daļās – ar priekšzināšanām un bez. “Viss jau it kā pareizi – lai varētu ar vienu pusi strādāt vairāk un zināšanu līmenī piedzīt otrai, bet realitātē viss atšķīrās kardināli. Klases pusi ar priekšzināšanām mācīja kvalitatīvi, taču otra puse bija tā, kas skolotājai riebās. Uz mums kliedza, apsaukāja. Es, piemēram, biju stulbā kaza,” stāsta Diāna.

Sports palīdz atgūt pārliecību

Savā “Facebook” ierakstā Diāna dalījās ar vēstuli, pievienotu domrakstam, kuru viņa 4. klasē adresēja savai skolotājai, lūdzot palīdzību. “Mīļo skolotāj, pie atzīmes uzrakstiet atbildi uz manu jautājumu: vai man iet uz citu skolu vai nē?” rakstīts vēstulē. Taču Diāna nekādu atbildi vai palīdzību nesaņēma. “Kad savās mantās atradu šo domrakstu, parādīju mammai un noteicu: “Ja es būtu skolotājas vietā, tad mani tas pamatīgi satrauktu un es noteikti būtu par to sākusi runāt.” Ja aizmirst, ka tas ir manis pašas rakstīts, un paskatās no malas kā uz maza bērna iekšējiem satraukumiem, tad ignorēšana noteikti nebija pareizā rīcība,” tagad uzskata Diāna.

Pazemo arī skolotāji. Sporta trenere Diāna Strautiņa par savu mobinga pieredzi
Foto: Privātais arhīvs

Šobrīd Diāna ir sporta trenere un atklāj, ka tas ir ļoti palīdzējis iegūt pārliecību pašai par sevi. “Esmu bijusi arī diezgan apaļīga, jo neapmierinātību ar sevi un apstākļiem apkārt kaut kādā brīdī sāc uzēst vai, gluži otrādi, neēst vispār. Ļoti daudziem šādiem gadījumiem saknes meklējamas skolā, dažiem arī ģimenē. Tevī vienmēr ir sajūta, ka citiem nepatīc, – tad kāpēc patikt sev? Tas nav apzināti, tā vienkārši notiek.”

Diāna stāsta, ka skolā ar sportu viņai gājis grūti. Viņa daudz slimoja, un fizkultūras stundas šķita biedējošas, jo jau atkal kaut kas bija jādara citu priekšā. Savukārt, ja kaut kas nesanāca, tevi izsmēja. “Arī no tautas deju pulciņa mani atskaitīja, jo it kā nemākot dejot. Diemžēl kautrīgs bērns nevis nemāk kaut ko darīt, bet baidās to darīt. Smieklīgākais ir tas, ka šobrīd vadu nodarbības, kuras ir saistītas ar deju, ritma izjūtu un nebaidīšanos no publikas. Arī bērnībā man ar ritma izjūtu viss bija kārtībā, jo biju mācījusies mūzikas skolā, dziedāju ansambļos un korī jau no mazām dienām, un man bija absolūtā muzikālā dzirde,” viņa stāsta.

Vardarbība rada vardarbību

“Nekad nebūtu iedomājusies, ka mana dzīve un karjera būs saistīta ar sporta jomu, bet tā nu tas notika, un esmu par to ļoti priecīga,” atzīst Diāna. “Protams, tā mazā balstiņa tevī iekšā, kas saka, ka tu kaut ko dari nepareizi un kāds ir labāks, kas nākusi līdzi ar skolā iegūto mobinga pieredzi, paliek ar tevi vienmēr, bet tagad varu izvēlēties – klausīties tajā vai nē. Un, kad tev pēc treniņa, kurā esi ieguldījusi sevi visu, nāk klāt un saka paldies, saka, ka ļoti patika, un saredzi smaidus zālē, tu saproti, ka esi īstajā vietā un viss kaut kā nemanot ir mainījies.” Viņa arī atklāj, ka tas, ka kļuvusi fiziski spēcīgāka, sniedz viņai pārliecību par sevi un saviem spēkiem. “Kad pirms kāda gada man pa ceļam uz mājām uzbruka vīrietis, ātri reaģēju un ar pārliecību – ja vajadzēs, spēšu sevi aizstāvēt, – nostājos viņam pretī. Tas mani glāba, jo viņš ātri vien aizlaidās.”

Pat vēl mūsdienās nereti izskan maldīgi apgalvojumi, ka apsmiešana un mobings cilvēku norūda un audzina raksturu. Diāna teic – mobings ir vardarbība un vardarbība nevar radīt neko labu. “Ļoti bieži vardarbība rada vardarbību pret sevi vai citiem. Cik daudzus tas ir novedis līdz pašnāvībai, dzeršanai, narkomānijai vai vardarbībai pret citiem?! Manā gadījumā tā bija laimīgu apstākļu sakritība, ka nonācu sporta jomā. Par to liels paldies ļoti labai draudzenei, kas palīdzēja man īstenot Jaunā gada apņemšanos notievēt un aizveda uz pirmo treniņu.” Vienlaikus Diānai nākas cīnīties ar apsmiešanas sekām vēl šodien – viņai ir veģetatīvā distonija. “Sports ļoti palīdz to kontrolēt, jo fiziskās aktivitātes ir ļoti būtiskas ne tikai mūsu ķermenim, bet arī prātam. Taču nevienu pieaugušu cilvēku nepiespiedīsi sākt sportot vai kaut ko mainīt. Tas pašam ir jāgrib. Diemžēl, ja esi salauzts jau no skolas laikiem, vēlme kaut ko mainīt un saņemties ir jau tik tālu nosmacēta augošajā cilvēkā, ka vēlāk mainīt vairs neko negribas.”

Dusmas sevī vairs netur

Diāna uzskata, ka par mobingu skolā jārunā jau no mazām klasēm. Viņasprāt, bērni ļoti labi uzņem jaunu informāciju, būtiski ir tikai atrast pareizo pieeju. “Jārunā arī ar skolotājiem par to, vai viņu mācību procesa vadīšanas stils nav pazemojošs, un problēmas ir jāpamana savlaicīgi,” viņa skaidro. Diāna arīdzan atzinīgi novērtē Valsts bērnu aizsardzības inspekcijas nesen uzsākto projektu, kura ietvaros influenceri dalās ar savu mobinga pieredzi, kā arī ir radīts čats, kurā bērni un jaunieši var parunāt par sevis pārdzīvoto. “Jā, ir arī uzticības tālrunis, bet ļoti bieži tiem, kas cieš no mobinga, ir ļoti grūti vai pat neiespējami izteikties, jo ir bail no nosodījuma, taču uzrakstīt ir vieglāk. Es vairāk gribētu uzrunāt pieaugušos, kas redz, ka pret kādu no līdzcilvēkiem notiek kāda nepareiza rīcība, – neignorējiet, bet palīdziet, jo sniegt palīdzību vienmēr ir vieglāk, nekā to lūgt, un galu galā tas būs plusiņš arī jūsu karmai.”

Šobrīd Diāna ir piedevusi saviem pāridarītājiem. Viņa teic, ka viņai apkārt ir tiešām labi cilvēki – gan draugi, gan kolēģi. “Es vairs neturu veselu lērumu draugu, bet esmu atlasījusi pašus tuvākos, ar kuriem var dalīties visā, un mēs vienmēr viens otru atbalstīsim un palīdzēsim. Tā manis nosauktā “draugu atlasīšana” parasti ar gadiem notiek dabiski, jo ne visi, ar kuriem ir foršas ballītes, būs gatavi tevi uzklausīt, kad tev būs grūti.” Diāna arī atklāti atzīst – aizvainojumu vai dusmas viņa vairs neizjūt. “Es nosmeju, ka nav jēgas dusmoties, ja tas, uz ko esi dusmīgs, par to nezina. Slikti ir tikai tev. Esmu jau sen cita personība ar citu dzīvi. Tie bija bērni un pedagogi, kuriem tas nav sirds darbs. Ja tu savā darbā ieliec sirdi, tad nekas tāds nenotiek.”

Tags

Mobings Garīgā veselība Psihoemocionālā veselība
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form