Glābējs Juris Blūzmanis – atmiņas pēc pieciem gadiem

Pieci gadi kopš iegruva veikala jumts, paņemot 54 dzīvības. Aculiecinieku stāsti
Foto: DELFI

Vieni no redzamākajiem traģēdijas vietā bija tieši glābēji, kas pašaizliedzīgi veica savus pienākumus – atbrīvoja cilvēkus no betona blāķiem. Viņu starpā bija arī enerģiskais glābējs un ūdenslīdējs Juris Blūzmanis. Sarunā ar "Delfi" Juris ir godīgs pret sevi un arī lasītājiem. "Vīrietis neraud," viņš saka, taču kādā brīdī atzīst, ka, atceroties to visu, joprojām acīs sariešas asaras. Juris uz galda "zīmē" shēmas, un viņa stāstījums ir konstruēts, līdzīgi kā Zolitūdes traģēdijas vietā notikušais glābēju, mediķu un policijas darbs – katram sava vieta un pienākums.

Juris atzīst, ka glābēji bieži tiek nopelti, viņu darbs komentēts, jo, īpaši Zolitūdes traģēdijā, tas bija kā uz delnas – katrs varēja atrast kādu aspektu, ko apstrīdēt. Piemēram, to, ka glābēji veikuši darbu maiņās – dažiem tas licies kā sava veida nestrādāšana: "Beigās sapratām, ka visus nevar sūtīt iekšā, tas ir tāpat kā hokejā – uz laukuma nevar būt visi. Cilvēki nogurst, nāk nākamie." Tomēr Juris ir lepns par savējiem: "Es esmu lepns par dienestu, esmu lepns par kolēģiem, kas pašaizliedzīgi glāba cilvēkus. Tāds ir tas dienests."

Atmiņas pēc pieciem gadiem

"Četras dienas tas viss notika. Tīri detaļās tas pagājis kā viens mirklis," atmiņās dalās glābējs. Viņš stāsta, ka grūti atcerēties spilgtas detaļas, jo visa uzmanība bija veltīta konkrētajam pienākumam un prāts burtiski nodalījis emocijas. Pēc notikušā tika izveidots psiholoģiskā atbalsta dienests, ko Juris skaidro tā: "Tā bija nepieciešamība, daži darbinieki tiešām pēc notikuma emocionāli vienkārši sabruka." Viņš piebilst: "Mēs svinam simtgadi, mēs svinam tiešām gaišu notikumu, bet paies trīs dienas – un mēs zinām, ka tad notika kaut kas tāds. Dažkārt pat karadarbībā pilsētās neaiziet bojā," piebilst Juris. "Būs jādodas uz to vietu pieminēt kolēģus, kas gāja bojā. Man agrāk šķita, ka to dara tikai zaldāti, kas piemin kaujas, cīņu biedrus, bet nu mums, ugunsdzēsējiem, miera laikā jādodas un arī jāpiemin savi kolēģi..."

Pieci gadi kopš iegruva veikala jumts, paņemot 54 dzīvības. Aculiecinieku stāsti
Foto: LETA

Glābējs stāsta, ka emocionālā puse parādījusies brīžos, kad viņš izgājis ārpus notikuma vietas, aiz nožogojuma: "Tajā brīdī, kad strādā iekšpusē, tavs prāts ir pārņemts ar darbībām – zāģēsim, griezīsim, vilksim. Tādas konstruktīvas darbības. Tas cilvēku loks, kas apkārt, aizžogojums, kur cilvēki stāv, – izej ārā, skaties – cilvēki ar svecītēm stāv, ar uzrakstiem, un Latvijas karogs." Tieši būšanu ārpus notikuma vietas, aiz nožogojuma, Juris min kā emocionālu pieredzi: "Kad izej ārā, tev vienkārši asaras birst. Velc ķiveri, asaras birst, ieej iekšā – asaras nožūst. Un tu atkal strādā."

Juris atceras, ka pirmais nobrukums skāris cilvēkus un darbiniekus veikalā, savukārt otrais – glābējus, kas bijuši iekšpusē. Tomēr bijis vēl arī trešais nobrukums, kas noticis trešajā dienā: "Tas notika pa daļām – pirmā daļa nobruka tieši uz kasēm, pēc tam otrā pa vidu, un tā salātu un augļu nodaļa stāvēja." Glābējs atzīst, ka līdz šim nebija pieredzēts, ka jauna ēka var šādi sabrukt virsū. "Mēs zinām, ka, ugunsgrēkā ejot iekšā, metāls kļūst kā lupata. Mēs zinām, ka, ieejot tādā metāla angārā un konstrukcijās, mums ir jāuzmanās no griestiem. Mēs ejam gar sienām, balstāmies, un arī šeit kolēģi, kuri gāja bojā, tur, kur mēs viņus atradām, atradās pie kapitālām sienām – kā tas ir mācīts Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā," piebilst Juris.

Arī emocionālie pārdzīvojumi katram glābējam izpaudušies citādi – Juris pēc dažām nedēļām jutis, ka dienas šķiet pelēcīgas un negācijām piesātinātas, bijuši arī reiboņi, taču ārsti norādījuši, ka glābējs ir vesels. Juris saņēmis jautājumu: "Vai gadījumā nebiji "Maxima" nelaimes brīdī? Apstiprinošā atbilde norādījusi, ka jāmeklē psiholoģiska palīdzība. Dažkārt joprojām notikums tiek pārrunāts privātā vidē, taču nu jau mazāk. "Cik tad var stāstīt," atzīst Juris. Tomēr viņš atceras bojā gājušos kolēģus: "No tiem kolēģiem, ar kuriem strādāju kopā, citu labāk pazinu, citu mazāk, bet tagad vairs ne tēju padzert kopā, ne padomu pajautāt. Piemēram, Sergejs bija labs būvnieks – vienmēr daļā strādāja, varēja konsultēties."

Spilgtā atmiņā glābējam palicis brīdis, kad bojā gājis kolēģis: "Kā – Vilnis? Re, kur ātrās palīdzības mašīnā, skaties – mašīna kustas, mēģina atdzīvināt. Vienmēr pierasts, ka ugunsdzēsējs, glābējs ir aizsargāts – mums ir aizsargtērps, ķivere, virsnieki vai kāds darbinieks, kas atbildīgs par darba drošību, cimdi. Tu it kā esi tik aizsargāts! Kad redzi, ka biedru nes uz nestuvēm ārā, viss asinīm aptraipīts, ķivere saspiesta, tad redzi, ka tomēr nespēj pasargāt... Es saprotu, ka tā ir vienkārši drēbe, bet tajā brīdī šķiet, ka tas nav godīgi, tas taču ir aizsargtērps, tas mūs aizsargā. Ir spēki, kas ir spēcīgāki par mūsu profesionalitāti."

Taujāts par glābēja pienākumiem notikuma vietā, Juris stāsta: "Atkarībā no notikuma un iesaistīšanās var mainīties funkcijas. Mums notikuma gadījumā vienmēr tiek izveidots tā saucamais štābs. Tur ir štāba priekšnieks, kam jāzīmē shēma ar visu informāciju, jo jāveic uzskaite. Glābšanas darba vadītājs pieņem stratēģiskus lēmumus. Tad ir iecirkņi ar glābējiem un vada komandieri. Vienu brīdi man bija funkcija nodrošināt apgaismojumu, tā arī ir problēma." Citkārt Juris darbojies štābā.

Pieci gadi kopš iegruva veikala jumts, paņemot 54 dzīvības. Aculiecinieku stāsti
Foto: F64

Bezpalīdzība aiz žoga

Glābējs stāsta par emocionālāko un spilgtāko brīdi – glābšanas darbu laikā pie viņa atbraucis deviņgadīgais dēls: "Tajā brīdī kaut kā sagribējās puiku redzēt. Kas to zina, kas var notikt." Juris devies ārpusē, redzot un domājot par cilvēkiem un viņu bojā gājušajiem tuviniekiem: "Tajā brīdī es paskatījos no ārpuses uz iekšu – stāv cilvēki ar svecēm un maizītēm, tik bezpalīdzīgi... Man arī tagad raudāt gribas." Līdzīgi kā brīdī, kad viņam glābšanas darbu laikā vajadzēja likt emocijas malā, arī tagad Juris braši turas un piebilst: "Ir pagājuši pieci gadi, un tas spilgtākais brīdis, ko atceros, ir – puika atbrauca."

Juris vairākkārt uzsver ne tikai glābēju, mediķu, policistu un militāro personu kopējo sadarbību un atbalstu, bet arī apkārtējo cilvēku iesaistīšanos, piemēram, atnesto desmaizīšu vai šokolādes veidā. Arī Pestīšanas armija izveidojusi speciālu vietu, kur šo atbalstu pārtikas vai kādā citā veidā aiznest. Tāpat kādā brīdī uz aizžogojuma parādījies Latvijas karogs. Glābējs min, ka nezina, no kurienes tas uzradies, taču tas bijis morāls atbalsts: "Tajā brīdī es uz karogu skatījos nevis kā uz valstisku simbolu, bet kā tādu emocionālu tautas spēka un pozitīvā spēka simbolu. Droši vien tas kaut kādā veidā mierināja: re, kur tev ir atbalsts, tu visu dari pareizi."

Taujāts par to, kā Zolitūdes traģēdija mainījusi glābēju darbu, Juris stāsta, ka agrāk viņi baidījušies iekrist kaut kur iekšā, piemēram, caur dēļu grīdu, taču tagad uzmanīgi pēta virs galvas esošās konstrukcijas. Kādā ugunsgrēkā neilgi pēc traģēdijas glābēji sapratuši, ka ēkā neviena cilvēka nav, tāpēc izvēlējušies lieki neriskēt. "Ja iekšā ir cilvēku kliedzieni, ir jādodas glābt šos cilvēkus," teic glābējs. Joprojām viņš un kolēģi traģēdijas gadadienās piemin bojā gājušos glābējus: "Jāsaka, ka cilvēkam pārdzīvojums ir emocionāla trauma, mums, glābējiem, un daudziem. Citam sadzīst ātrāk, citam vēlāk, bet tāpat paliek rēta. Tai rētai pieci gadi. Atmiņas kļūst blāvākas, bet rēta tomēr atgādina."

Source

DELFI Viņa

Tags

Atmiņa Lasāmgabali Zolitūdes traģēdija Ugunsdzēsēji
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form