Tatjana Ostapenko – tādas lietas ir jāizrunā, jānorunā nost, tad paliek vieglāk

Pieci gadi kopš iegruva veikala jumts, paņemot 54 dzīvības. Aculiecinieku stāsti
Foto: Privātais arhīvs

Tatjana Ostapenko Vecrīgas kafejnīcā, kurā tiekamies, ienāk, piesardzīgi smaidīdama, un pasniedz trauslu plaukstu sveicienam. No malas uzreiz nepateiktu, ka viņai ir invaliditāte un pirms pieciem gadiem viņas dzīve pilnībā izmainījusies. Jāsaka – ne tikai ciešamajā kārtā "tika izmainīta", bet arī pati jaunā sieviete pēc piedzīvotā savu dzīvi mainījusi, jo izdzīvošana šādā traģēdijā likusi uztvert katru dienu kā dāvanu un notikušo – kā pagrieziena punktu. Bet to sieviete nespētu izdarīt viena – viņas mīļotais cilvēks Artūrs bija tas, kas palīdzēja Tatjanu atrast zem gruvešiem, bija līdzās ceļā uz slimnīcu un pēc operācijas palātā bildināja viņu. Šogad abi nosvinējuši jau ceturto kāzu gadadienu.

Tatjana stāsta, ka todien, 2013. gada 21. novembrī, strādājusi arhīvā un, kā jau ierasts, vakarā ieskrējusi piemājas veikalā iepirkties. Kad iegruvuši tā griesti, viņa bijusi ejā pie kasēm, kur atradušies mazie veikaliņi, – vienā no tādiem pēc griestu iebrukšanas viņa tikusi iesprostota. Apkārt skanējuši kliedzieni, bijusi zemes un betona putekļu smaka. "Man savā ziņā paveicās, jo, kā saprotu, mazā veikaliņa rāmis mani pasargāja. Redzēju gruvešus, tumšas debesis. Man zem tās konstrukcijas bija iesprostotas kājas, bet kaut kā ar vēsu prātu pamanījos izvilkt no somiņas pasi un turēt to rokā, sameklēt telefonu un piezvanīt savam nākamajam vīram Artūram. Man kaut kas bija jādara, lai nedomātu par sāpēm un tām šausmām, kas bija man apkārt," atceras Tatjana. Viņa dzirdējusi arī drausmīgo troksni, kad noticis otrais nogruvums, un atzīst, ka vēl tagad sajūt paniskas bailes, izdzirdot lielus blīkšķus. Savukārt, ejot gar būvlaukumu un sajūtot zemes un betona smaržu, bijuši brīži, kad tīri fiziski uzplaiksnījušas atmiņas par notikušo 21. novembra naktī pirms pieciem gadiem un tās nakts izjūtām, jo tieši šī šķebinošā smaka toreiz vējojusi gaisā.

Pēc vairāk nekā pusotras stundas viņu izglāba, aizveda uz slimnīcu, kur izrādījies, ka lauzts mugurkauls un traumēta kāja. Nākamajā dienā veikta operācija, un Tatjana vairākas nedēļas pavadījusi slimnīcas gultā, kur Artūrs viņu bildinājis, bet viņa piekritusi. Tad sekojusi smaga rehabilitācija Vaivaros. "Man teica, ka jāceļas, jāstaigā. Bet man tik ļoti sāpēja..." atceras Tatjana, piebilstot: "Jāsaka, ka vissmagāk ir zaudēt ko tādu, kas tev ir bijis. Es taču ļoti labi atceros, kā bija, kad visu varēju, kad nekas nesāpēja."

Jaunā sieviete stāsta, ka uzreiz pēc operācijas domājusi: "Pavisam drīz būšu atkal vesela, viss būs kā agrāk." Nebija. Tad cerējusi, ka pēc rehabilitācijas vai vismaz pēc gada viss atgriezīsies ierastajās sliedēs, bet tā nav noticis, un sāpes esot ikdienas sastāvdaļa līdz pat šodienai. Samierināties ar situāciju sieviete esot sākusi vien pēc trim gadiem. "Tā pa īstam jau neesmu samierinājusies, paprasiet man pēc desmit gadiem, varbūt tad būšu," saka Tatjana.

Ik gadu esot jāatjauno invaliditātes grupa, ārstu un fizioterapeitu apmeklējumi ir neatņemama viņas dzīves sastāvdaļa, tomēr viss iegājis savās sliedēs un ir ļoti maz lietu, ko jaunā sieviete nevar. Viņa ik nedēļu apmeklē sporta zāli, cītīgi trenējas. "Man sākumā nepatika, bet tad sāku iet pie trenera, viņš palīdzēja, un tagad man ļoti patīk. Daru to pašu, ko citi, tikai, ja viņi ceļ trīs kilogramus smagas hanteles, es ņemu vienu kilogramu."

Gads pēc traģēdijas Tatjanai bijis grūts, bet arī patīkamām pārmaiņām pilns. Nācies dziedēt ne tikai fiziskās vainas, bet arī morālo traumu. Jau slimnīcā runājusi ar psihologu, bet lielākais atbalsts bijis ģimene un draugi. "Nevaru pateikt, kas man visvairāk palīdzēja, varbūt viss kopā. Psihologs tomēr ir svešs cilvēks, un paiet laiks, kamēr iepazīsti un uzticies. Bet es cenšos par notikušo runāt. Protams, sākumā bija lietas, par ko nevarēju runāt, tomēr, manuprāt, man palīdzēja tas, ka jau slimnīcā, kad nāca draugi un ģimene, es atbildēju uz viņu jautājumiem, stāstīju. Tādas lietas ir jāizrunā, jānorunā nost, tad paliek vieglāk. Ja krātu visu sevī, būtu grūtāk. Vismaz man tā ir."

Pieci gadi kopš iegruva veikala jumts, paņemot 54 dzīvības. Aculiecinieku stāsti
Foto: Privātais arhīvs

Bet laiks dziedējot. 2014. gada vasarā Tatjana un Artūrs svinēja kāzas, un šogad jau nosvinēta ceturtā gadadiena. Protams, abi domājot arī par bērniņu. Viņiem patīkot ceļot, un arī mūsu tikšanās reizē Tatjana stāsta, ka tikko atgriezušies no fantastiska ceļojuma pa Nīlu Ēģiptē, bet pirms tam bijis arī īsāks ceļojums uz Tbilisi. Tatjana dzimusi Baltkrievijā, bet visu dzīvi pavadījusi Rīgā un nesen izgājusi arī sarežģīto naturalizācijas procesu, un tagad plānojot ceļojumu arī uz Londonu, kur gribot aiziet uz muzejiem un vēl vairāk uzzināt par Ēģipti – esot aizrāvusies ar šo skaisto zemi.

Pēc ārstēšanās viņa neatgriezās darbā arhīvā, un, kā pati stāsta, tas bijis pagrieziena punkts, jo jau sen gribējies ko mainīt, tāpēc priecājusies, kad saņēmusi piedāvājumu strādāt tūrisma aģentūrā Vecrīgā par sistēmas administratori, turklāt rasta iespēja strādāt pusslodzi, kas esot ļoti labi, jo Tatjana nevarot ļoti ilgi nostāvēt un tieši šāds darba ritms esot viņai ļoti piemērots.

Tā kā vēl joprojām sieviete dzīvo netālu no sabrukušā veikala un turpat dzīvo arī viņas ģimene, katru dienu iznāk šai vietai braukt garām. Atmiņas bieži uzplaiksnījot, bet dzīve turpinoties. Vien esot ļoti skumji, ka nekas šajā lietā tā arī nav atrisinājies. "Nolaižas rokas, par to domājot. Viss tik ļoti velkas." Viņa gaida ne vien spriedumu tiesā, lai šis process beigtos, bet arī to, lai traģēdijas vieta beidzot tiktu pienācīgi sakārtota, taču saprot, ka īpašumtiesības šeit ir sarežģītas.

Gadu pēc traģēdijas Tatjana negāja uz piemiņas pasākumu sagruvušā lielveikala vietā, kur pulcējās cilvēki, pieminot notikušo, bet nākamajos gados gan bijusi tur kopā ar citiem. "Labākais veids, kā pieminēt un atcerēties, ir lūgt Dievu šajā dienā par visiem aizgājušajiem," saka Tatjana.

Tatjanas vīra Artūra stāsts

Protams, Zolitūdes traģēdija cietušajiem bija un ir smags pārbaudījums, tomēr ne mazāk smagi un neaizmirstami šis notikums atmiņā iegravēts arī viņu tuviniekiem, draugiem un, protams, mīļotajiem cilvēkiem. Būt blakus, bet nespēt neko palīdzēt – tas dzen izmisumā. Tādēļ lūdzām atmiņās par notikušo dalīties arī Tatjanas vīru Artūru, kas visu izdzīvoja kopā ar viņu, pirmais bija pie viņas arī pēc negadījuma.

"Tovakar biju mājās un man piezvanīja Tatjana. Teica, ka veikala jumts iebrucis. Sākumā nesapratu, neticēju. Kā tā – iebrucis? Nevar taču iedomāties, ka kaut kas tāds noticis! Nesapratu. Varbūt kāds jumta gabals nolūzis un kaut kur nokritis? Mēs taču katru dienu tur gājām. Dzīvoju netālu, lēcu mašīnā un braucu turp. Kad atbraucu, skats bija nesaprotams, neticams. Puses veikala nebija, nevarēja saprast, kas īsti notiek. Bija jau sanākuši cilvēki, pie durvīm stāvēja apsargs vai varbūt policists, īsti nezinu, un nelaida nevienu iekšā. Piezvanīju mammai, pastāstīju, kas noticis, tad sazvanīju draugu, lai brauc šurp.

Vēlreiz sazvanīju Tatjanu, lai noskaidrotu, kas ar viņu notiek. Zināju, ka veikalam bija arī avārijas izeja un darbinieku ieeja. Kad atbrauca draugs, gājām to meklēt. Otrā pusē neviena nebija, tikai kaut kāds darbinieks, laikam menedžeris, kas arī bija šokā. Atradām kravas rampas un ierāpāmies tur iekšā. Viss bija tumšs, lietus lija, zemes un betona smaka. Tīri instinktīvi, atceros, sajūta bija kā kapos. Bija grūti orientēties, jo tumšs un gruveši, redzēju, ka tur jau bija glābēji, kas glāba kādu vīrieti, tālāk, "Drogas" pusē, kliedza sieviete, bet viņai nebija tik viegli piekļūt. Jā, klusums, tumsa un sievietes kliedzieni.

Pieci gadi kopš iegruva veikala jumts, paņemot 54 dzīvības. Aculiecinieku stāsti
Foto: Privātais arhīvs

Sazvanījāmies ar Tatjanu, kopā ar ugunsdzēsējiem tur nokļuvām, viņai jau mēģināja palīdzēt, bet konstrukcijas, kas viņu spieda, bija pārāk smagas. Betona bluķus varēja nocelt, bet tās metāla konstrukcijas bija pārāk lielas. Tad atskanēja milzīgs troksnis – otrs nogruvums... Ugunsdzēsēji skatījās un teica: "Tur bija arī mūsu puiši." Bija skaidrs, ka arī mēs varējām tur būt. Tad viņi sadabūja pneimatiskos instrumentus un dabūja Tatjanu laukā. Mēs ar draugu palīdzējām feldšerim viņu uzlikt uz nestuvēm, viņu pārbaudīja un veda uz slimnīcu.

Tikai pēc tam pa īstam saproti, kas noticis. Aprunājāmies ar glābējiem, bet neko vairāk darīt nevarējām, tāpēc gājām prom. Sazvanīju Tatjanas vecākus, ieskrēju mājās un braucu uz slimnīcu.

Un tad jau sākās pats trakākais laiks. Neviens neko neteica. Grūtākās bija dienas slimnīcā, kad neko nevari darīt, nevari palīdzēt. Tajā vakarā viņu vēl neoperēja, jo ārsti gaidīja, vai neatvedīs kādu smagāk cietušu, kam operācija nepieciešama nekavējoties. Tatjanai operācija bija nākamajā rītā. Iegāju viņas palātā un skatījos kā uz varoni. Viņa tiešām ir varonis – nekliedza, neraudāja ne brīdi, saglabāja vēsu prātu, atrada telefonu, sazvanīja mani. Iedomājieties, visā tajā, kas tur notika, saglabāja vēsu prātu!" par notikušo stāsta Artūrs Ostapenko.

Uz jautājumu, vai jau iepriekš bija domājis bildināt draudzeni, vai tomēr tieši šis notikums pamudinājis, Artūrs saka, ka šāda doma bijusi jau iepriekš, tomēr tieši pēc traģēdijas pa īstam sapratis, cik Tatjana viņam svarīga. "Atcerējos visu notikušo un domāju – vai ir kāds, kura dēļ vēlreiz šādā situācijā tur skrietu? Viņa ir man svarīgākais cilvēks. Pēc operācijas, pēc visa pārdzīvotā lūdzu viņas roku, jo zināju, ka gribu ar viņu būt kopā."

Beigās Artūrs vēl piebilst: "Nedrīkst to visu aizmirst. Saprotu, ka mums paveicās daudz vairāk nekā citiem, mēs esam dzīvi, citiem bija smagāk. Bet tagad ir jādzīvo tālāk, ir jādzīvo tālāk!"

Source

DELFI Viņa

Tags

Atmiņa Lasāmgabali Zolitūdes traģēdija Ugunsdzēsēji
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form