Šķietami pozitīvi ieradumi, kas var atspēlēties

Iespējams, arī tu piekop ikdienišķus un šķietami pozitīvus ieradumus, nemaz nenojaušot, ka tiem varētu būt arī negatīvas sekas. Turpinājumā, iedvesmojoties no portāla ''Healthy'', piedāvājam iepazīties ar dažiem no labajiem ieradumiem, kas kādā brīdī var arī atspēlēties.

Šķiet, ikviens ir dzirdējis teicienu: ''When life gives you lemons, make lemonade'' (no angļu val. – ''Ja dzīve tev piespēlē citronus, pagatavo no tiem limonādi''). Taču tas ne vienmēr ir labākais variants.

Prasme, kuru ir noslīpējuši daudzi laimīgi cilvēki, ir ''izziņas pārvērtēšana'' – spēja savas domas par konkrētu situāciju pārvērst tādās, kas palīdz justies labāk. Tas mēdz labi strādāt noteiktos scenārijos, kur mums ir maza iespēja kontrolēt situācijas iznākumu. Tomēr kāds pētījums atklāj – šīs prasmes pielietošana situācijās, kuras tu vari kontrolēt, var izraisīt vairāk stresa un pat depresiju.

Kāpēc? Tas var atturēt cilvēkus no rīcības, kas atrisinātu radušās problēmas, stāsta Alisone Troja, asociētā psiholoģijas profesore Franklina un Māršala koledžā Pensilvānijā. Iedomājies situāciju, kur tavas un partnera attiecības ir uz sabrukuma robežas, jo tu esi ļoti izšķērdīga. Ja izziņas pārvērtēšanas prasme liek tev domāt, ka tas, ko tu dari, nav nepareizi, visticamāk, tu neiemācīsies samazināt savus izdevumus. Pārspīlēta vai neatbilstoša sevis nomierināšana var kļūt destruktīva.

''Acu kontakts var liecināt par ļoti daudz ko, sākot ar simpātijām un beidzot ar vēlmi otru iebiedēt,'' skaidro pētījuma vadošā autore Frančesa Čena, Britu Kolumbijas Universitātes psiholoģijas asociētā profesore. Lai prognozētu reakciju, vispirms jāapsver sava auditorija un sarunas būtība: draudzīgās situācijās acu kontakts var ''savienot'' cilvēkus. Savukārt sacīkstēs, konkurencē to var saistīt ar dominanci.

''Mēs uzņemam fotogrāfiju un neapzināti pie sevis it kā nodomājam: ''Tas ir izdarīts, tagad nākamā lieta...'' Līdz ar to mēs neiesaistāmies informācijas un mirkļa ''apstrādē'', kas varētu palīdzēt konkrēto brīdi saglabāt atmiņā,'' stāsta Linda Henkele, Fērfildas universitātes psiholoģijas profesore un pētījuma vadošā autore.

''Es'' formas lietotāji, iespējams, skatās uz savu iekšējo sajūtu, pārliecību, jo ir kūtri, nedroši vai noraizējušies par izdabāšanu citiem. Turpretim par sevi pārliecinātāki ļaudis, kas biežāk izmanto ''tu'' formu, lielāku izmanību pievērš ārpasaulei (apkārt notiekošajam) un meklē pozitīvu atgriezenisko saiti.

''Runājot par ēdienu un fitnesu, cilvēku labajiem nākotnes nodomiem ir kaitīga ietekme uz viņu ēšanas uzvedību pašreiz,'' viņa saka. ''Cilvēki visdrīzāk ēdīs neveselīgu maltīti, ja vēlāk tai pašā dienā ieplānots doties uz sporta zāli.'' Lai tomēr sasniegtu savu mērķi, var palīdzēt pieturēšanās pie konkrētas ēšanas rutīna un stingra sekošanai tai, pēc iespējas mazāk domājot par izmaiņām tajā. Piemēram, vienas un tās pašas veselīgās brokastis katru dienu, pastaiga no darba līdz mājām vai otrādi.

''Pētījumos mēs atklājām, kas nostaļģija vispirms veicina sociālo saikni, kas pēcāk palielina pašcieņu, kas savukārt palielina optimismu,'' viņa stāsta. Citiem vārdiem – kad atceries brīdi, kā pamatskolā pastaigājies pa parku sadevusies rokās ar skolas populārāko zēnu, tu jūties labi par pagātni, labāk par tevi tagadnē un cerīga par to, kas sagaida nākotnē.