Ticēt, pielūgt un izzināt Dieva atklāsmes

Rudīte Losāne. Foto: "Sieviete"

Rudīte Losāne jau piecus gadus ir Iļģuciema sieviešu cietuma kapelāne. Kā viņa atceras, pirmoreiz ieejot cietumā, pašai bijusi baiļu izjūta un drūma noskaņa. Kad cietuma durvis, iekšā ejot, aizcirtušās, to troksnis sirdī atsaucies kā baiļu atbalss.

“Man bija arī bail no šīm ieslodzītajām sievietēm. Viņas nebija tādas, kādas satiku ikdienā, bet likuma pārkāpējas. Bail bija palikt vienatnē ar viņām,” atklāj Rudīte. “Taču tā bija tikai neziņa. Šodien vairs šādu izjūtu nav. Reizēm iznāk aprunāties ar kādu sievieti, kura ir ieslodzīta uz mūžu. Savdabīgs cilvēks. Viņa sākumā mani aizdomīgi vēroja, un bija neomulīgi ar viņu sarunāties. Tagad esmu tam tikusi pāri. Ja no šīm bailēm netiec vaļā, tad nevari strādāt cietumā. Arī acīm allaž jābūt atvērtām, strādājot šādā vidē.”

Meklē atbildes uz dzīves jautājumiem

Rudīte stāsta, ka pati nav augusi tradicionāli reliģiozā ģimenē. Vecāki Staļina laikā represēti tikai tādēļ, ka katrs savā veidā un izpratnē cīnījās par brīvu Latviju. Kad atgriezušies no ilgstoša izsūtījuma, allaž bijuši čekas uzmanībā. Pārdzīvodami to, ka paši bija vajāti, un pazīdami ciešanas, meitai un dēlam neko par Dievu nestāstīja.

“Bijām gan oktobrēni, gan pionieri, gan komjaunieši. Vecāki centās mūs pasargāt no vajāšanām, ko paši bija pieredzējuši. Tāpēc nezināju, ka mamma tic, bet tētis netic Dievam,” tā Rudīte. Pati gan Dievu iepazinusi vairākos personīgos pārdzīvojumos un dzīves notikumu atbilžu meklējumos. “Man allaž bijis svarīgi izdomāt un visu saprast. Esmu izgājusi cauri Austrumu reliģiskajai domai un filozofijai, līdz nonācu pie Bībeles. Man bija draugi kristieši, kuru viedokļos ieklausījos. Tolaik dzīvoju Kuldīgā un apmeklēju gan Svētās Annas, gan Svētās Katrīnas baznīcu. Darbojos mācītāja Viestura Pirro vadītajā mājas grupā. No viņa ļoti daudz iemācījos. Tolaik biju izšķīrusies no vīra, un tas bija liels psiholoģisks trieciens. Pati gan tam piekritu, taču tas nozīmēja pārkārtot visu dzīvi. Tolaik nonācu pie secinājuma, ka vēlos ne tikai zināt, ka Dievs ir, ne tikai ticēt un pielūgt, bet gribu par Viņu uzzināt kaut ko daudz vairāk. Tāpēc mācījos Kristīgajā akadēmijā un pēc tam Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Tomēr Dievs cilvēku uzrunā ārkārtīgi personīgi.”

Rudīte saka, ka agrāk domājusi, ka visās viņas nelaimēs vainīgs kāds cits. Ne pati. “Atceros, bija tāds brīdis, kad piedzīvoju dzīves krīzi un sadzirdēju sevī jautājumu: varbūt pati esi vainīga? Sāku meklēt Bībelē, ko Dievs saka par sevi, ko par cilvēku. Neko labu par cilvēku neatradu, kamēr viņam nav Dieva atziņas. Daudz domāju un meklēju, un lēnām arī mana dzīve pārvērtās. Tagad varu teikt: jau pagājis sešpadsmit gadu, kā pirmoreiz sāku lūgt Dievu. Man arī ir dotas iespējas ne tikai mācīties pašai, bet mācīt arī citus.”

Rudīte atklāj arī ļoti personīgu pārdzīvojumu, pēc kura Dievs viņas dzīvē ienācis kā draugs un sargātājs. Tas bijis tad, kad viņai piedzimis otrs bērniņš. Ļoti slims dēliņš. Ārsti pat sākumā neesot devuši nekādu garantiju, ka puisēns izdzīvos. Pēc tam teica, ka nekad neizveseļosies.

“Manī bija mātes mīlestība un stipras jūtas, un nezināju, kam lūgt padomu. Tas bija Atmodas laiks, un manās rokās nonāca avīze “Literatūra un Māksla”, kurā bija publicēta Tēvreize. Sāku šo lūgšanu lasīt rītos un vakaros, jo biju dzirdējusi, ka tā jādara. Tas bija mātes izmisums, ka man neviens nevar palīdzēt, ka esmu iekļuvusi kaut kādā bezizejā. Skaitīju un lasīju Tēvreizi. Kad Mikus bija gadu vecs, Rudīte aizvedusi viņu uz kārtējo ārsta pārbaudi, nācies iet pie citas ārstes. Viņa, neapskatot bērna medicīnisko kartīti, piegājusi pie puisēna, paskatījusies un teikusi: nu ļoti jauks jums puika, brīnišķīgs bērns. “Pirmoreiz dzirdēju šādus vārdus, nespējot saprast, vai viņa mani tikai mierina vai māna. Tad ārste atvēra kartīti un apstulba. Paskatījās uz bērnu, uz kartīti un vaicāja: vai tas tiešām ir tas pats Mikus? Viņš taču ir pilnīgi normāls bērns! Tad kaut kas manī nostrādāja un sapratu, ka lūgšanai ir spēks. Šodien, kad Mikum jau būs 17 gadu, saprotu, ka Dievs bija atbildējis uz manu lūgšanu. Nevis mana griba vai ticība, bet tas bija Dieva prāts pie manis un mana bērna. Tas arī bija pirmais brīnums manā dzīvē. Mans dēls bija kļuvis pilnīgi vesels. Dievs parādīja, ka Viņš eksistē.”

Vainas apziņa – atbrīvojoša un svētīga

Rudīte teic, ka cietuma kapelāns ir tas pats garīdznieks. Viņa stāsta, ka darbs ar ieslodzītajiem noris dažādos veidos. Ir individuālas sarunas, tā ir tā dēvētā pastorālā aprūpe. Tad ir izglītības un evaņģelizācijas darbs. Dievkalpojumu vadīšana.

“Ļoti svarīgas ir individuālās sarunas. Ieslodzītie labprāt stāsta par personīgo dzīvi un izdarītajiem noziegumiem. Paradokss, bet tieši visvairāk runā par izdarītajām slepkavībām. Cietumā ir divu veidu sievietes slepkavas – kuras noslepkavojušas vīrus vai bērnus. Tomēr salīdzinoši vairāk ir vīru slepkavu,” vērtē cietuma kapelāne. “Tur gan ir jautājums, vai viņa ir tikai slepkava vai arī vispirms vīrieša upuris, kurš tādā veidā aizstāvējies pret vardarbību. Varbūt viņa nogalinājusi aizstāvoties un tagad cieš dubulti. Sievietes atklāj savus dzīvesstāstus, stāsta par noziegumiem. Es neko neuzspiežu, bet uzklausu to, ko viņas vēlas pastāstīt.”

Rudīte bilst, ka vienmēr jārēķinās, ka katras stāstījums sākumstadijā būs subjektīvs, sevi attaisnojošs, līdz sāksies dialogs ar apcietināto. “Tur sākas kapelāna profesionalitāte, jo ar katru noziedznieku jārunā tik ilgi, līdz viņā rodas vainas izjūta. Un tā ir atbrīvojoša un svētīga. Ja cilvēks iekšēji apzinās savu vainu, tad vieglāk ir iziet tiesas procesu. Jo esi brīvs. Un tas var garīgā veidā noteikt tiesas procesa gaitu, ja vainu esi atzinis. Atzīsti to tiesas priekšā, un tev nosaka mazāku sodu. Dažkārt problēma nav tikai noziegumā, bet sākusies krietni agrāk. Es ieslodzīto rosinu domāt, un man ir ļoti svarīgi, lai viņš pats nonāk līdz zināmām konsekvencēm un iemācās analizēt savu dzīvi. Cenšos viņu vadīt kā locis kuģi jūrā.”

Kādas ir galvenās problēmas? Vispirms tā ir vainas apzināšanās un šīm sievietēm ļoti svarīgās attiecību problēmas: viņām trūkst prasmes veidot noturīgas attiecības dzīvē kopumā. “Lielai daļai trūkst arī ģimenes pieredzes. Tik brutālā veidā šodienas pasaulē tiek izkropļots ģimenes jēdziens, un sabiedrībā tas ir īpaši uzsvērts. Cietumniecēm ļoti svarīga ir adekvāta pašapziņa. Pirms apcietināšanas tā visbiežāk ir bijusi izkropļota, cietumā nonākot, tā ir vēl zemākā līmenī nekā bijusi. Kapelānam jāveido šī pašapziņa. Taču tas ir smalks, filigrāns darbs, lai pašapziņa neskrietu pa priekšu, lai neietu arī aiz muguras un cilvēks atkal domātu: nu, jā, es jau nekas neesmu! Man jāiemāca viņas apzināties kā Dieva radītas un Dieva mīlētas būtnes. Arī ļoti vajadzīgas. Tas cilvēkam dod lielu brīvības apziņu. Ja mani nemīl neviens cits, tad ir kāds, kam ir visa vara, viss spēks, un Viņš mani mīl,” filozofē R. Losāne.

Nedrīkst slīkt kopā

Darbs cietumā ir līdzīgs ķirurga pienākumiem, salīdzina kapelāne. Mediķis, piemēram, operē, palīdzot sasirgušajam. Ķirurgam nav emociju, viņš nedomā par pacienta sāpēm, ko tas piedzīvos pēc operācijas. Dara savu darbu pēc iespējas labāk un profesionālāk, lai cilvēks varētu celties no slimības gultas un turpināt kvalitatīvu dzīvi.

“Tieši tāda pati ir mana pieeja ieslodzītajiem. Atceros, pirmā individuālā saruna man bija ar profesionālu prostitūtu, kura savu pēdējo klientu bija nežēlīgi noslepkavojusi. Tāpēc nonākusi cietumā. Viņa man vairākas stundas stāstīja, kā viņš viņu sitis, kā pati slepkavojusi. Kad izgāju no cietuma, biju šīs informācijas pārņemta. Tā bija nokļuvusi manā apziņā. Domāju, arī zemapziņā. Mājās ejot, nezināju, kur to visu likt. Pirmajā naktī pat nevarēju aizmigt. Sapratu, ka man ar šiem cilvēkiem jāveido profesionālas attiecības. Kā ārstam ar pacientu. Pagāja krietns laiks, līdz šīs attiecības sakārtoju. Ja vēlies palīdzēt slīcējam, tad nedrīksti slīkt līdzi. Tev jābūt tādam, kurš tic, ka slīcējs izpeldēs.”

Kapelāna sarunā ar cietumnieku piedalās trīs dalībnieki. Trešais ir Dievs, kurš šo domu apmaiņu novada līdz galam. Cietuma kapelānam jābūt vispārizglītotam, ne tikai jāzina Bībeli. Viņam savā veidā jābūt kā tautas skolotājam, kādus pazīstam no vēstures. Daudzi ieslodzītie nāk no sociāli zemiem slāņiem. Nav iemācījušies sekot līdzi ne politiskām, ne ekonomiskām norisēm valstī. Pietrūkst vajadzīgās elementārās erudīcijas. Viņi dzīvo savā noslēgtajā garīgajā telpā, un daudzas lietas viņus neinteresē.

“Tagad man ir kliente, kāda bijusī bērnudārza audzinātāja. Pāri visam gan klājas viņas alkoholisma zīmogs. Lai ar šo ieslodzīto noritētu veselīga saruna, jārada viņā interesi pēc tās dzīves, kādu viņa reiz dzīvojusi. Reizēm viņai pat pastāstu par rādīto televīzijas “Panorāmā”, par politiskajiem jautājumiem un citām norisēm. Ieslodzītie ir visai redzīgi un prasīgi pret cilvēku, kurš ar viņiem strādā. Tev jābūt personībai, ja gribi, lai viņi no tevis mācās un pieņem kā audzinātāju.”

Bērnu slepkavām nav viegli

Visbiežāk cietumā sievietes nokļūst par narkotiku lietošanu un tirgošanu. Nereti viņas ir jaunas meitenes, kurām bijuši sociāli nelabvēlīgi dzīves apstākļi. Nav bijis stingras un mīlošas ģimenes. “Varu teikt paldies Dievam, ka viņas nonākušas cietumā, jo tur viņām pievērš pastiprinātu uzmanību, rūpējas un meitenes var arī iegūt izglītību. Daudzas, izejot no cietuma, sāk normālu dzīvi. Ir arī sievietes, kuras tirgojušas narkotikas. Kādas to darījušas tādēļ, lai kļūtu bagātas, bet viņu ir ļoti maz un visbiežāk līdz cietumam nenonāk. Ir čigānietes, kuras tirgojušas narkotikas, lai uzturētu savus daudzos bērnus. Šī tirgošanās ir likumpārkāpums, un cietumsods ir no pieciem līdz astoņiem gadiem. Protams, ir zādzības. Taču mani visvairāk pārsteidz slepkavības. Gan vīru, gan bērnu. Iznāk arī strādāt ar sievietēm, kuras noslepkavojušas savus bērnus. Ļoti grūti ir rosināt viņas uz pārrunām,” secina R. Losāne. “Šobrīd man ir kāda sieviete, kura attaisno sevi bērna slepkavībā. Mums neveidojās attiecības. Pašreiz tās ir tādas, ka viņa mani vismaz sveicina. Grūti spriest, kā viss veidosies tālāk, bet šī sieviete negrib runāt. Domāju, ieslodzītās arī ļoti nežēlīgi izturas pret tām sievietēm, kuras noslepkavojušas savus bērnus. It sevišķi čigānietes. Ne sit, bet diskriminē morāli. Bērnu slepkavām cietumā neklājas viegli.”

Rudīte cietumā vada arī izglītības programmu, kurā piedalās 16 ieslodzīto. Astoņi pasniedzēji māca dažādas zināšanas un prasmes: mākslu, mūziku, Bībeles studijas, teātra un tēlotāju mākslu. “Šajā programmā darbojas arī kāda sieviete, kura tiesāta par sava bērna slepkavību. Pati gan noliedz, ka bērnu noslepkavojusi. Un nevēlas par to runāt. Es necenšos ar viņu runāt par šo tēmu, bet priecājos, ka laikā, kamēr ar viņu strādāju, sieviete ļoti atlabst, un tas man ir svarīgi.”

Tik smaga nasta, kādu vari panest

Rudīte stāsta, ka cietumā ir arī bērnunams. Ar šiem mazuļiem strādā otra kapelāne. “Pie manis uz sarunām nāk sievietes, kurām bērni atrodas tur. Mazuļi dzīvo ļoti labos apstākļos: viņi mīt jaukās, tikko izremontētās telpās, ir labi paēduši. Arī aprūpēti viņi ir ļoti labi. Pazīstot dažas viņu mātes, iespējams, ka šie bērni tādos apstākļos dzīvos tikai cietumā. Tā nebūs dzīvē ārpus cietuma. Ir arī tādas sievietes, kurām nav attīstīts mātes instinkts un kuras tikai pienākuma pēc iet pie saviem bērniem. Reiz vasarā vēroju, kā bērni sētā spēlējas, un man bija jāaizrāda kādai mātei, ka viņa bezrūpīgi izturas pret savu atvasi. Kaut gan vairākums ir labas māmiņas, ir dažas, ar kurām jārunā ļoti daudz. Bērnunamā ir ārsts un medmāsas, kuri strādā ar šīm mātēm, bet, vai būs labs rezultāts un bērns tiešām tiks aprūpēts, to nevaram garantēt. Tomēr viņai ir tiesības uz savu bērnu.”

Cietuma kapelāne atzīst, ka šis darbs ir ļoti smags. Izstāstīt to nevar, tikai izjust. “Tā nav tikai sludināšana un mācīšana. Reizēm tā ir to cilvēku garīgo nastu nešana, ar kuriem jāstrādā. Nezinu, varbūt citiem kapelāniem tā nav, bet man dažreiz pietrūkst cilvēka, ar kuru varētu dalīties garīgo problēmu jautājumos. Reizēm no visa tā esmu tik ļoti nogurusi, ka jāpiespiežas, piemēram, sagatavot dievkalpojumu. Tā ir garīgi smaga nasta. Reizēm trūkst kalpošanas prieka. Tomēr Dievs jau vairāk neliek nest, kā tu vari panest. Dievs mani šai kalpošanā ir aicinājis. Cietumā neiegāju, lai pelnītu lielu naudu vai virzītu karjeru.”

Roze ir kā mistērija

Rudīte ir ļoti sievišķīga un raksta savai dziļākajai būtībai atbilstīgu dzeju. Tajā viņa gūst spēku, un, kā pati saka, tā ir kalpošanas otra puse. Ne tikai luteriskā baznīca, bet arī citas aicina viņu un draugu grupu uzstāties ar dzejas kompozīciju, kuru iestudējusi režisore un aktrise Kristīne Klētniece. “Kad dodamies izbraukumos, tur tiešām gūstu spēku un atpūšos. Man arī ļoti patīk mācīt. Ir tāda atziņa, ka cilvēks var mācīties trijos veidos: klausoties, pats lasot vai mācot citiem. Man šis trešais veids ir vismīļākais,” tā Rudīte.

Viņas sievišķības apliecinājums ir arī tas, ka Rudītei ļoti patīk rozes. Viņa teic, ka nevis kā zieds, bet kā noslēpums. Tas ir zieds, kas vienmēr pārsteidz. “Rozes ir bagātas ar dzeju. Ne viens vien dzejnieks par šīm puķu karalienēm sarakstījis vārsmas. Rozēm ir kāds radošs noslēpums, un tas arī mani piesaista. Zinu arī, ka to nekad neatklāšu. Man roze ir mistērija, kuru vārdiem nevar izstāstīt. Ar savu smaržu un visu, ar ko tā veidota, roze norāda uz dievišķu tīrību, skaistumu un noslēpumu,” priecājas sievišķīgā būtne.

Rudīte atklāj, ka viņai ļoti patīk braukt ar mašīnu. Viņasprāt, katrs autovadītājs saprot, ka automobilis harmonizē un sakārto cilvēku. “Dzīvoju Jūrmalā un braucu uz Iļģuciema cietumu. Šis braukšanas laiks man paiet pārdomās. Varu teikt, ka īstas personīgās dzīves man nemaz nav. Neadu, nenodarbojos ar kulināriju un nestrādāju dārzā. Godīgi sakot, šīs lietas nekad dzīvē nav īsti interesējušas. Kaut gan ar konditoreju nodarbojos, kad man bija ģimene. Cepu kūkas, raušus, un manējiem garšoja. Tagad dzīve iegrozījusies tā, ka Dievam jāatdod sevi visu. Kaut gan nenoliedzu, ka sievietei jābūt kopā ar vīrieti, un tad ir pilnība.”

Viņa pastāsta vēl kādu sāpīgu epizodi no savas dzīves. “Man ir arī meita. Marika. Bet tā sanācis, ka Dievs viņu izvēlējās paņemt, kad meitai bija 22 gadi. Viņa vienmēr būs jauna. Viens bērns man atstāts šeit, uz zemes, otrs ir pie Jēzus Kristus. Protams, reizēm tas ļoti sāp, bet tas no tīri mātišķā aspekta. Mieru dod cerība, ka mēs visi reiz būsim kopā.”

Source info

"Sieviete"


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.