Varmākas portrets: tam atbilst gandrīz ikviens
Foto: Mario Purisic / cc

Runājot par vardarbību, ļoti bieži tiek uzsvērts, ka upura lomā nonākt var teju ikviens, jo vardarbība nešķiro to, cik bagāts, labi audzināts vai stiprs ir cilvēks. Līdzīgi ir arī ar varmākām – kaut reizi dzīvē ikviens var kļūt vardarbīgs. Pasaulē ir ļoti maz tādu cilvēku, kas nekādos apstākļos nespētu otram atņemt dzīvību. Bet kādi tad ir tie apstākļi, kas liek cilvēkiem kļūt vardarbīgiem?

Lai atrastu atbildi uz šo jautājumu, kā arī saprastu, vai ikviens no mums var kļūt vardarbīgs un vai varmāku ir iespējams mainīt, uz sarunu aicinājām ārstu psihoterapeitu, psihiatru Artūru Utinānu.

Atgādinām, ka gan Latvijā, gan pasaulē īpašas rehabilitācijas programmas ir pieejamas ne tikai vardarbības upuriem, bet arī varmākām, kas nereti nevis negrib, bet patiešām neprot rīkoties citādi. Jau iepriekš eksperts bērnu seksuālās izmantošanas prevencijas jomā no Lielbritānijas Donalds Findleiters sarunā ar "Viņa" uzsvēra, ka varmāku rehabilitācijai pasaulē netiek pievērsta pietiekama uzmanība. Turklāt viņš norādīja, ka rehabilitācija pirms nozieguma izdarīšanas vienmēr ir efektīvāka nekā pēc tās. Tomēr arī Findleiters ir pieredzējis situācijas, kad rehabilitācija nav veiksmīga un varmāka atzīst, ka nespēj sevi kontrolēt. Plašāk par varmāku rehabilitāciju lasi šajā rakstā.

Ģenētika, pieredze un sociālais konteksts

Utināns skaidro, ka, tāpat kā jebkura cita cilvēka uzvedība, arī vardarbība ir biopsihosociāla parādība. Tas nozīmē, ka to var veicināt gan ģenētiskie, gan psihiskie un emocionālie faktori, piemēram, bērnības pieredze, sociālie apstākļi. Tāpat cilvēka noslieci uz vardarbību var ietekmēt galvas traumas – īpaši pieres daivas rajonā, jo tur atrodas centri, kas kontrolē socializācijas programmas un pret sevi vērsto morāli, impulsus. "Līdz ar to cilvēks kļūst impulsīvāks," skaidro speciālists, "viņam ir grūtāk kontrolēt impulsus, īpaši tad, ja viņš ir dusmīgs."

Ģenētikas jomā pētījumi joprojām turpinās, bet ir izdalīti vairāki gēni, kas var ietekmēt cilvēka potenciālu kļūt vardarbīgam. Vienu no tiem pētnieki dēvē par karotāja gēnu. Psihiatrs skaidro: "Cilvēce mūžam ir karojusi, un karotāji ir bijuši pieprasīti. Līdz ar to mūsu genomā ir gēns, ko varētu simboliski nosaukt par karošanas gēnu. Tāpat ir gēns, kura izpausmes ir saistītas ar bērnībā piedzīvoto. Cilvēki, kam tas piemīt un kas bērnībā ir piedzīvojuši fizisku vardarbību, bieži pievēršas antisociālai uzvedībai, tostarp alkohola un narkotiku lietošanai." Biežāk šī gēna izpausmes novērojamas sieviešu vidū. Ir izdalīti arī daži citi gēni, kas ietekmē cilvēka reakciju dažādās situācijās, piemēram, izvēli par labu bēgšanai vai cīņai briesmu gadījumā, impulsu kontroli.

"Gēni nosaka kaut kādas dispozīcijas, kas var izpausties un var neizpausties," saka Utināns. Tas nozīmē, ka labos apstākļos gēns var neizpausties. Speciālists skaidro, ka var gadīties, ka cilvēks šo gēnu, psihoanalīzes valodā sakot, sublimē. Tas nozīmē, ka agresija tiek izpausta citās formās, piemēram, izvēloties noteiktas profesijas vai nodarbojoties ar agresīviem sporta veidiem. Citos apstākļos cilvēks var izveidot antisociālu dzīvesstilu, pierast pie tā.

Taujāts, vai cilvēki, kas bērnībā piedzīvojuši vardarbību, vēlāk kļūst par varmākām, speciālists skaidro, ka tas atkarīgs no ģenētisko faktoru un piedzīvotā kombinācijas, jo būs cilvēki, kas pēc šādas traumatiskas pieredzes iegūs upura identitāti. "Tendence uz depresiju, kaut kādu mazohistisku personības struktūru," iespējamos scenārijus uzskaita ārsts. "Mijiedarbība ir dažāda. Nav tā – ja ir agresīvi vecāki, tad arī bērns noteikti būs agresīvs. Tas ir atkarīgs no viņa iekšējām dispozīcijām."

Cilvēku, kas nespētu nogalināt, ir ļoti maz

Runājot par to, vai ikviens cilvēks ir potenciāls varmāka, speciālists norāda, ka situācija ir sarežģīta un neviennozīmīga. "Teorētiski ir iespējams palielināt varmācīgu cilvēku populāciju, ja piemeklē atbilstošu situāciju. Viena no tām ir arī pašreizējie sociālie apstākļi." Kā piemēru viņš min kultūru, kas sekmē kareivīgumu, – karavīri tiek turēti īpašā godā. Karadarbības apstākļos arī salīdzinoši empātiski vīrieši nereti kļūst vardarbīgi un var veikt šaušalīgus pārkāpumus. To ietekmē gan sajūta, ka tā dara citi, gan ideoloģija par ienaidnieku iznīcināšanu. Cilvēks izjūt pieķeršanos un empātiju pret grupu, kam pats pieder, bet pret pretējās grupas pārstāvjiem var izturēties varmācīgi.

Tāpat lielāks vardarbības potenciāls ir vīriešiem, īpaši izteikti tas ir vecumā no vēlīniem pusaudža gadiem līdz pat 35 vai 40 gadiem. Šajā laikā vīrieša organismā lielāka nozīme ir testosteronam. "Arī cietumos vīriešu ir vairāk nekā sieviešu," piebilst speciālists. "Sievietēm raksturīgi citi agresijas tipi, proti, sieviete var kļūt agresīva un kādu nogalināt, piemēram, aizstāvot savu bērnu." Jāpatur prātā, ka vīriešu agresivitātē liela nozīme ir arī dzimumu lomām un tam, ka no zēniem nereti sagaida kareivīgumu. Būtiska nozīme ir arī vecāku centieniem bērnos ieaudzināt patriotismu – tas nozīmē, ka cilvēkam ir jābūt gatavam cīnīties un aizstāvēt valsti ar ieroci rokās.

Utināns norāda, ka cilvēki var nonākt situācijās, kurās viņi varētu atņemt dzīvību kādam citam. Tā ir iespējams mēģināt noskaidrot, cik liela daļa no populācijas būs tāda, kas nevarēs nogalināt otru nekādos apstākļos. "Viņu nebūs pārāk daudz," atklāj psihiatrs.

Psihopāts un sociopāts. Vai vardarbību var pārtraukt

Tāpat kā daudzās citās situācijās, arī mēģinot izprast varmākas un iespējas konkrētus uzvedības modeļus mainīt, nevajadzētu vispārināt, uzsver Utināns. Ja cilvēks ir vardarbīgs, faktoru kopums, kas ietekmē viņa uzvedību, var būt ļoti dažāds. Tas nozīmē, ka arī iespējas pārtraukt vardarbīgu uzvedību ir ļoti dažādas. Nav iespējams sniegt vienu atbildi visiem gadījumiem: "Ir cilvēki, kas nevar mainīties, ir cilvēki, kas var par vienu sestdaļu mainīties, kas par vienu piektdaļu var mainīties, ir cilvēki, kas par vienu ceturtdaļu, trešdaļu, pusi var mainīties. Un ir cilvēki, kas diezgan krasi var mainīties. Cilvēks no cilvēka atšķiras," uzsver ārsts.

Speciālists skaidro, ka vienkāršāk ir mainīt uzvedību tajos gadījumos, kad varmākam ir bijusi negatīva pieredze. "Izdala arī tā saucamo psihopātu grupu, par ko uzskata, ka te diezgan maza ietekme ir audzināšanai un sociālās vides apstākļiem," teic speciālists. Šiem cilvēkiem ir samazināta emocionalitāte – samazinātā apmērā ir gan bailes, gan trauksme, gan vainas apziņa. Šādi cilvēki nejūt līdzi citu cilvēku ciešanām. Tāpat ir zemāks fizisko sāpju slieksnis un mazāka tendence uz depresiju. Šāds cilvēks, ja viņam ir pietiekami augsts agresijas potenciāls, var nogalināt cilvēku, un tas viņam neko īpašu nenozīmēs. "Viņiem ir tāda smadzeņu bioloģija. Faktiski viņi ir nepieskaitāmi, bet viņus liek cietumā, jo intelektuāli viņi saprot, ka nogalināt aizliedz likums, bet emocionāli tas viņus neskar," paskaidro psihiatrs.

Uz cilvēkiem ar pazeminātu emocionalitāti sodi bieži nekādā veidā nedarbojas. Uz šiem cilvēkiem labāk iedarbojas pozitīvs pastiprinājums, piemēram, uzslavas. Utināns norāda, ka cilvēkus, kam vardarbīgu uzvedību nosaka ģenētika, mēdz dēvēt par psihopātiem, bet gadījumos, kad cilvēka agresiju veicina negatīva, traumatiska pieredze, izmanto vārdu "sociopāts".

Alkas pēc apbrīnas – auglīga zeme vardarbībai

Pastāv vairāki personības traucējumu veidi, kas var veicināt vai radīt auglīgu vidi vardarbībai. Ar psihiatru runājām arī par narcisisma formām un izpausmēm. Utināns narcisus raksturo īsi – viņiem piemīt tieksme pēc apkārtējo apbrīnas. Vēlme pēc apbrīnas uzvedību var ietekmēt ļoti dažādos veidos – tā var būt gan veselīga, gan slimīga un ļoti traucējoša. Arī narcisam raksturīgs empātijas trūkums, bet tas ir daudz mazāk izteikts nekā psihopātam, turklāt narcisu var ārstēt. Narciss tiecas būt uz skatuves, tiecas saņemt aplausus. Psihopāts pēc uzmanības netiecas. Viņš var būt vienpatis.

Ja narcisisms ir kombinēts ar antisociālām tendencēm, to sauc par ļaundabīgu narcisismu. Tas var būt raksturīgs sērijveida slepkavām, kas briesmu darbus veic ar mērķi iegūt slavu un atpazīstamību.

Parastam narcisam piemīt emocijas, bet tās bieži tiek slēptas. Viņam piemīt gan bailes, gan aizvainojamība. Tas nozīmē, ka viņu ir iespējams mainīt. Tomēr viņa tieksme pēc uzmanības nereti var izraisīt vēlmi kontrolēt partneri un pat tieksmi uz vardarbību. Vardarbību izraisa tas, ka netiek saņemta cerētā atzinība un apbrīna. Ja cilvēku kritizē, viņā aktivizējas tā sauktais narcisa niknums. Narciss par sevi grib dzirdēt tikai labu. Ja viņa vēlmes netiek piepildītas, narciss kļūst nikns. "Un tas arī ir vardarbības iemesls."

Tāpat narciss var būt ļoti greizsirdīgs. Arī tas var veicināt vēlmi kontrolēt partneri un izturēties vardarbīgi.

Tags

Emocionāla vardarbība Psihoemocionālā veselība Vardarbība
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form