Publiski daudz apspriesti un neērti jautājumi, uz kuriem atklāti atbild "Līgas Libertes Dejas teātra" vadītāja, mākslinieciskā direktore un horeogrāfe - Līga Liberte. Tikko piedzīvojusi vērienīgas pārmaiņas - liposakciju. Par skaistumu, senāk pieņemtiem lēmumiem tā vārdā, par cilvēku viedokļiem un ceļu pie sevis lasi tālāk intervijā.
Pavisam nesen piedalījies "Veselības Centrs 4" projektā "Ceļā uz pārliecību". Gan foto, gan video veidā ar to dalījies arī savā Instagram (@ligaliberte) profilā. Tēma tāda, par kuru šķiet katram ir viedoklis. Bet šodien par Tavu viedokli un, protams, par paveikto.
Saki, cik daudz mākslīgias skaistums Tev ir pieņemams? Kur Tev ir tā robeža?
Es uzskatu, ka nav tāda lieta kā mākslīgais skaistums. Tāpēc, ka Dievs radīja cilvēku ar visu viņa iekšējo potenciālu. Jebkuras tehnoloģijas, kuras mēs saucam par mākslīgām, ir cilvēka radītas. Tāpēc, cik ļoti mēs varam teikt, ka tas ir mākslīgi, ir ļoti nosacīti.
Jā, mans ķermenis piedzīvoja iejaukšanos, bet tā ir cilvēka radīta.
Līdz ar to, kur ir tā robeža? Man šīs robežas nav.
Es sevi pucēju nevis tāpēc, ka es jūtos neapmierināta. Es sevi pucēju tāpēc, ka man patīk sevi paspilgtināt un ar sevi paspēlēties. Paskatīties uz savu ķermeni kā uz mākslas darbu.
Zināji, ka gribi operāciju vai saprati to tikai pēc "Veselības Centrs 4" piedāvājuma?
Es par liposakcijas operāciju biju daudz domājusi pēdējā gada laikā. Tas ir smieklīgi, kā mēs manifestējam, kā domu spēks strādā. Gāju uz mērķi. Biju nometusi 7 kilogramus sešu mēnešu laikā, regulāri trenējos, ēdu veselīgi. Zaudēju apjomu visur tikai ne uz vēdera. Tur mīkstums palika. Zināju, ka tas tik un tā ir tālāks sapnis.
Un pilnīgi nejauši "Veselības Centrs 4" piedāvāja veikt tieši šo operāciju bez maksas un es to uztvēru kā agru Ziemassvētku vai dzimšanas dienas dāvanu.(Smejas)
Vai tici, ka pienāk tāds brīdis, kad ir gana, vai viens uzlabojums nes pie nākamā?
Es domāju, kas attiecas uz plastiskajām operācijām un medicīniskiem uzlabojumiem, cilvēkiem rodas ļoti liela atkarība. To ļoti labi apzinos. Starp citu, man ir arī lūpu filleri.
Sieviete, kas veica man lūpu uzlabojošo procedūru teica, ka ikdienā obligāti ir jāfotogrāfē lūpas. Brīdī, kad tev liekas, ka efekts ir pazudis vai, ka vairs nekā nav, paskaties savās bildēs un salīdzini. Jo pierodi un gluži vienkārši gribi vēl. Bet katram tā robeža ir sava, katrs vienkārši dara kā vēlas.
Cilvēki, kad pasaku, ka man ir lūpu filleri, atbild, ka nevar nemaz pateikt. Bet tas arī ir tas pats labākais. Es nedaudz palielināju augšlūpu, lai iegūtu labāku proporciju. Nevis, lai manas lūpas redz no otras ielas puses.
Ir skaidrs, ka visu dzīvi esmu bijusi uz skatuves. Un gandrīz tikpat lielu dzīves daļu darbojusies šovbiznesā. Mēs nevram runāt, ka vizuālais nav svarīgs.
Tajā pašā laikā, ja veselīgi ēd, dzer ūdeni, sporto un izgulies, tu vienkārši izskatīsies savā labākajā versijā. Tas ir absolūti pierādīts un pierādījies.
Bet ir lietas uz skatuves un kamerā, kur cilvēks neizskatās tāpat kā dzīvē.
Tur cilvēki izsktās lielāki, nekā ir realitātē, tāpēc, lai izskatītos labi arī tur, daudzi vēlas vēl notievēt un vēl paspilgtināt savu ārieni. Es arī kamerā gribētu izskatīties tāpat kā dzīvē, bet es neizskatos. Mēdzu teikt, ka tur es izskatos kā valis. Esmu sportiska un tāda ir mana miesas būve.
Un dzīvē ārpus skatuves un šovbiznesa, kad tur pietiek?
Tur man pietiek. Pamostos no rīta ar izpūrušiem matiem, bez kosmētikas drauga T-kreklā un es esmu laimīgākā sieviete pasaulē. Tas ir par to balansu. Man patīk uzkrāsot sarkanas lūpas, man patīk pieaudzēt skropstas un tas, ka man ir uztaisīta tauku atsūkšana.
Bet tikpat seksīgi un pašpārliecināti es jūtos no rīta ar aizpampušu seju un matiem pa gaisu.
Tas cilvēks man blakus ir vissuperīgākais tieši tajā mirklī, kad Tu nevari neko samelot. Un arī nevajag.
Vai ķermeņa uzlabošanas lēmums radās citu cilvēku ietekmē vai tas ir tikai Tavs personīgs solis?
Protams, dejošanas sabiedrība ir diezgan nežēlīga. Pirmais, ko cilvēks redz ir vizuālais. Neviens tad nenoskaidro, kāds tu esi cilvēks. Cilvēkiem ir vienalga kāda tajā brīdī ir Tava izglītība.
Es skatījos vecos video un tagad redzu, ka es izskatos tieva, bet kā kačoks.
Atceros, ka vienmēr teica "Līgai vislielākā kleita". Es to uztvēru par resnumu, bet tas par to nebija. Esmu sēdējusi uz visām pasaules diētām. Aizmigu taisot presītes. Man tas bija svarīgi.
Nezināju veselīgu dzīvesveidu. Tad nebija tāds kults. Red Bull bija mūsu vitamīni.
Dejotājiem tagad saku, ka jādzīvo veselīgi, jādzer ūdens, būs vairāk spēka strādāt.
Mums bija vienkārši - vakarā apēd picu un nākamo dienu neēd.
Tas noteikti ietekmēja. Sāku no stresa ēst un nepalika labāk.
Viesiem ir viedoklis par cilvēku uz skatuves. Tur tu esi kā zem mikroskopa.
Bet, neskatoties uz to, es nekad neesmu jutusies vizuāli slikti, drīzāk - slikti kā persona. Ka es neesmu pietiekoši laba.
Ko tu saki saviem dejotājiem, zinot Tavu pieredzi ar skatuves standartiem?
Nav svarīgi tas, ko es viņiem saku, bet kāds es esmu piemērs.
Es uzskatu, tas ir tāpat kā mājās teikt bērnam "nepīpē", bet iziet ārā un pašam uzpīpēt. Tas nekam neder.
Es eju uz sporta zāli, cenšos maksimāli veselīgi ēst, bet tik un tā ir reizes, kad es neesmu labākais piemērs.
Uz skatuves lieku dažādas meitenes. Manā komandā šķiet ir visi iespējamie ķermeņa tipi. Bet visas meitenes ir veselīgas. Tas man ir svarīgi. Es nesaku, ka ir jāsēž uz diētām. Atgādinu, ka jutīsieties labi, kad jutīsieties veselīgi.
Esmu saņēmusi komentārus arī par saviem dejotājiem. Tieši pēc vienas no pirmajām izrādēm daudzi cilvēki jautāja par vienu dejotāju "Kāpēc viņa ir uz skatuves?"
Es par to pat neaizdomājos, ka citādākas formas un aprises var būt iemesls, jo viņa ļoti labi dejoja. Man bija svarīgas prasmes, veselība, kāds cilvēks ir kā dejotājs.
Ķermeņa dažādības dēļ nelikt cilvēku uz skatuves, manuprāt, ir aprobežotības augstākā pakāpe. Es ar to nenodarbojos. Mans svarīgākais uzdevums ir atbrīvot dejotāja pilnīgāko potenciālu. Iedot piepildījumu un apmierinājumu. Un tas nenāk no bezjēdzīgas kritikas, bet no stulbiem standartiem, ko kāds kādreiz ir izdomājis, gan!
Kā ar Tavām problēmām, tās ļauj redzēt saviem dejotājiem?
Ar to man iet grūti. Jo es esmu audzināta, ka zaudējums ir tavs vājums, un tas nevienam nav jāredz. Un es nesaku, ka tas ir pareizi.
Man ir grūti raudāt savu dejotāju priekšā. Es varu raudāt jebkura cita cilvēka priekšā, tikai ne dejotāju. Es jūtu atbildību kā vadītājs. Man ir jāiedvesmo, jārāda piemērs. Es zinu, ka esmu stiprs cilvēks. Gribu, lai manas meitenes redz to, ka stipra, spēcīga un pašpārliecināta sieviete var dzīve daudz sasniegt pati.
Tad, kad kļūstu tik spēcīga, es nocietinos. Tāpēc, kad es dejotājiem pasaku "Es nezinu, ko iesāk!t", viņi priecājas, ka kaut ko nezinu, ka neesmu robots. Man liekas, ka tad viņus pieviļu, bet ir tieši otrādāk.
Man ir grūti ar cilvēkiem, kuri visu laiku čīkst, raud un tēlo upurus. Es zinu, ka viss manā dzīvē ir atkarīgs tikai no manis. Tie ir mani lēmumi. Jā, rezēm visa ir par daudz un ar to netieku galā, bet tā ir ļoti maza cena, ko es maksāju par savu laimi. Tas nekas, ja dažreiz izdegu. Atpūšos un tad atkal varu ļaut savām idejām spridzināt!
Kā juties tieši pēc operācijas? Cik ilga bija atlabšana un rezultāts?
Atlabšana pēc operācijas bija ļoti grūta. Principā pagāja kādas 3-4 nedēļas, kad lielākas un mazākas sāpes pārgāja un varēju pilnvērtīgi darīt lietas. Vēl joprojām man dažu brīdi sāp, bet es esmu ļoti apmierināta ar rezultātu - man ir plakans vēders, es redzu savas ribas un iegūtos rezultātus no regulārajiem treniņiem.
Procesā bija grūti, jo tā ir nopietna operācija. To nevajag aizmirst.