Foto: Privātais arhīvs
Henriete Heidija Rūda ir kārtējā stiprā latviešu sieviete, kura izgājusi cauri ellei. Būdama vēl jauna, viņa ir pārdzīvojusi ļoti daudz. Saskāršanās ar biedējošo diagnozi bija iemesls, kādēļ dzīvē ieviest korekcijas un kura dēļ viņa izlēma pārcelties uz Ameriku. Lai gan dzīve aiz okeāna izrādījās ne vienkārša, viņa ir sasniegusi visu, ko vēlējusies.

Jaunā sieviete ir īstena Latvijas patriote, taču šeit nejūtas kā mājās. "Varu atbraukt ciemos, bet ne palikt," viņa atzīst. Emocionāli smagais skolas laiks un vēzis viņai ir licis meklēt mājas tālu prom – Amerikā. Henriete atklāj savu stāstu par to, kā cīnījusies ar ēšanas traucējumiem, kā saslimusi un kur radusi spēku aiziet no vardarbīga dzīvesbiedra.

Pašpuika ar ēšanas traucējumiem

Henriete Heidija ir meitene no Tukuma, uzaugusi ļoti mazā ģimenē. Viņai nav ne brāļa, ne māsas: "Kad biju maziņa, principā biju vienīgais kaimiņu bērns, kuram nebija lielas ģimenes. Pirmajos skolas gados ļoti patika spēlēties laukā, biju īsts pašpuika – kāpu kokos, cēlu štābiņus ar pārējiem bērniem, kuri pārsvarā bija zēni. Nekad neesmu bijusi meitenīgā meitene, ar lellēm spēlēties īpaši nepatika. Es labprātāk priekšroku devu dabai, kāpjot kokos un skraidot neskaitāmas stundas pa pagalmu. Ap 12 gadiem – pubertātes rezultātā – sāku pieņemties svarā, jo nesapratu, kas notiek ar manu ķermeni. Sāku ēst, jo tas bija vienīgais veids, kā spēju izpaust savas emocijas. Jau tad parādījās ēšanas problēmas, bet par to neko nesapratu. Principā "ēdu" savas emocijas – kad biju priecīga, kad biju bēdīga, kad biju dusmīga, spiedu sevi ēst līdz sliktai dūšai, bet vismaz, kamēr ēdu, ēdiens man lika justies labāk."
Foto: Privātais arhīvs

"Mācījos Tukuma Raiņu vidusskolā, tagad tā ir Tukuma Raiņa ģimnāzija. Nebiju teicamniece, īpaši grūti gāja ar matemātiku un fiziku. Septītajā klasē ļoti neveiksmīgi sporta stundas laikā salauzu potīti, tāpēc nevarēju gandrīz sešas nedēļas iet uz skolu. Ļoti iekavēju ar matemātiku, un pēc tam jau "noķert" visu bija ļoti grūti," Heidija atceras savus skolas gadus. "Lai pabeigtu devīto un divpadsmito klasi, gāju pie privātskolotājas matemātikā, jo bija ļoti daudz "robu", un man nebija skaidras saprašanas par daudzām matemātikas lietām. Ļoti patika sociālās zinības, īpaši – vēsture un angļu valoda. Pēc devītās klases pārvācos uz Rīgu un vienu gadu nomacījos Rīgas Hanzas vidussskolā. Diemžēl tur mācību līmenis bija diezgan zems, un likās, ka prasības ir nepietiekamas."

Grūtības ar mācībām un smagā diagnoze

Pēc desmitās klases Heidija ar mammu aizbraukusi uz Turciju. "Burtiski nedēļu pirms 11. klases sākšanās, guļot pie baseina, teicu mammai, ka negribu vairs atgriezties Hanzas vidusskolā. Jau pēc devītās klases gribēju iet uz Ziemeļvalstu ģimnāziju, bet toreiz mani paņēma Hanzas vidusskola, tāpēc arī aizgāju tur. Bet visu desmito klasi par Ziemeļvalstu ģimnāziju sapņoju un domāju. Visu laiku bija sajūta, ka vajadzēja tur iet mācīties. Tad nu, guļot pie baseina, nolēmu, ka mēģināšu tomēr tur iestāties. Atlidojām burtiski trīs vai četras dienas pirms pirmā septembra. Sazvanīju skolu, un viņi teica, ka esot viena vieta "B" klasē, bet jāliek būs eksāmens vācu un skandināvu valodās, ja gribu iet 11. klasē. Tā kā nevienu no šīm valodām nezināju, pieņemu lēmumu – ja izdosies nokārtot iestājeksāmenus, tad vēlreiz iešu desmitajā klasē. Eksāmenus noliku un ar lielu lepnumu sāku mācīties Ziemeļvalstu ģimnāzijā."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!