Amerikas latviete Henriete: vēzis un vīrs varmāka lika sasniegt virsotnes
Foto: Privātais arhīvs

Henriete Heidija Rūda ir kārtējā stiprā latviešu sieviete, kura izgājusi cauri ellei. Būdama vēl jauna, viņa ir pārdzīvojusi ļoti daudz. Saskāršanās ar biedējošo diagnozi bija iemesls, kādēļ dzīvē ieviest korekcijas un kura dēļ viņa izlēma pārcelties uz Ameriku. Lai gan dzīve aiz okeāna izrādījās ne vienkārša, viņa ir sasniegusi visu, ko vēlējusies.

Jaunā sieviete ir īstena Latvijas patriote, taču šeit nejūtas kā mājās. "Varu atbraukt ciemos, bet ne palikt," viņa atzīst. Emocionāli smagais skolas laiks un vēzis viņai ir licis meklēt mājas tālu prom – Amerikā. Henriete atklāj savu stāstu par to, kā cīnījusies ar ēšanas traucējumiem, kā saslimusi un kur radusi spēku aiziet no vardarbīga dzīvesbiedra.

Pašpuika ar ēšanas traucējumiem

Henriete Heidija ir meitene no Tukuma, uzaugusi ļoti mazā ģimenē. Viņai nav ne brāļa, ne māsas: "Kad biju maziņa, principā biju vienīgais kaimiņu bērns, kuram nebija lielas ģimenes. Pirmajos skolas gados ļoti patika spēlēties laukā, biju īsts pašpuika – kāpu kokos, cēlu štābiņus ar pārējiem bērniem, kuri pārsvarā bija zēni. Nekad neesmu bijusi meitenīgā meitene, ar lellēm spēlēties īpaši nepatika. Es labprātāk priekšroku devu dabai, kāpjot kokos un skraidot neskaitāmas stundas pa pagalmu. Ap 12 gadiem – pubertātes rezultātā – sāku pieņemties svarā, jo nesapratu, kas notiek ar manu ķermeni. Sāku ēst, jo tas bija vienīgais veids, kā spēju izpaust savas emocijas. Jau tad parādījās ēšanas problēmas, bet par to neko nesapratu. Principā "ēdu" savas emocijas – kad biju priecīga, kad biju bēdīga, kad biju dusmīga, spiedu sevi ēst līdz sliktai dūšai, bet vismaz, kamēr ēdu, ēdiens man lika justies labāk."

Amerikas latviete Henriete: vēzis un vīrs varmāka lika sasniegt virsotnes
Foto: Privātais arhīvs

"Mācījos Tukuma Raiņu vidusskolā, tagad tā ir Tukuma Raiņa ģimnāzija. Nebiju teicamniece, īpaši grūti gāja ar matemātiku un fiziku. Septītajā klasē ļoti neveiksmīgi sporta stundas laikā salauzu potīti, tāpēc nevarēju gandrīz sešas nedēļas iet uz skolu. Ļoti iekavēju ar matemātiku, un pēc tam jau "noķert" visu bija ļoti grūti," Heidija atceras savus skolas gadus. "Lai pabeigtu devīto un divpadsmito klasi, gāju pie privātskolotājas matemātikā, jo bija ļoti daudz "robu", un man nebija skaidras saprašanas par daudzām matemātikas lietām. Ļoti patika sociālās zinības, īpaši – vēsture un angļu valoda. Pēc devītās klases pārvācos uz Rīgu un vienu gadu nomacījos Rīgas Hanzas vidussskolā. Diemžēl tur mācību līmenis bija diezgan zems, un likās, ka prasības ir nepietiekamas."

Grūtības ar mācībām un smagā diagnoze

Pēc desmitās klases Heidija ar mammu aizbraukusi uz Turciju. "Burtiski nedēļu pirms 11. klases sākšanās, guļot pie baseina, teicu mammai, ka negribu vairs atgriezties Hanzas vidusskolā. Jau pēc devītās klases gribēju iet uz Ziemeļvalstu ģimnāziju, bet toreiz mani paņēma Hanzas vidusskola, tāpēc arī aizgāju tur. Bet visu desmito klasi par Ziemeļvalstu ģimnāziju sapņoju un domāju. Visu laiku bija sajūta, ka vajadzēja tur iet mācīties. Tad nu, guļot pie baseina, nolēmu, ka mēģināšu tomēr tur iestāties. Atlidojām burtiski trīs vai četras dienas pirms pirmā septembra. Sazvanīju skolu, un viņi teica, ka esot viena vieta "B" klasē, bet jāliek būs eksāmens vācu un skandināvu valodās, ja gribu iet 11. klasē. Tā kā nevienu no šīm valodām nezināju, pieņemu lēmumu – ja izdosies nokārtot iestājeksāmenus, tad vēlreiz iešu desmitajā klasē. Eksāmenus noliku un ar lielu lepnumu sāku mācīties Ziemeļvalstu ģimnāzijā."

"Sākumā viss bija ļoti rožaini, līdz brīdim, kad viņš mani piekāva." Henriete Heidija Rūda

"Joprojām uzskatu, ka šī skola man iedeva ļoti daudz. Īpaši patika zviedru valoda. Skolotāja, kas mācīja, bija ļoti laba skolotāja, vienmēr ļoti labi visu apskaidroja. Vidusskolas beigās ļoti labi runāju zviedriski, par ko ļoti lepojos. Kora programma arī bija ļoti laba, pāris reižu gadā braucām uz Zviedriju apmaiņas braucienos, ļoti patika braukāt ārpus Latvijas, iepazīt citas valstis un kultūras," Heidija stāsta. "Pēc vidusskolas beigšanas iestājos Latvijas Universitātē juristos. Ja prasītu kāpēc, mana atbilde vienmēr ir – tāpēc, ka visi manā ģimenē ir kaut kādā veidā saistīti ar jurisprudenci: omīte bija izmeklētāja un prokurore, mammas jaunākais brālis ir advokāts, un vecākais brālis ir armijā. Teikšu atklāti, man ar tām mācībām ļoti grūti gāja, bet visu laiku mēģināju sevi piespiest, jo zināju, ka, kļūstot par juristu, varētu ļoti labi nopelnīt. Otrajā kursā atklāju, ka man ir vēzis – ādas vēzis. Tas mani ieveda ļoti dziļā depresijā. 21 gada vecumā saņemt tādu diagnozi bija kaut kas vienkārši neaptverams. Jau tad sapratu, ka kaut kas dzīvē krasi jāmaina. Sāku domāt par pārvākšanos ārpus Latvijas."

Diagnoze kā trieciens un operācija

"2009. gads bija krīzes laiks. Es gan pieņēmu lēmumu aizbraukt vēža diagnozes dēļ. Sapratu, ka, ja man ir jāmirst nost, tad labāk daru kaut ko, kas man patīk. Sāku ļoti aktīvi meklēt iespēju aizbraukt. Bija vienalga, uz kurieni, ka tikai pēc iespējas tālāk. Aptuveni pēc mēneša uzzināju, ka vēzis ir pirmajā stadijā un ir ārstējams tikai ar operāciju. Paldies Dievam, ne ķīmiskajai terapijai, ne apstarošanai man nebija jāiet cauri. Bet tās visas emocijas, kas ir katram vēža slimniekam, man nav svešas," meitene atceras nepatīkamās slimības izraisītās emocijas. "Aptuveni divus mēnešus pēc diagnozes man bija operācija, kas bija izdevusies. Paralēli mācībām, darbam un ārstēšanai meklēju iespējas, kurp tad īsti varētu aizbraukt. Atradu "au-pair"(auklīšu apmaiņa – redakcijas piezīme) programmu. Pirmā opcija bija Austrālija, otrā – Amerika. Austrālija likās pārāk tālu, tāpēc sāku nopietnāk skatīties ASV virzienā."

Nevienam no ģimenes Heidija neko nebija teikusi, kamēr nebija nokārtojusi visus papīrus. "Burtiski mēnesi pirms aizbraukšanas ģimenes kopā sanākšanas laikā paziņoju, ka esmu dabūjusi vīzu un braucu uz Ameriku. Visi bija šokā, bet mans lēmums jau bija pieņemts, un, zinot manu stūrgalvību, neviens no ģimenes pat nemēģināja mani pārliecināt par pretējo. Kad pateicu saviem trim labākajiem draugiem – Tomam, Montai un Krišjānim, – neviens no viņiem nebija pārsteigts. Viņi visi zināja, ka vienu dienu aizbraukšu prom no Latvijas, jo mani ļoti interesēja ārvalstis un vienmēr likās, ka Latvija ir nepareizā valsts, kur esmu piedzimusi. Nekad nejūtos tur kā mājās."

Pārcelšanās prom no Latvijas

"Pirmos divus gadus strādāju par auklīti, pirmo gadu – Ohaio, otro gadu – Ņujorkas štatā," viņa stāsta. "Dzīvojot abos šajos štatos, beidzot sajutos, ka esmu mājās. Sapratu, ka šī ir mana valsts. Kamēr dzīvoju Ohaio, dienu pēc savas 22. dzimšanas dienas, sapratu, ka vairs negribu cīnīties ar lieko svaru, un atmetu smēķēšanu, pārtraucu lietot alkoholu un sāku aktīvi sportot. Nepilna pusgada laikā zaudēju 30 kilogramus. Kamēr zaudēju svaru, cilvēki apkārt man sāka teikt, ka iedvesmoju viņus rūpēties par savu veselību. Man tas likās savādi, jo neko taču tādu nedarīju, tikai rūpējos par sevi. Sāku domāt par to kā karjeru – citiem palīdzēt būt veseliem. Kad pārvācos uz Ņujorkas štatu, sāku iet koledžā, lai izmācītos par personīgo treneri. Mācības man ļoti patika un arī gāja no rokas. Es biju vienīgā no mūsu klases, kas mācības pabeidza ar izcilību, īpaši ņemot vērā, ka studijas bija angļu valodā ar diezgan sarežģītiem terminiem, kas bija jāmācās gluži kā jauna valoda."

Heidija jau vairāk nekā piecus gadus strādā par treneri Manhetenā. "Pēdējo pusotru gadu strādāju kā neatkarīgais treneris, nevienai sporta zālei nepiederu, pati esmu sev boss. Labākas sajūtas par to nav – būt vienā no vislielākajām pasaules pilsētām un strādāt tikai sev. Ar savu sasniegumu ļoti lepojos," viņa ir priecīga.

"Sapratu, ka vairs negribu cīnīties ar lieko svaru un atmetu smēķēšanu, pārtraucu lietot alkoholu un sāku aktīvi sportot. Nepilna pusgada laikā zaudēju 30 kilogramus." Henriete Heidija Rūda

"Uz Latviju noteikti neplānoju atgriezties. Apciemot – jā, dzīvot tur – nē. Mani Latvija kā valsts nesaista, vienmēr esmu meklējusi iespējas aizbraukt. Vai lepojos ar to ka esmu no Latvijas? Absolūti. Mācu savam gandrīz trīs gadus vecajam dēlam latviešu valodu, skatāmies manas bērnības multenes. Par to, no kurienes nāku, noteikti nekaunos, Latvija ir ļoti skaista valsts, bet es to nekad neesmu uzskatījusi par savām mājām," jaunā sieviete ir atklāta.

Amerikas latviete Henriete: vēzis un vīrs varmāka lika sasniegt virsotnes
Foto: Privātais arhīvs

"Kad sāku dzīvot Ņujorkas pilsētā, iepazinos ar sava bērna tēvu. Sākumā viss bija ļoti rožaini, līdz brīdim, kad viņš mani piekāva. Nespēju tam noticēt un, draugu mudināta, izsaucu policiju. Diemžēl biju tik ļoti iemīlējusies, ka noticēju viņa meliem, un jau pēc mēneša atkal bijām kopā. Turpinājās arī emocionālā vardarbība, bet es vienmēr visas viņa izpausmes mēģināju attaisnot. Pēc divu gadu kopdzīves uzzināju, ka esmu stāvoklī. Likās, ka tas varētu viņu izmainīt. Diemžēl, tuvojoties bērna piedzimšanai, vardarbība palielinājās un viņš pat sāka apšaubīt, vai bērns vispār esot viņa. Vairākas reizes bija doma par pašnāvību, jo vienkārši nezināju, ko darīt," atceras Heidija.

"Kad dēls piedzima, sākumā viss atkal bija rožaini, bet tad katra viņu dusmu uzplūdu epizodes kļuva arvien lielākas un garākas. Mēs sākām dzīvot kā svešinieki, kā dzīvokļa biedri, kuriem ir kopīgs bērns. Pēdējais piliens manā pacietības traukā iekrita Māmiņdienā, kad manam dēlam bija tikai septiņi mēneši," viņa stāsta. "Dēls redzēja mūs abus strīdamies, un viņa acu skatiens bija tas, kas man iedeva spēku pamest viņa tēvu. Trīs dienas vēlāk mēs izvācāmies no bērna tēva dzīvokļa. Ir pagājuši divi gadi kopš tā atgadījuma, un es ļoti lepojos ar sevi, ka man pietika spēka aiziet. Es negribētu, lai mans dēls uzaug, domājot, ka vardarbība pret sievieti vai jebkuru citu personu ir pieņemama. Būt vientuļajai mātei ir ļoti grūti, bet labāk tā, nekā dzīvot tādos apstākļos, kādos mēs bijām."

Iedvesmas mirkļi

Brīvo laiku, kura Heidijai ir ļoti maz, viņa pavada sporta zālē. "Esmu ļoti nopietni aizrāvusies ar kultūrismu. Pirms diviem gadiem piedalījos pirmajā figūras konkursā, kurā arī uzvarēju. Tas man bija ļoti liels sasniegums. Manam dēlam bija deviņi mēneši dienā, kad uzkāpu uz skatuves. Vispār brīvo laiku bez sporta zāles man patīk pavadīt lasot. Ļoti patīk lasīt filozofiska rakstura grāmatas – darbs ar sevi, pašmotivācija un iedvesmojošas biogrāfijas. Ja izdodas, cenšos pa nedēļas nogalēm ar dēlu aizbraukt ārpus pilsētas, pie dabas. Gribas, lai viņš izaug, zinot ko vairāk par glaunajām Manhetenas vietām."

"Otrajā kursā atklāju, ka man ir vēzis - ādas vēzis. Tas mani ieveda ļoti dziļā depresijā. 21 gada vecumā saņemt tādu diagnozi bija kaut kas vienkārši neaptverams." Henriete Heidija Rūda

"Mans galvenais ieteikums sievietēm, kuras cīnās ar jebko negatīvu savā dzīvē, ir mēģināt paskatīties uz savu dzīvi no malas. Svarīgi ir saprast, kas tev kā sievietei ir svarīgi, kādi ir mērķi, uz ko gribas tiekties un ko sasniegt. Kad tas ir saprasts, tad paskaties uz situāciju, kas notiek šobrīd – vai cilvēki un situācijas tev ļauj tuvoties saviem mērķiem vai attālināties no tiem. Ja ir lietas, situācijas un cilvēki, kas tev neļauj justies laimīgai vai liek raudāt, tad tos vajag no sevis norobežot. Protams, dažreiz ir grūti, jo ir situācijas, no kurām nevar izvairīties, un cilvēki, kurus nevar no savas dzīves izslēgt, piemēram, ģimene. Bet, ja tu sevi emocionāli noskaņosi, ka konkrētā situācija vai persona nav tavas uzmanības vērta, tad perspektīva uz lietām pamazām sāks mainīties," viņa vēlas iedvesmot sievietes, kam dzīvē ir grūti un nevar atrast motivāciju.

Amerikas latviete Henriete: vēzis un vīrs varmāka lika sasniegt virsotnes
Foto: Privātais arhīvs

"Es visbiežāk iedvesmu smeļos no sava dēla. Ja man ir slinkums kaut ko darīt, paskatos uz viņu un saprotu, cik ļoti negribu, lai viņš mani redz kā slinku un nevarīgu mammu," Heidija stāsta. "Man patīk, kad mans dēls iet uz skolu un stāsta savai audzinātājai, ka viņa mamma ir trenere un vingro. Es gribu, lai viņš ar mani lepojas, un zinu, ka viņš redz katru manu soli. Dēls ir mana lielākā iedvesma. Protams, piesiet motivāciju citam cilvēkam nevajag, un visu, ko dari, ir jādara sev. Katram der citādāka motivācija. Pirms piedzima dēls, mana motivācija bija pierādīt sev, ka es vairs nebūšu tā resnā meitene, kas skolas laikā tika zākāta par resno bočku, kura katru reizi, kad tika izsmieta, skrēja uz skolas tualeti ēst bulciņas. Es vēlos, lai mans dzīvesveids kalpotu par piemēru citiem, ka ir iespējams tiekties pēc saviem mērķiem, būt veiksmīgai mammai un, galvenais, būt veselai un atlētiskai. "

Tags

ASV Austrālija Iedvesma Ņujorka

Comment Form