Jau bērnībā, skatoties dažādas svētku parādes, Signe apbrīnojusi karavīrus. Tomēr konkrētu plānu saistībā ar šo nozari viņai nav bijis. Tas mainījās vidusskolas pēdējā gadā.
12. klases sākumā, kad skolēni sāk lūkoties, kādā virzienā varētu veidoties viņu nākotne, Signe daudz sportojusi. Varbūt tieši tāpēc, aizbraucot uz izstādi "Skola" interesēties par savām iespējām, viņu piesaistīja Aizsardzības ministrijas stends. Un te pēkšņi – viss. Plāni par nākotni bija gatavi! "Man smaidu nevarēja dabūt nost no sejas! Es sapratu, ka tie ir mani cilvēki. Tas man ir vajadzīgs," viņa atminas.
Es neesmu tipiskās dzīves meklētāja. Man vajag kaut ko citu.
Laiks ātri paskrēja, un pienāca pirmā dienā profesionālajā dienesta iesaukumā. Pulcējoties vienviet ar saviem biedriem, Signe sapratusi – viņa ir vienīgā meitene starp aptuveni 40 puišiem, tomēr tas viņu nav apturējis, un viņa apņēmības pilna devās uz trīs mēnešu apmācībām Alūksnē. "Es neesmu tipiskās dzīves meklētāja. Man vajag kaut ko citu. Es sapratu, ka tas būs mans," teic Signe.
Tu neesi sieviete, tu esi Brence!
Pirmās dienas apmācības, kā atminas Signe, bija visai interesantas. Esot bijis tik daudz darbu un tik liels nogurums, ka nav pat sanācis laika rokās paņemt mobilo telefonu. Fiziski esot bijis ļoti smagi, tomēr šajā periodā liels atbalsts esot bijuši viņas biedri – puiši, kuri allaž palīdzējuši gan fiziski, gan emocionāli, jo galvenais šajā pieredzē bija komandas spēks.
Treniņu laikā esot bijis jāpiedzīvo daudz. Viņa izjutusi arī tā saukto stresa lūzumu. Kad, izskrienot krosiņu un apstājoties, pilnībā nav spējusi nostāvēt uz kājām un kritusi gar zemi, ārsts esot teicis – viņas armijas dzīve ir beigusies, tomēr Signe vēlējās pierādīt pretējo, atgādinot, ka jau vairāk nekā puse apmācību ir pārciesta un atlicis tikai pavisam nedaudz. "Tā es arī turpināju," braši noteic Signe.
Smagi bijis arī maršos nest ekipējumu. Uzkāpjot uz svariem kopā ar somu, Signe svērusi ap 100 kilogramiem, kas nozīmē, ka tolaik viņa nesusi teju pati savu svaru. "Skriet ar tām somām – tā ir grūtākā lieta, ko es dzīvē esmu darījusi, jo es noguru daudz ātrāk nekā puiši. Pirmajā reizē man zvaigznītes ap galvu lidoja, es gandrīz noģību." Tomēr viņa teic – galvenais ir sakārtot galvu un dzīvot šodienai, domājot tikai par labām lietām. Tas palīdzot tikt pāri pat grūtākajiem pārbaudījumiem.
Signe atminas arī kādu amizantu gadījumu. Bijusi pirmā nakts apmācībās, kad sanācis gulēt teltī. Tas bija oktobri, un ārā bijis manāms dzestrums – pirmie mīnusi. "Mēs palikām teltī, kuru nekurināja. Man bija tik auksti, ka es visa kratījos, nevarēju pagulēt. Bet es biju nolēmusi, ka man jāiztur. Beigās izrādījās, ka visiem ir bijis tik auksti, ka visi gribējuši sūdzēties, taču tad aizdomājušies – ja jau Brence pat nečīkst, tad es arī."
Kad es jau trīs mēnešus puišus redzēju sejā, viņi teica: "Tu neesi sieviete, tu esi Brence."
Runājot par dzīvošanu mežā, Signe teic: "Īstenībā nav tik traki. Pirmajā dienā vēl jādomā par ērtībām, kuru trūkst, bet tad paiet laiks un cilvēki adaptējas."
Viens no pārbaudījumiem, protams, šajā laikā bija attālums starp Signi un tuvākajiem. Lai arī ik pa laikam brīvdienās ģimeni izdevās satikt, viņu klātbūtnes dažkārt pietrūcis. Tomēr Signe neslēpj – atbalsts no ģimenes puses ir vienreizējs. Viņa jūt, ka gan vecāki, gan draugi ar viņu lepojas, kas, protams, ir gandarījums arī pašai Signei.
Kāda bijusi apkārtējo attieksme? "Kad es jau trīs mēnešus puišus redzēju sejā, viņi teica: "Tu neesi sieviete, tu esi Brence." Tas, man liekas, izteica visu! Armijā nav sieviete vai vīrietis – mēs visi esam karavīri, vienlīdzīgi." Signe teic – viņai savā ziņā paveicies, ka viņa bijusi vienīgā meitene, – ja būtu bijušas vairākas, būtu bijusi arī lielāka čīkstēšana, tomēr šādā situācijā Signei bija lielāks stimuls līdzināties pārējiem un rūdīties.
Šobrīd Signe jau ceturto gadu dien Sauszemes spēku Mehanizētajā kājnieku brigādē un ir speciāliste personālsastāva administrēšanas jautājumos. Lai gan varētu teikt, ka tagad viņa vairāk strādā "biroja darbu", sava asumiņa ikdienā viņai netrūkst. "Tas ir biroja darbs, bet ik pa laikam aizeju pašaut un granātas pamest," smejoties piebilst Signe. Noteikti izcelšanas vērts ir arī fakts, ka pavisam nesen – šajā mēnesī – viņa izmēģināja savus spēkos, ielecot stindzinoši ledainā ūdenī.
Adrenalīna ķeršana ar motociklu
Mīlestība pret auto – gudrākās lēdijas tituls, jauni draugi un sirdscilvēka sastapšana
Dejas – tas ir dvēselei
Dienās, kad Signe neskrien ikvakara krosiņu, viņa iet uz deju nodarbībām. Viņas saikne ar dejām ir noturīga jau ilgus gadus: sešus gadus viņa dejoja tautiskās dejas, pēc tam mācījās hiphopu, pirms gada vēl izmantoja iespēju mācīties balles dejas, bet tagad pēdējo pusgadu izvēlas dejas studijā "Sin Stilettos".
"Es uzskatu, ka sievietei jāmāk dejot," noteic Signe, kura var droši teikt – dejošana ir viņas hobijs. Signe stāsta, lai arī no sākuma varbūt nesanāk tik labi un kustības ir iemācītas, vēlāk jau viss ritot savu gaitu un sanākot gana dabiski. "Tā ir mīlestība pret kustēšanos. Tu palaid savu prātu brīvībā, pasniedz emocijas. Tas ir dvēselei," tā saka daudzpusīgā jauniete.
Ja Signe nenoslinko, tad fiziskās aktivitātes pēc darba viņai ir piecas reizes nedēļā. Tiesa, tas ir daudz, bet Signe ir iemācījusies arī restartēties, lasot grāmatas. To viņa dara gan ceļā uz un no darba, gan nozog kādu stundiņu no miega, lai varētu iegrimt lasīšanā.
Sarunas beigās Signe noteic: "Esmu tipiskā netipiskā meitene. Es nejūtos nomaldījusies, meklējot savu virzienu. Es zinu, kas es esmu. Un es esmu laimīga."
