Balerīnas vecāki nekad nav bijuši profesionāli saistīti ne ar teātri, ne mākslu, bet jau kopš bērnības gadiem viņi kopīgi apmeklēja dažādas izrādes, baleta iestudējumus, savukārt mājās bija liela kārba, kurā glabājās no televīzijas pārraidēm videokasetēs ierakstītie koncerti.
No četru gadu vecuma Iļana jau varēja rīkot koncertus mājās, jo tieši tad viņa sāka mācīties dejot. Savukārt profesionālajā baletskolā vecāki meitu nolēma sūtīt vien deviņu gadu vecumā – pēc tantes ieteikuma. Iestāšanās nebija tik vienkārša – Iļanai tas izdevās tikai ar trešo piegājienu. "Parasti profesionālajā baleta skolā bērnus uzņem 10–11 gadu vecumā, pirmajā reizē nebiju īstajā vecumā. Nākamajā gadā bija ļoti liels konkurss, tika uzņemta ļoti spēcīga grupa. Bet ar trešo mēģinājumu izdevās!" ar lepnumu atceras Iļana.
Iestāties baleta skolā – tas ir tikai pirmais solis. Nākamais – izturēt un palikt. Visiem audzēkņiem ik gadu jākārto eksāmeni, turklāt laikā, kad Iļana mācījās, arī mācību gada laikā audzēkņi varēja tikt izslēgti no skolas. Mācības bija grūts darbs.
"Piemēram, man ir baletam nepietiekami dotumi, turklāt izrādījās, ka visu laiku nepieciešams tievēt. Diemžēl mācību procesā uz elementu izpildi lūkojās caur standartu prizmu, no skatpunkta – vari vai nevari, neņemot vērā katra personīgo fizisko spēju slieksni. Labi, ka pa šiem gadiem aktualizējusies fizioterapija. Agrāk balerīnām bija daudz un nepareizi jāstiepjas, "jālauž" kājas. Ar laiku šādas traumas sāk par sevi atgādināt. Balerīnu vidū ļoti izplatītas ir muguras un asinsvadu problēmas, tas bieži vien saistīts ar nepareizu darbu agrīnā stadijā."
