Basketbola dēļ bija vērts neiet uz skolas diskotēkām. Saruna ar Guntu Baško
Foto: DELFI

Ilggadējā Latvijas sieviešu basketbola izlases kapteine Gunta Baško aprīļa vidū paziņoja par sportistes karjeras noslēgumu un kļuva par sieviešu izlases ģenerālmenedžeri. Cik pārdomāts bija šis lēmums, kāda ir dzīve ārpus basketbola laukuma un vai karjeras dēļ nav nācies upurēt pārāk daudz, Gunta atklāj sarunā ar "Viņa".

Pirmās nedēļas jaunajā amatā Guntai bijušas visai mierīgas, un viņa neslēpj, ka izbauda iespēju no rītiem nedaudz ilgāk pagulēt un pavadīt laiku kopā ar ģimeni. Uz tikšanos Gunta ierodas kopā ar savu mīluli Vudiju, kas ir nozīmīga bijušās sportistes dzīves daļa. Viņa smejoties piebilst, ka suņa uzņemšana savās mājās ir bijis labākais lēmums viņas dzīvē.

Izmantojot izdevību un iejūtoties izlases ģenerālmenedžeres amatā, Gunta atgādina, ka šovasar Rīgā notiks Eiropas čempionāta spēles, un aicina ikvienu tās apmeklēt un atbalstīt Latvijas basketbolistes.

Sākumā parunāsim par nesenajām pārmaiņām un jūsu lēmumiem – par sportistes karjeras noslēgumu un jauno amatu.

Sportistes karjeras beigšana īstenībā bija pārdomāts lēmums. Es sapratu, ka ir jāskatās tālāk, jo ir traumas. Es gribēju daudz vairāk laika, nekā man tas izdevies līdz šim, veltīt savai ģimenei un arī nedaudz pamainīt savu ampluā. Basketbolam ir veltīti 23 gadi, un tas ir diezgan daudz. Izlases līmenī – 15 gadi. Jā, un tad šis jaunais amats... Šobrīd mana galvenā atbildība ir rūpēties par to, lai ir labāka komunikācija, laba sadarbība starp visiem komandā, lai mēs esam priecīgi un lai mums viss notiek. Tas tā īsumā.

Par jums vienmēr ir runāts kā par basketbolisti. Kas jūs esat ārpus laukuma? Ko no agrāk neiespētā plānojat darīt tagad?

Protams, daudz ko nācās nolikt maliņā. Es noteikti esmu aktīva suņu mīļotāja. Par suni esmu sajūsmā. Man ļoti patīk lasīt, man patīk būt dabā, man ļoti, ļoti patīk pavadīt laiku ar saviem mīļajiem. Šobrīd es to mēģinu darīt daudz un dikti. Es to, protams, esmu darījusi, īpaši pēdējos gados, kad esmu spēlējusi Latvijā, bet tā man daudz ir pietrūcis. Tāpat arī dzīvē nācies daudz upurēt, runājot par saviem tuviniekiem, jo es nevarēju būt uz dzimšanas dienām, pasākumiem un vēl šur tur. Es esmu ļoti priecīga, ka man tagad ir tāda iespēja.

Ko vēl vajadzēja atlikt malā karjeras laikā?

Piemēram, gribu braukt slēpot. Īsti nevaru to darīt. Darbības, kas nav gluži aizliegtas, bet ko tev kā profesionālam sportistam nepieklātos darīt. Kaut kādas lietas, saistītas ar nedaudz ekstrēmāku laika pavadīšanu, piemēram, slēpošana. Ne jau distanču, bet kalnu slēpošana, par ko es ļoti ceru, ka man izdosies realizēt. Tāpat es tagad ļoti gribētu kaut kur aizbraukt un vienkārši pastaigāt pa kalniem. Vienkārši būt vairāk ārā. Es to, protams, esmu darījusi, bet vienmēr ir bijis jādomā – būs treniņš vai spēle. Ir svarīgi vienmēr būt formā, būt vienmēr gatavai treniņam. Tagad var pagulēt nedaudz ilgāk. Tādas mazās lietiņas, kas kādreiz šķita neaizsniedzamas.

Kā visvairāk pietrūka karjeras laikā?

Tas, ko es varu vairāk un ko es gribētu vēl vairāk, ir satikt savu ģimeni – mammu, brāli, māsas, viņu bērnus. Tas ir brīnišķīgs laiks, ko pavadām kopā. Neatsverams. Tās ir atmiņas, kas veidojas.

Ko jūs uzskatāt par lielākajiem karjeras dēļ nestajiem upuriem? Vai bija tā vērts?

Ja tā paskatās uz manu dzīvi, es teiktu, ka neko no izdarītā nenožēloju. Es nedomāju par to, ka kaut ko vajadzēja darīt citādi. To nevarēja izdarīt citādi. Viss ir noticis tā, kā tas ir noticis... Varbūt suni vajadzēja paņemt agrāk (smejas), bet tas jau nav nekāds upuris. Ļoti grūti pateikt. Bērnībā man šķita – ārprāts, man nav laika iet uz skolas diskotēkām! Tas man šķita traģiski, bet, protams, tie visi ir nieki. Tas bija tā vērts – neiet uz turieni. Labi, ka mani nelaida. Man šķita, ka man nav savas dzīves, ka man ir tikai basketbols. Kā tas var būt, ka man nav sociālās dzīves un draugu! Bet viņi jau tāpat bija. Viss, ko esmu darījusi, ir bijis tā vērts. Tiešām. Vienīgais, ko es nožēloju... Tad, kad es spēlēju ārzemēs, man nomira tētis. Es biju Spānijā, viņš Olainē dzīvoja. Vienīgā mana nožēla ir tā, ka es nevarēju pēdējos mēnešus būt pie viņa. Es aizbraucu, un pēc pusotra, diviem mēnešiem viņš nomira. Mēs tāpat sazvanījāmies katru dienu. Nu, tā jau tā dzīve dara. Bet kādas tur nožēlas? Viss, kas ar mums notiek, veido to, kas mēs esam tagad.

Un ar to, kas tagad esat, esat apmierināta?

Nu, kā ir, tā ir. Es ceru, ka nevienu neaizvainošu, bet neviens nav perfekts. Es neesmu perfekta. Mums visiem ir savi plusi, savi mīnusi, savi skeleti skapītī.

Kā vispār sākāt nodarboties ar basketbolu?

Mani aizveda mamma un tētis. Ja nemaldos, man tad bija septiņi gadi. Kā es sapratu no viņu stāstiem, mani aizveda, jo es biju ļoti, ļoti enerģiska. Mana enerģija bija teju neizsīkstoša. Es varēju kāpt, lēkt, skriet un darīt to atkal. Mana vecākā māsa jau trenējās basketbolā, tāpēc vecāki mani aizveda. Īstenībā tas bija ļoti labs, brīnišķīgs veids, kā manu enerģiju virzīt pareizajā virzienā. Man patika jau no paša sākuma, lai arī nesanāca, es nemācēju kārtīgi bumbu driblēt. Protams, to jau ar laiku iemācās. Vecāki aizveda, jo bija nolēmuši, ka būs lieliska iespēja manai enerģijai likt strādāt manā labā. Tā tas arī notika. Patika, aizrāvos. Te nu mēs sēžam.

Un kas ir bijis visgrūtākais basketbolistes karjeras laikā?

Droši vien pārdzīvot smagus zaudējumus. Tādus zaudējumus, ko, iespējams, uztvēru personīgi. Katram jau gadās ļoti, ļoti sāpīgi zaudējumi. Ja kādam negadās – super, es arī tā gribētu. Grūti bijis to pārdzīvot un paņemt no tā to labāko, un kļūt stiprākai. Visgrūtākais ir bijis iemācīties to izdarīt. Ir arī citi piemēri, bet 2009. gadā bija čempionāts Rīgā, tāpat kā šogad būs. Mums bija ceturtdaļfināla spēle pret Krievijas komandu. Mēs zaudējām pagarinājumā. Es atceros, ka sevi vainoju – kāpēc negāju garām, kāpēc neiemetu. Es ļoti, ļoti to pārdzīvoju. Šķita, ka tā spēle ir pati, pati galvenā, kuras dēļ mēs dzīvojām. Arēna bija stāvgrūdām pilna, tā atmosfēra... Pēc tam es sapratu, ka spēle man uzaudzēja biezāku ādu, bet tajā mirklī bija ļoti, ļoti grūti to pārdzīvot, jo mēs patiešām varējām uzvarēt. Tas bija ļoti, ļoti sāpīgi. Tas lika saprast, ka ir arī tādas spēles un ir jāmāk arī tādas spēles spēlēt. Labi, ka tā nebija pēdējā spēle. Tajā brīdī tu pārdzīvo, bet spēles turpinās. Tu nevari spēlēt nākamo spēli, visu laiku domājot par iepriekšējo.

Kā šādos brīžos spējāt ne vien pati saņemties, bet arī komandu motivēt?

Es vispār esmu ļoti emocionāla, bet tajā brīdī tu vienkārši saproti, ka ir jābūt stiprai. Tu nevari tā sēdēt un raudāt, jo rīt ir nākamā spēle. Tu pārdzīvo, visi pārdzīvo, bet ir jāpārkāpj tam pāri, jānorij kaklā kamols un jāskatās uz priekšu. Dzīve tomēr ar to nebeidzas. Es esmu iemācījusies dzīvē – uz laukuma vai ārpus tā – domāt par to, ko es no tā varu paņemt, kas man dzīvē noderēs. Būtu ļoti skaisti, ja viss vienmēr notiktu uz urrā un viss būtu labi, un neviens neraudātu. Tas būtu kolosāli, bet diemžēl tā nav. Tādos brīžos, manuprāt, ir jānovērtē situācija un jācenšas atrast to, kas ļauj mums augt, pilnveidoties un kļūt labākiem.

Vai, spēlējot izlasē, ir citādas sajūtas nekā regulārajā sezonā?

Es teikšu tā – esmu lepna latviete, es mīlu šo valsti. Spēlējot ārzemēs, es lepojos ar to, ka esmu no Latvijas. Tad, kad tu spēlē izlasē... Es droši vien nemācēšu to aprakstīt, bet sajūta ir tāda, it kā būtu nedaudz virs zemes, es lēkāju, man ir zosāda. Tā ir tā sajūta, kad domā – es spēlēšu izlasē! Tas ir ārkārtīgs lepnums, liels, liels gods. Tad, kad skan himna, uzmetas zosāda un asaras birst, jo tas ir tik spēcīgi.

Vai basketbola karjeras laikā nebija tādu brīžu, kad tuvinieki teica, lai pārstājat spēlēt?

Esmu to dzirdējusi, protams, bet es domāju, ka viņi to saka, jo par mani rūpējas. Viņi ļoti pārdzīvoja, redzot, ka man neiet vai ka komandai neiet, vai ka es neesmu savā labākajā noskaņojumā. Viņi grib, lai es esmu smaidīgā, foršā Gunta, kādu viņi ir pieraduši mani redzēt. Man tā teica, un es vienmēr atbildēju, ka visam savs laiks – kur tad es likšos. Tagad mani tuvinieki ir ļoti priecīgi, ka es varēšu būt ne-basketboliste.

Kādi ir jūsu nākotnes plāni? Vai ir skaidrība, kas tagad notiks?

Tagad man svarīgākais ir soli pa solim mācīties un pilnveidoties jaunajā vidē, adaptēties darbam birojā, pasportot un dzīvot normālu dzīvi.

Kas ir tas, ko visu laiku ir gribējies izdarīt un ko beidzot varēsiet izdarīt?

Droši vien tādā tālākā nākotnē beidzot gribētu bērnus. Es vienmēr esmu to gribējusi un joprojām to gribu. Tuvākā nākotnē? Nezinu, varbūt ar izpletni izlēkt. Kaut ko ekstrēmu. Es gribētu ar savu suni piedalīties sacensībās, gribētu vienreiz "Stirnu bukā" izskriet un sevi pārbaudīt. Vēl ir viens tālāks mērķis, bet es nezinu, kā man tas izdosies, – gribētu satrenēties tā, ka varu noskriet maratonu. Man skriešana patīk, bet tas nav tā, ka vienā jaukā dienā piecelies un noskrien maratonu. Ir jātrenējas.

Jau zināt, cik bērnu gribētu?

Cik Dievs būs devis, tik būs. Galvenais, lai veseli. Lai visiem spīd acis un ir veseli. Cik daudz būs, nezinu. Tā kā pati esmu no četru bērnu ģimenes, man šķiet – jo vairāk, jo foršāk.

Vai neesat iepriekš saskārusies ar nosodījumu, ka jums vēl nav bērnu vai ka esat karjeru likusi pirmajā vietā? Mūsdienās šādi pārmetumi sievietēm, kas sasniegušas noteiktu vecumu, nav retums.

Jā, ir gadījies. Bet es teikšu – katram ir savs viedoklis un visam ir savs laiks. Man līdz šim nebija sanācis. Tā sanāca, ka nebija bērnu, bet es ceru, ka drīz būs. Cik nu drīz – gads, divi. Kā es teicu – kā Dievs būs lēmis. Katrai sievietei jau ir savs viedoklis par to, kad jābūt bērnam un kā viņu audzināt. Jā, es apzinos, ka nebūšu jauna mamma, kad es būšu mamma, bet galvenais, lai visi ir veseli – gan bērni, gan es pati.

Source

DELFI Viņa

Tags

Gunta Baško Lasāmgabali
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form