Būvinženiere ar 40 gadu pieredzi: padomju laikā bez dāvanām pie materiāliem netika
Foto: Privātais arhīvs

Sieviete būvniecībā daudziem varētu šķist kaut kas neparasts, tomēr inženiere un žurnāliste Mārīte Šperberga tam nepiekrīt. Lai arī nozarē nonākusi diezgan nejauši – palīdzot brālēnam sagatavoties studijām – viņa tajā ir pavadījusi vairākus gadu desmitus un gadu gaitā sastapusi ne tikai daudz profesionālu un apbrīnojamu vīriešu, bet arī sieviešu. Paralēli inženieres vai žurnālistes darbam, Mārīte paguvusi organizēt kultūras pasākumus, kā arī palīdzēt jaunajiem uzņēmējiem.

Lai arī ikdienā veicamo darbu saraksts Latvijas Būvinženieru savienības valdes loceklei, žurnāla "Būvinženieris" redaktorei un biedrības "Līdere" valdes priekšsēdētājas vietniecei, ir patiešām garš, viņa izskatās enerģijas un spēka pilna. Pati gan uzsver, ka nav nekāds pārcilvēks. Viņa visu pagūst ne tikai tāpēc, ka spēj organizēt savu laiku, bet arī tāpēc, ka uzticas citiem un nemēģina visu paveikt viena pati. No darba viņa nebaidās, un savulaik ar kolēģiem būvniecības nozarē veica ne tikai savus pienākumus, bet arī devās lasīt dzērvenes, jo tāda savulaik bijusi kārtība – bez dāvanām pie materiāliem ēku celtniecībai nevarēja tikt.

Mārītes kolēģis Latvijas Būvinspektoru un būvuzraugu asociācijas valdes priekšsēdētājs Raitis Gultnieks viņu raksturo kā ļoti komunikablu un darbīgu cilvēku. Viņš ļoti atzinīgi novērtē Mārītes paveikto, organizējot pasākumu "Būvindustrijas Lielā balva", kas nu jau kļuvis par tradīciju. Pasākums ir tiešām vērienīgs, un galveno balvu – pamatakmeni par mūža ieguldījumu būvniecībā – katru gadu pasniedz valsts prezidents. Gultnieks arī norāda, ka sākotnēji Mārīte pati vadījusi šo pasākumu.

Runājot par ikdienu, Gultnieks stāsta, ka Mārīte ir cilvēks, kas organizē to, lai būvnieki būtu lietas kursā par jaunumiem nozarē. Viņa ne tikai atbild par nozares žurnālu "Būvinženieris", bet nozīmīgākos jaunumus nosūta arī e-pastā. Gultnieks uzsver, ka nozares profesionāļiem viņas paveiktais ir ļoti svarīgs.

"Tas ir komandas darbs, būvniecība ir komandas darbs," runājot par nozari, uzsver Mārīte. Lai būve izdotos patiešām laba, nepieciešams gudrs pasūtītājs, labs projektētājs, kā arī būvnieks un būvuzraugs. Tad, ja visi četri būs līmenī, arī rezultāts būs iepriecinošs. "Ja visi strādā uz vienu mērķi – mums vajag labu būvi, nevis izkasīties pa vidu –, tad tas ir veiksmes stāsts, un tādi mums ir," stāsta speciāliste.

Lai arī būvniecību bieži uzskata par vīriešu lauciņu, kurā sievietēm klājas grūti, Mārīte uzsver, ka nekad nav jutusies diskriminēta vai nenovērtēta. Un tas attiecas ne tikai būvniecību, bet arī citām jomām. "Man ir vairāk nekā 40 gadu darba stāžs, bet es nevienu brīdi nevaru pateikt, ka es esmu kā sieviete izjutusi pret sevi kaut kādu diskrimināciju, ka manī neklausītos vai kāds nevēlētos dzirdēt manu viedokli," teic Mārīte. Viņa uzsver, ka būvniecības nozarē tiekot cienītas un respektētas arī daudzas citas profesionālas un zinošas sievietes. Respektētas viņas tiek, nevis dzimuma, bet gan darbu, attieksmes un profesionalitātes dēļ.

No sapņa par žurnālistiku līdz būvnieka diplomam

"Atnācu līdzi brālēnam un tur arī paliku," par to, kā būvniecība kļuvusi par nozīmīgu dzīves daļu, joko Mārīte. Viņa gan uzreiz piebilst, ka patiesībā tā tas arī bijis. "Man vienmēr ir ļoti paticis rakstīt, un es vēlējos mācīties žurnālistiku." Tajā gadā, kad Mārīte beidza vidusskolu, grupa latviski rakstošiem žurnālistiem netika veidota. Tā bija paredzēta nākamajā mācību gadā. "Es prātoju, ko varētu darīt tajā gadā, līdz es varētu mēģināt stāties."

Mārītes brālēns tajā laikā sapņojis par mācībām celtniecības fakultātē, un viņam bijusi nepieciešama palīdzība, lai sagatavotos fizikas un algebras eksāmeniem. "Tā kā man bija pilnīgi vienalga, vai fizika, ķīmija, algebra vai sacerējums, tad es viņam palīdzēju. Tā mēs kopā arī iesniedzām dokumentus," atceras Mārīte. Māsīca vēl esot mudinājusi vismaz kaut ko mācīties, jo zaudēt gadu, to nedarot, esot neprāts.

Mārīte iestājusies tā laika Rīgas Politehniskajā augstskolā Celtniecības fakultātē. Nav zinājusi, ko tas īsti nozīmē, jo rados būvnieku neesot bijis. "Mēs bijām tikai četras meitenes kursā, un pārējie visi – puiši. Man iepatikās mācīties, iepatikās tie cilvēki. Turpināju rakstīt – toreiz rakstīju "Padomju Jaunatnei", "Cīņai", vēl šur tur. Pārsvarā arī par būvniecību." Domu par žurnālistikas studēšanu viņa neatmeta. Rakstniece un žurnāliste Monika Zīle, kas tajā laikā strādājusi "Padomju Jaunatnē", Mārītei sacījusi, ka viņa raksta pietiekami labi, lai iztiktu bez žurnālistikas studijām. Tā nu jauniete turpināja būvniecības studijas un kļuva par civilās un rūpniecības celtniecības inženieri.

"Es pabeidzu fakultāti. Godīgi sakot, mācības bija ārkārtīgi smagas," atzīst Mārīte, "tas bija pilnīgi citādāk nekā šobrīd. Mēs no astoņiem līdz pieciem mācījāmies." Ļoti daudzi studenti mācības nav varējuši izturēt un tās pametuši. No vairāk nekā 40 studentiem, ar ko Mārīte mācījās vienā grupā, studijas noslēdza tikai 16. Ar bijušajiem kursabiedriem joprojām tiekot uzturētas labas attiecības, kā arī tiekot organizētas regulāras tikšanās.

Tags

Lasāmgabali Sievietes

Comment Form