Lai arī ikdienā veicamo darbu saraksts Latvijas Būvinženieru savienības valdes loceklei, žurnāla "Būvinženieris" redaktorei un biedrības "Līdere" valdes priekšsēdētājas vietniecei, ir patiešām garš, viņa izskatās enerģijas un spēka pilna. Pati gan uzsver, ka nav nekāds pārcilvēks. Viņa visu pagūst ne tikai tāpēc, ka spēj organizēt savu laiku, bet arī tāpēc, ka uzticas citiem un nemēģina visu paveikt viena pati. No darba viņa nebaidās, un savulaik ar kolēģiem būvniecības nozarē veica ne tikai savus pienākumus, bet arī devās lasīt dzērvenes, jo tāda savulaik bijusi kārtība – bez dāvanām pie materiāliem ēku celtniecībai nevarēja tikt.
Mārītes kolēģis Latvijas Būvinspektoru un būvuzraugu asociācijas valdes priekšsēdētājs Raitis Gultnieks viņu raksturo kā ļoti komunikablu un darbīgu cilvēku. Viņš ļoti atzinīgi novērtē Mārītes paveikto, organizējot pasākumu "Būvindustrijas Lielā balva", kas nu jau kļuvis par tradīciju. Pasākums ir tiešām vērienīgs, un galveno balvu – pamatakmeni par mūža ieguldījumu būvniecībā – katru gadu pasniedz valsts prezidents. Gultnieks arī norāda, ka sākotnēji Mārīte pati vadījusi šo pasākumu.
Runājot par ikdienu, Gultnieks stāsta, ka Mārīte ir cilvēks, kas organizē to, lai būvnieki būtu lietas kursā par jaunumiem nozarē. Viņa ne tikai atbild par nozares žurnālu "Būvinženieris", bet nozīmīgākos jaunumus nosūta arī e-pastā. Gultnieks uzsver, ka nozares profesionāļiem viņas paveiktais ir ļoti svarīgs.
"Tas ir komandas darbs, būvniecība ir komandas darbs," runājot par nozari, uzsver Mārīte. Lai būve izdotos patiešām laba, nepieciešams gudrs pasūtītājs, labs projektētājs, kā arī būvnieks un būvuzraugs. Tad, ja visi četri būs līmenī, arī rezultāts būs iepriecinošs. "Ja visi strādā uz vienu mērķi – mums vajag labu būvi, nevis izkasīties pa vidu –, tad tas ir veiksmes stāsts, un tādi mums ir," stāsta speciāliste.
Lai arī būvniecību bieži uzskata par vīriešu lauciņu, kurā sievietēm klājas grūti, Mārīte uzsver, ka nekad nav jutusies diskriminēta vai nenovērtēta. Un tas attiecas ne tikai būvniecību, bet arī citām jomām. "Man ir vairāk nekā 40 gadu darba stāžs, bet es nevienu brīdi nevaru pateikt, ka es esmu kā sieviete izjutusi pret sevi kaut kādu diskrimināciju, ka manī neklausītos vai kāds nevēlētos dzirdēt manu viedokli," teic Mārīte. Viņa uzsver, ka būvniecības nozarē tiekot cienītas un respektētas arī daudzas citas profesionālas un zinošas sievietes. Respektētas viņas tiek, nevis dzimuma, bet gan darbu, attieksmes un profesionalitātes dēļ.
No sapņa par žurnālistiku līdz būvnieka diplomam
"Atnācu līdzi brālēnam un tur arī paliku," par to, kā būvniecība kļuvusi par nozīmīgu dzīves daļu, joko Mārīte. Viņa gan uzreiz piebilst, ka patiesībā tā tas arī bijis. "Man vienmēr ir ļoti paticis rakstīt, un es vēlējos mācīties žurnālistiku." Tajā gadā, kad Mārīte beidza vidusskolu, grupa latviski rakstošiem žurnālistiem netika veidota. Tā bija paredzēta nākamajā mācību gadā. "Es prātoju, ko varētu darīt tajā gadā, līdz es varētu mēģināt stāties."
Mārītes brālēns tajā laikā sapņojis par mācībām celtniecības fakultātē, un viņam bijusi nepieciešama palīdzība, lai sagatavotos fizikas un algebras eksāmeniem. "Tā kā man bija pilnīgi vienalga, vai fizika, ķīmija, algebra vai sacerējums, tad es viņam palīdzēju. Tā mēs kopā arī iesniedzām dokumentus," atceras Mārīte. Māsīca vēl esot mudinājusi vismaz kaut ko mācīties, jo zaudēt gadu, to nedarot, esot neprāts.
Mārīte iestājusies tā laika Rīgas Politehniskajā augstskolā Celtniecības fakultātē. Nav zinājusi, ko tas īsti nozīmē, jo rados būvnieku neesot bijis. "Mēs bijām tikai četras meitenes kursā, un pārējie visi – puiši. Man iepatikās mācīties, iepatikās tie cilvēki. Turpināju rakstīt – toreiz rakstīju "Padomju Jaunatnei", "Cīņai", vēl šur tur. Pārsvarā arī par būvniecību." Domu par žurnālistikas studēšanu viņa neatmeta. Rakstniece un žurnāliste Monika Zīle, kas tajā laikā strādājusi "Padomju Jaunatnē", Mārītei sacījusi, ka viņa raksta pietiekami labi, lai iztiktu bez žurnālistikas studijām. Tā nu jauniete turpināja būvniecības studijas un kļuva par civilās un rūpniecības celtniecības inženieri.
"Es pabeidzu fakultāti. Godīgi sakot, mācības bija ārkārtīgi smagas," atzīst Mārīte, "tas bija pilnīgi citādāk nekā šobrīd. Mēs no astoņiem līdz pieciem mācījāmies." Ļoti daudzi studenti mācības nav varējuši izturēt un tās pametuši. No vairāk nekā 40 studentiem, ar ko Mārīte mācījās vienā grupā, studijas noslēdza tikai 16. Ar bijušajiem kursabiedriem joprojām tiekot uzturētas labas attiecības, kā arī tiekot organizētas regulāras tikšanās.
Nelasīsi dzērvenes, bērnudārzu neuzcelsi
Lai arī sākusi strādāt uzreiz pēc studiju beigšanas un praktisko zināšanu nav bijis daudz, Mārīte ātri iemantojusi kolēģu cieņu. Vēl tagad viņa ir pārsteigta par uzticību, kas toreiz izrādīta, jo Mārītes darba pieredze nozarē bija tikai studiju prakse. Tas gan esot atmaksājies. "Man toreiz pārvaldes priekšnieks teica, ka beidzot viņiem esot kolektīvs," viņa atceras. Celtniecības nodaļā strādājošie iepriekš neesot jutuši, ka strādā kā komanda, ko vada vienots mērķis.
Tajā laikā būvniecība notikusi pavisam citādi. Lai dabūtu nepieciešamos materiālus projektu realizēšanai un pabeigšanai, bija jāuztur labas attiecības ar valsts iestādēm, kas atbildēja par to piešķiršanu. Viss kolektīvs pat devies lasīt dzērvenes, ko vest uz Rīgu attiecību uzturēšanai. Mārīte norāda, ka šādas dāvanas bijušas ļoti svarīgas, lai varētu pabeigt, piemēram, bērnudārza būvniecību. "Ja nav šīs dāvanas kartupeļu, gaļas, dzērveņu vai kādu ogu vaidā, tu variēji pusgadu, gadu vai trīs gadus gaidīt rindā," atceras Mārīte, "tāda tā sistēma vienkārši bija. Tu varēji pilnīgi neko nedabūt. Tu varēji iesākt, piemēram, bērnudārzu, tev ir pamati… Un viss – tev divus gadus stāvēs tas bērnudārzs, un tu neko nevari izdarīt, jo tev nav materiālu."
Viņa atceras, kā visi nodaļas darbinieki kopā lasījuši dzērvenes: "Tie, kas bija ātrlasītāji, paspēja arī sev, bet visi lasīja un nodeva, lai mēs vispār varētu strādāt." Ogu lasīšana tika iekļauta darbalaikā. Kolektīvs devās uz purvu lasīt dzērvenes vai brūklenes, lai pāris stundās salasītu noteiktu ogu apjomu. Tās tika vestas uz Rīgu, lai nodotu par materiālu sadali atbildīgajām personām. "Tajos laikos bija ļoti daudz iesāktu un pamestu būvju. Tā plānošana bija ārkārtīgi nesaimnieciska. Nedeva materiālus, lai visu uzreiz varētu uzcelt."
Trīs gadus vēlāk Mārīti pārvilināja strādāt vietējā laikrakstā, kur viņa nostrādājusi 13 gadu. Sākotnēji rakstījusi par celtniecību, bet vēlāk pievērsusies arī citām tēmām, piemēram, kultūrai. "Mācēju mobilizēties un paspēt diezgan daudz, un man iedeva vairākas nozares." Sākoties neatkarībai un juku laikiem, Mārīte kopā ar kolēģiem nopirka izdevniecību. "Tad mēs rajona avīzi izdevām paši." Tas gan nebija ilgstoši.
Lai sevi uzturētu, ģimenei nācās pārcelties. "Būvniecībā darba vispār nebija, tad mums sanāca pārcelties uz Rīgas pusi, un sākās jauna dzīve." Kādu laiku Mārīte braukājusi strādāt uz Balviem, bet sapratusi, ka to realizēt nav iespējams. Nolēmusi sākt kaut ko pavisam jaunu. "Tā mēneša laikā, kamēr es kaut ko meklēju, tika dibināts jauns žurnāls, es satikos ar izdevēju pārstāvi, un viņš uzaicināja mani būt komandā." Tā Mārīte uzsāka darbu žurnālā "Kapitāls". Viņa tur nostrādāja no pirmās dienas, kad žurnālu sāka veidot, līdz pat tā pārdošanai. "Tā komanda bija tik lieliska, ka mēs vēl joprojām reizi gadā tiekamies uz salidojumiem. Mēs tos saucam par kapitālistu salidojumiem," stāsta Mārīte. Jāpiebilst, ka viņa joprojām uztur kontaktus arī ar saviem studiju biedriem.
Sabiedriskā dzīve un uzticēšanās citiem palīdz neizdegt
"1992. gadā mūsu kopa tika atzīta par labāko Latvijā, līdzvērtīga ar Mazsalacas kopu," lepnumu neslēpj Mārīte. Tas bijis darbs, ko uz priekšu dzinis entuziasms. "Tas bija tāds milzīgs entuziasma laiks." Sabiedriskais darbs turpinājies arī tad, kad Mārīte pārvācās no Balviem uz Rīgu. Tiesa, šoreiz viņas brīvajā laikā uzmanība tika veltīta būvniecībai. "Tā kā es rakstīju par būvniecību, mani pamanīja arī Rīgā." Viņu uzaicināja iestāties Latvijas Būvinženieru savienībā.
Mārīte sākusi domāt par to, cik liela vērtība ir viņas izglītībai būvniecības jomā, kā arī nozarē sastaptie cilvēki. "Jā, tā es 1998. gadā kļuvu par Būvinženieru savienības biedri." Savienībā viņa darbojas vēl joprojām. Ar laiku sākusi darboties arvien aktīvāk un aktīvāk. Tā viņa kļuva arī par žurnāla "Būvinženieris" redaktori. Viņa norāda, ka darbs savienībā nekad nerimst – tiek organizētas ekskursijas, profesionāļu diskusijas un citas aktivitātes.
Mārīte ir arī viena no apbalvojuma "Būvindustrijas Lielā balva" organizatorēm. Nereti dažādas balvas būvniecībā un arhitektūrā tiek pasniegtas balvas ēkām, bet cilvēks, kas to ir darījis, atstāts novārtā, viņa skaidro balvas rašanās iemeslus. Mārīte stāsta, ka balvas kandidātus izvirza komanda. "Būvniecība ir komandas darbs," viņa uzsver. Labāko katrā kategorijā izvēlas 30-44 vērtētāji. Tas balvu ir padarījis prestižu arī nozarē.
Lielās balvas laureāti katru gadu dodas organizētā ekskursijā skatīt inovācijas un sasniegumus būvniecībā citās Eiropas valstīs. "Šogad tikām fenomenālās mājās pie Hamburgas. Tur ir izveidotas eksperimentālas būves pēc pasīvo ēku principiem," stāsta Mārīte. Viņa norāda, ka brauciens bijis ļoti vērtīgs jomas profesionāļiem, kas tajā apguvuši daudz jauna.
Mārīte stāsta, ka sabiedriskais darbs ne vienmēr ir viegls, bet tas ir iedvesmojošs un vērtīgs. Galvenais ir prast savienot dažādus darbus un plānot savu laiku. "Man vienmēr ir palīdzējis tas, ka tu uzlādējies no tā otra," viņa skaidro. Tā ir nepārtraukta enerģijas un emociju apmaiņa. Darbojoties vienā jomā, rodas idejas un jaunas domas tam, kas nepieciešams otrā sfērā. "Ļoti labi, ja var kombinēt tādas dažādas lietas un tas izdodas." Mārīte norāda, ka tas varētu būt ļoti grūti – apzināties, ka dzīvē nekā vairāk, ja neskaita darbu, cilvēkam nav.
Kā vēl vienu savu aktivitāti Mārīte min darbību biedrībā "Līdere". Šīs biedrības darbs ir vērsts uz palīdzību uzņēmējiem, sniedzot viņiem konsultācijas un vadot seminārus. Biedrības dibinātāju vēlme bija dalīties pieredzē, kas pašlaik veiksmīgi tiek realizēta gan Rīgā, gan reģionos. "Ja mums apkārt būs veiksmīgi un uzņēmīgi cilvēki, tad arī mums pašām klājas labāk, nevis žēlojamies, ka ir slikti vai kā." Mārīte uzsver, ka ir svarīgi domāt – ko mēs šajā konkrētajā brīdī varam pašas panākt.
Jautāta par to, kā viņa neizdeg, veicot tik daudz dažādu darbu, Mārīte uzsver, ka ir ļoti svarīgi saprast – neko tu nevari paveikt viens. "Es sāku saprast, ka visa kā ir par daudz, un pašlaik jau ir sameklēti vairāki palīgi gan žurnālā, gan projektos. Darbi tiek deleģēti" stāsta Mārīte. Viņa norāda, ka ir pateicīga saviem vecākiem par lielajām darba spējām. Palīdz arī laba laika plānošana. Mārīte neslēpj, ka daudz ticis darīts arī uz miega rēķina. Tiesa tas nenāk par labu ne veselībai, ne produktivitātei.
"Sevi vajag audzināt tajā aspektā, ka nevajag koncentrēties uz to, ka tas ir tavs projekts, ka tu to esi izdomājis vai iesācis. Tu tāpat viens neko nevari izdarīt, tev vienmēr ir vajadzīga komanda, lai cik daudz tu arī strādātu. Lai arī tev šķiet, ka projekts ir kā bērns, jāapzinās, ka tas, tāpat kā bērns, nav tavs īpašums." Mārīte norāda, ka tas attiecas pat uz gadījumiem, kad juridiski cilvēks skaitās projekta īpašnieks. "Ja tu vēli katram projektam labu, tu laikus domā par to, kas viņu var pārņemt. Un tā, manuprāt, ir normāla situācija, nevis iet, kamēr krīti."
