Cik reižu tad var uzvarēt? Bokseres Amandas Milleres stāsts

Jaunā cīņas sporta censone ar kikboksu nodarbojas jau kopš deviņu gadu vecuma un drīz svinēs 11 gadus ringā. Amanda savu izvēli skaidro, sakot: "Tas bija skolas pulciņš. Nodomāju, ka jāpamēģina, un izrādījās, ka man padodas. Tāpat man ir trīs brāļi un divi brālēni – nav nevienas māsas vai māsīcas, tāpēc, šķiet, izvēle par, iespējams, ne pašu sievišķīgāko sporta veidu notika dabiski."

Tie, kas seko līdzi kikboksam, zina, ka šajā sporta veidā ir apvienoti klasiskā boksa un dažu Austrumu cīņas veidu elementi, piemēram, spērieni augstāk par jostasvietu. Šis nelielais kikboksa apraksts jau liek sirdij ietrīsēties un rada nelielu satraukumu par tiem, kas ringā stājas viens otram pretim. Tāpēc arī Amandai jautāju, ko par viņas izvēli domā vecāki. "Tētis bija simtprocentīgi par to, lai apmeklēju treniņus. Mamma gan šaubījās, jo uzskatīja, ka tas īsti nav meiteņu sporta veids. Savukārt vecmamma mēdza teikt, ka staigāšu ar lauztu degunu. Taču, pienākot pirmajām sacensībām, visi saprata, ka tas ir mans sporta veids. Tagad jau visa ģimene mani simtprocentīgi atbalsta, un bez viņiem nekas nebūtu iedomājams." Viņa vēl piebilst, ka mamma sākumā arī braukusi līdzi uz sacensībām, bet nu pārstājusi to darīt. "Viņai ir bail un skatoties trīc rokas."