Citi raksta dienasgrāmatas, es – mūziku. Sabīne Žuga par ceļu uz 'Eirovīziju'
Foto: Shutterstock / DELFI

Sabīne Žuga ir grupas "Carousel" soliste, kas šogad pārstāvēs Latviju starptautiskajā konkursā "Eirovīzija". Gatavošanās darbi lielajam notikumam jau ir sākušies, un Sabīne tikai tagad sāk iepazīt, ko īsti nozīmē publicitāte un atpazīstamība, – intervijas medijiem viņa sniedz teju katru dienu. Tā kā pati starptautiskajam dziesmu konkursam parasti neseko līdzi, īpašu gaidu saistībā ar to viņai nav. Arī kompozīcija "That Night" netika radīta speciāli šim pasākumam. Mūziķe "Eirovīziju" redz kā iespēju grupai sevi parādīt, nezaudējot savu oriģinālo skanējumu.

Lai arī par uzvarētāju konkursā "Supernova 2019" tika pasludināts duets, Sabīne norāda, ka "Carousel" ir grupa, jo duets saprata, ka bez bungām un kontrabasa tā skanējums nebūs pilnīgs. Iepriekš Sabīne ir intensīvi koncertējusi salīdzinoši nelielai publikai, bet uzvara šovā ir pavērusi logu plašākai auditorijai. Sarunā ar "Viņa" Sabīne stāsta par savu ceļu mūzikā, gatavošanos "Eirovīzijai" un vēlmi kļūt atpazīstamai ar savu mūziku, nevis privāto dzīvi.

Jūsu vārds tik plaši Latvijā izskan pirmo reizi. Kāds bija jūsu ceļš mūzikā – tā ir interese kopš bērnības vai vēlāka laika?

Interese par mūziku man ir kopš bērnības. Neesmu gan no lielas mūziķu ģimenes. Mamma ar tēti jaunībā spēlēja grupās, un tas, ka viņi mājās klausījās mūziku, arī kaut kādā veidā ir ietekmējis manu mīlestību pret mūziku. Protams, arī skolas laikā esmu gājusi uz pulciņu nodarbībām – koris, dziedāšana un tā tālāk. Tā dzīve vienmēr ir bijusi kaut kādā veidā saistīta ar mūziku. Es arī mācījos mūzikas skolā. No pirmās līdz astotajai klasei mācījos Mazsalacā, tur arī sāku iet mūzikas skolā. Tad mēs ar ģimeni pārcēlāmies uz Madonu. Tur es arī pabeidzu mūzikas skolu. Pēc tam arī Madonas korī dziedāju – Madonas Zaļajā korī ar Ievu Kerēvicu (tā sauca kori, kas piedalījās televīzijas šovā "Koru kari" – aut.). Tas bija pirmais impulss, pēc kā es sapratu, ka savu dzīvi vēlos saistīt ar mūziku un ar dziedāšanu, un ar solodziedāšanu.

Cik gadu jums tad bija?

Man šķiet, ka 21 gads. Jā, biju trešajā kursā augstskolā. Es mācījos sabiedriskās attiecības un nodomāju – ja nu nesanāk muzikālais ceļš, tad vismaz būs kāda profesija, ko es varētu pielietot turpmākajā dzīvē. Pēc dalības Zaļajā korī man parādījās fona dziedāšanas pieredze, es dziedāju pie Igo. Ieva Kerēvica ir cilvēks, kas man neapzināti ir kaut kā palīdzējis, kaut kā ievirzījis. Tad bija "Lady Sweet" laiki. Tā kaut kā tas ceļš arī aizveda. Tas, kāpēc sāku dziedāt viena pati, bija Igo pirksts. Viņam bija studija un kādā pasākumā vajadzēja mūziķus. Man bija iespēja uzstāties, un es sapratu – jā, es to darīšu arī turpmāk. Tad sāku duetā ar ģitāristu spēlēt un no tā laika arī diezgan aktīvi darbojos. Tā klusiņām un mierīgi – restorāni un korporatīvie pasākumi. Tā jau daudzi arī sāk. Lielākais impulss oriģinālmūzikas radīšanai laikam bija tā pieredze, kas bija uzkrājusies gadu laikā.

Minējāt vārdu salikumu "mīlestība pret mūziku". Kas ir tas, kas rada šo mīlestību pret mūziku?

Es nesen nonācu pie labas atziņas, ko patiesībā biju visu laiku jutusi. Mums bija periods, kad koncertu bija mazāk. Bija daudz emociju sakrājies, un tad kādā koncertā es sapratu, ka man tas ir terapeitisks veids, kā izlikt un atbrīvot emocijas. Mīlestība pret mūziku, protams, ir arī vispārēja – man patīk tā sajūta, kādu manī rada mūzikas klausīšanās vai mūzikas izpildīšana. Tam vienmēr ir bijusi ļoti liela loma manā dzīvē. Tā jau ir visiem cilvēkiem – visiem patīk mūzika, un visus kaut kādā veidā mūzika skar.

Jā, bet ne visiem ir iespēja to kaut kādā veidā izpaust.

Jā, tagad, radot oriģinālmūziku, es arī saprotu, ka mūzika man ir visvieglākais veids, kā paust savas emocijas. Kāds raksta dienasgrāmatu, citam izdodas ļoti labi runāt par savām iekšējām lietām. Es to nododu caur mūziku. Dziesmu teksti, kurus es rakstu, ir par manām iekšējām sajūtām, tie nav izdomāti stāsti, bet to sajūtu esence, kas man ir krājušās vai bijušas ļoti spilgtas. Man tas ir ļoti labs veids, kā izpausties.

Vai ar mūziku vispār var nopelnīt?

Tas noteikti ir atkarīgs no mākslinieka, turklāt šis darbs saistās ar to, ka nav stabilitātes. Tas nav kā ar darbu, kas tev ir jādara no deviņiem līdz pieciem un par kuru tu saņem cietu algu. To nevar salīdzināt, jo mūziķiem šī situācija ir diezgan neprognozējama. Viņi nevar paredzēt, cik daudz koncertu būs un cik viņi ar to nopelnīs. Tāpat ir pāris tukšo periodu gadā. Šis laiks ir tāds tukšais periods.

Un kas ir tas, kas jūs visvairāk aizrauj ārpus mūzikas lauciņa?

Es nevaru teikt, ka ārpus mūzikas man ir izteikti hobiji. Laikam nav. Man patīk atpūta dabā, patīk pastaigas, patīk pasportot. To gan nedaru regulāri. Man patīk pavadīt laiku kopā ar ģimeni – tas patiesībā ir pats galvenais.

Par jūsu privāto dzīvi nav iespējams atrast daudz informācijas.

Jā, un, ja godīgi, es negribu vispār aizskart šo jomu. Šobrīd par to ir ļoti liela interese, bet es gribu koncentrēties uz mūziku. Lietas, par kurām es uzskatīšu, ka tās ir paužamas, es paudīšu pati pēc savas iniciatīvas, es gribu koncentrēties uz mūziku. Privātā dzīve šobrīd nav tik aktuāla un primāra.

Jūs vēlaties būt mūziķe, nevis sabiedrībā pazīstama persona?

Jā. Protams, tās lietas iet roku rokā. Tā ir. Ļoti slavenu cilvēku dzīvi visi zina, un par viņiem raksta biogrāfiskus darbus. Es šobrīd gribu koncentrēties tieši uz mūziku.

Tas ir saistīts ar karjeras veidošanu vai savu tuvinieku sargāšanu?

Gan, gan, protams.

Ir daudz gadījumu, kad cilvēku atpazīstamība tiek vairota tieši caur privātās dzīves smalkumiem.

Es uzskatu, ka tomēr cilvēka ziņā ir tas, vai viņš to spēj atdalīt un nosargāt vai ne. Es, protams, saprotu, ka tas ne vienmēr ir iespējams. Es arī zinu, ka tas visiem interesē un ir iespējami pārpratumi – saistībā ar presi un žurnālistiem. Mēs neesam sociāli ļoti aktīvi, un tāpēc nav nekāda materiāla, ko apstrādāt. Varbūt tāpēc mums ir tik vienkārši to nosargāt. Mums jau nav arī, ko slēpt. Tā ir vienkārši mūsu uztvere un uzskati šobrīd. Ir gadījumi, kad tu par mūziķi zini vairāk pēc viņa privātā lauciņa, nevis pēc mūzikas, gadījumi, kad tas pārsit mākslu. Es gribu, lai esmu zināma ar savu mūziku, nevis privāto dzīvi.

Kar ir ietekmējis jūsu muzikālo un personisko izaugsmi un veidojis jūsu stilu?

Viss ir no tevis atkarīgs, ja ir vēlme. Es esmu mājās ļoti daudz strādājusi, es vienmēr esmu daudz dziedājusi un pati sevi izkopusi. Uzskatu, ka jebkurš ieguldītais darbs agri vai vēlu nes augļus. Protams, ir arī gadījumi, kad cilvēks ļoti cenšas un viņam nesanāk, bet es iekšēji jutu, ka man ir kaut kāds potenciāls, un ļoti gribēju pilnveidoties. Es sajutu vēlmi būt uz skatuves un domāju, ka nonākšu uz tās skatuves. Noteikti ietekmēja arī muzikālā gaume, tas, ko es pati klausos, kas mani iedvesmo, piemēram, pasaules mūzika, kā arī cilvēki, ar kuriem es radoši sadarbojos un kas arī ir iedvesmas avots. Tāpat arī mums ar Mārci ļoti sakrīt gaumes, un pašlaik, strādājot pie oriģinālmūzikas, ir tāds neparedzams moments – tu nekad nezini, kas tev beigās tur sanāks. Tev ir tik daudz iedvesmas, tev ir sava iekšējā pasaule un sajūta, ir spontanitāte un tā brīža ietekmes, kas arī var būt jebkādas. Visa šī bāze neapzināti veido tavu mūziku, un virziens ir diezgan neparedzams. Tāpēc grūti pat nosaukt konkrētus iespaidotājus. Mēs nedomājam, ko mēs gribam radīt. Mums nebija nekāda formāta – mums bija Mārča instrumentālā ideja un mana ideja, kas tur ļoti organiski iekļāvās.

Jūs par "Supernovas" dziesmu?

Jā, un arī par pārējām albuma dziesmām. Mums tagad top albums, šis tas jau ir ierakstīts. Viss radošais darbs ir ļoti neparedzams un ļoti interesants. Iespējams, arī tāpēc, ka mums tas ir kaut kas jauns. Mums nav stingra formāta, mēs paužam to, kas mūsos ir.

Vai šī dziesma tika radīta īpaši konkursam? Un kā ar aizspriedumiem par mūzikas kvalitāti "Eirovīzijā"?

To veido paši dalībnieki, un man šķiet tieši forši nolikt visus stereotipus pie malas un vienkārši iet ar labu mūziku. Šī dziesma netika radīta "Supernovai". Mums dziesmas ideja radās jau pirms kādiem diviem gadiem. Pagājušā gadā "Supernovā" piedalījās mūsu draugs Ritvars, Mārcis nodarbojās ar aranžiju, es dziedāju fonā. Tad arī dzima ideja, ka mēs varētu piedalīties ar savu dziesmu. Vienīgais, ko "Supernova" ietekmēja, ir tas, ka mums dziesma bija jāieraksta studijā, lai varētu paspēt iesniegt. Bet radošais process bija noticis pirms tam – dziesma bija uzrakstīta. Mēs vienkārši mēģinājām, jo zinājām, ka "Supernova" ir ļoti forša platforma, kur sevi parādīt ar savu oriģinālmūziku. Mēs vispār nedomājām par kaut kādiem standartiem vai formātiem, kas būtu piemēroti šim konkrētajam konkursam.

Vai konkursā piedalījāties ar mērķi uzvarēt?

Mēs nekoncentrējāmies uz uzvaru. Mēs koncentrējāmies uz to, lai ļoti forši startētu, pavadot tās trīs minūtes uz skatuves, un lai parādītu labāko, ko spējam. Nebija ne konkurences sajūtas, ne laušanās pēc uzvaras.

Kādas bija sajūtas uz skatuves? Tā tomēr ir lielāka auditorija, nekā esat raduši.

Jā, protams. Uzstāšanās bija satraucoša, arī pozitīvi satraucoša. Tā bija emocionāla, es nezinu, kā to citādi raksturot. Tas būtībā bija – izlaist dziesmu caur sevi.

Kā jums šķiet – vai emocijas bija tas, kas palīdzēja uzvarēt?

Tur ir dažādu faktoru kopums. Viens no tiem noteikti ir emocijas, ko uztvēra skatītājs un klausītājs. Bija ļoti labs videomateriāls no televīzijas komandas puses. Iespējams, cilvēkiem arī patika tieši atšķirīgums, jo lielākā daļa dziesmu tomēr bija līdzīgā stilā – klasiska un ļoti mūsdienīga popmūzika. Tā kaut kādā ziņā gadu no gada ir līdzīga. Iespējams, cilvēkiem tas ir apnicis un viņi vēlas redzēt kaut ko jaunu. Es zinu, ka mums šī mūzika būtu arī ārpus "Supernovas" un ka mēs līdzīgā stilā arī turpināsim darboties. Man ir prieks, ka mēs varēsim prezentēt un rādīt cilvēkiem absolūti tīru mūsu mūziku, ka tas neatšķirsies no kopējā mūsu mūzikas konteksta.

Kādas bija sajūtas, uzzinot, ka būsiet Latvijas pārstāvji "Eirovīzijā"?

Tas bija ļoti, ļoti patīkams pārsteigums. Es par to pirms tam nedomāju. Bija apmulsums un nerealitātes sajūta. Kādas divas dienas īsti nesapratu, kas notiek. Svētdien bija jādodas uz sapulci. Tās divas dienas bija tāda staigāšana virs zemes.

Laimes sajūta?

Es drīzāk teiktu, ka apmulsums. Es esmu ļoti priecīga, ka man šis notikums pavērs kaut kādus ceļus. Mans pašmērķis nebija uzvarēt "Supernovā". Iespējams, tas man ļoti palīdzēs turpmākajā ceļā, tas ir viens no maziem stūrakmentiņiem uz nākotni. Mēs sapņojam lielus sapņus.

Kā notiek gatavošanās "Eirovīzijai"?

Pašlaik mēs veidojam komandu, kas palīdzēs ideju ģenerēšanā un realizēšanā. Tas pašlaik ir galvenais, lai varētu konstruktīvi strādāt ar konkrētām lietām – gan dziesmu, gan priekšnesumu, gan tērpiem. Gribas tam visam tā mierīgi un forši sagatavoties, pārdomāt lietas, ko mēs rādīsim, vienlaikus saglabāt to esenci, kas mums jau ir, jo tomēr šī dziesma uzvarēja. Protams, tur ir cita situācija. Man šķiet, cilvēki saprot, ka tā vajadzētu būt, ka tu ar emocijām uzrunā otru. Mēs paši nonācām pie secinājuma, ka arī "Eirovīzijā" tā ir. Uzvar vai nu tas, kas šokē, piesaista uzmanību un paliek atmiņā, jo tās arī ir emocijas, vai arī dziesma ar sentimentu, ar kaut ko intīmāku.

Vai vispār sekojat līdzi "Eirovīzijai"?

Īpaši nē. Es pat nezinu, vai pagājušajā gadā skatījos. Nu, nedaudz. Es, protams, esmu redzējusi mūsu priekšnesumus, bet tā, ka skatītos raidījumu no A līdz Z... Ir bijuši gadi, kad skatījos, kad bija tādi apstākļi, bet pārsvarā laikam tomēr nē.

Vai esat pievērsusi uzmanību tam, ko par jūsu sniegumu saka ārpus Latvijas?

Vienīgie komentāri, kurus es lasu, ir pie mūsu fināla video "YouTube". Tur raksta galvenokārt no ārzemēm. Komentāri lielākajā daļā gadījumu ir forši. Bet cik tie ir objektīvi? Droši vien – necik. Par to, kas notiek pārējā interneta vidē, man nav ne jausmas.

Tags

Eirovīzija 2019 Supernova 2019 Eirovīzija Lasāmgabali Supernova

Comment Form