Foto: LETA
"Joprojām ir tāds posms, kad domas dzen mani, nevis es – domas. Tuvākajā laikā atkal gribu būt sava laika un domu pavēlniece. Kad kļuvu par ekonomikas ministri, sākumā bija tāpat – pāris mēnešu tik daudz jaunu lietu, kas jāapgūst. Taču šoreiz ir vieglāk, jo vairs nav jāapgūst, kā strādā sistēma, uzreiz varu koncentrēties uz saturu. Bet vienalga – darbalauks ir plašs un mācīšanās periods intensīvs," stāsta finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola.

Lūdzām ministri atklāt viņas personībai būtisko ārpus darba stundām, kā arī ļaut ieskatīties viņas privātajā dzīves telpā. Tomēr saruna notika ārpus ministres mājokļa.

"Vissliktākais politiķis ir tas, kurš kļūst atkarīgs no politikas, kam nav citas dzīves. Tad tu baidies pazaudēt savu amatu, pazaudēt savu pozīciju sabiedrībā, jo tev nav nekā cita. Labprāt minētu tās lietas un vietas, kas ļauj man saglabāt gravitāciju kā politiķei, saglabāt brīvības izjūtu, kas ir milzīga priekšrocība un dod spēku un pārliecību darbā."

Ģimene – Helēna, Aleksa, Sofija, Herberts un vīrs Andris Ozols.

Mūsu kopīgie brīvdienu rīti ar pankūkām vai auzu pārslu biezputru. Šis rituāls man ir ļoti mīļš un svarīgs. Tās ir manas laimīgākās stundas. Šie rīti ir vienīgā reize, kad skatos LTV1 un varu novērtēt, ka tā kļuvusi kvalitatīvāka – ģimenes TV brīvdienu rītos, fonā iet "Kas te? Es te!" un citi raidījumi. Nekā nedarīšanas prieks jeb itāļu valodā "dulce de fajate" – tas ir ļoti svarīgi un vērtīgi.

Māja nav nekāda māja, ja nenāk ciemiņi. Pie mums bieži ciemojas šahisti un mūsu draugi. Viņi šeit jūtas labi un atzīst, ka pie mums ir mājīgi. Jo šeit ir dzīvība un bērni un nekas nav striktā un ideālā kārtībā. Toties ir iespēja kaut ko garšīgu pagatavot. Andris gatavo četrus ēdienus. Viņš mani savaldzināja ar spageti, tomātu mērci un mocarellas sieru ar tomātu salātiem. Tas ir viņa ekskluzīvais ēdiens. Tagad viņš izkopis smalku auzu pārslu biezputras vārīšanas metodi. Es nemāku pieliet pienu tik pareizi, lai putrai būtu ideāls sulīgums. Un jaunā lieta – Andris ir iemācījies pagatavot un mūs lutina ar tartaru. Pārējos ēdienus gatavoju es.

Šahs

Tā ir mana cita pasaule. Cilvēks ir sociāla būtne, mums gribas un ir svarīgi būt piederīgiem kādai grupai, kādai sabiedrībai. Šahs ir viena no pasaulēm, kam jūtos piederīga un kurā varu paslēpties no šīs sabiedrības, ja šeit kaut kā kļūst par daudz.

Šaha spēlēšana ir veids, kā es sevi uzturu formā, jo šahs kā jebkurš sporta veids ir ļoti greizsirdīgs un egoistisks – prasa daudz laika un enerģijas. Kopš 1999. gada spēlēju Vācijas klubā. Un no septembra līdz aprīlim dažas reizes mēnesī braucu spēlēt šahu. Šahs ir labs prāta treniņš un meditācijas forma. Lai gan tā ir intensīva prāta darbināšana, tomēr var atslēgties no tā, ko dari šobrīd. Šahs sniedz arī intensīvas emocijas – zaudējuma rūgtums, vilšanās un uzvaras prieks, kas ir tik sātīgs kā nekur citur.

Irbenes radioastronomijas centrs

Tā ir vieta, kur vismaz reizi vasarā ar ģimeni aizbraucam un tiekamies ar profesoru Juri Žagaru. Pēc viņa receptes kopīgi gatavojam vīngliemežu maltīti ar ķiploku sviestu. Tā ir jauka atmosfēra. Mana kosmosa romantika nav astroloģija vai astronomija, bet gan satelīttehnoloģijas. Esmu to mācījusies maģistrantūrā Francijā Starptautiskajā kosmosa universitātē. Man patīk kosmosa tehnoloģijas tāpēc, ka tās paplašina debesis. Jūtu, ka tā ir lieta, kur Latvija var atrast savu vietu gan uzņēmējdarbībā, gan zinātnē, gan paplašināt vērienu, gan labi nopelnīt. Esmu priecīga, ka Latvija ir kļuvusi par kosmosa aģentūras asociēto valsti, jo tā ir tirgus niša, kur Latvija var piedāvāt savas prasmes un prātus. Jāiet no pierastā rāmīša ārā, lai nebūtu zemo debesu sajūtas.

Grāmatas ir mana lielā vērtība

Mājās atkal esmu sakrāvusi kaudzes, ko pārvedu no pēdējiem ceļojumiem. Kad tieku kādā grāmatnīcā, nevaru apstāties, kļūstu negausīga grāmatu pircēja. Pašlaik lasu par ģeopolitiku, kā veidojās islāma valsts. Lasu arī daiļliteratūru, jo tā stiprina emocionālo inteliģenci. Dzīve ir tik īsa, ka nevaram visas emocijas piedzīvot paši un grāmatas sniedz lielisku iespēju tās izbaudīt, ja ir laba iztēle, un iztēli lasīšana stiprina.

Man bija teicamnieces sindroms, padevās visi priekšmeti – gan valodas, gan matemātika, fizika, ķīmija. Kāpēc studēju par tulku? Pirmkārt, man ļoti iepatikās Ventspils un Ventspils Augstskola, un, otrkārt, domāju, ka valodas ļoti noder šaha pasaulē. Angļu un krievu valodu protu ļoti labā līmenī, vēl arī vācu, franču, spāņu. Ja savulaik nebūtu iestājusies Ventspils Augstskolas Tulkošanas fakultātē, būtu devusies uz Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības fakultāti.

Mana Kuldīga

Tur esmu dzimusi, augusi, tur Katrīnas baznīcā laulājos ar savu vīru Andri Ozolu. Mana īpašā vieta ir nevis Ventas rumba vai smilšu alas, bet gan kāda vieta pie Alekšupītes, tā man ir devusi spēcīgas sajūtas. Kad biju maza, nereti naktīs sapņoju vienu un to pašu sapni – eju pāri mazam koka tiltiņam un tas brūk. Un tajā brīdī pamostos. Tā vieta man ļoti patīk, jo ainava ir ļoti skaista – Alekšupītes paplašinājums, baznīca, tiesu nams fonā. Tur gāju uz skolu un nācu no skolas, un domāju – Kuldīga varētu būt pilsēta, kur dzejnieki dzimst.

Kustības

Līdzsvaram vajadzīgas kustības. Darba režīmā tām grūti atrast laiku, bet cenšos. Dzīvojam ļoti labā vietā Bukultos, mums pie mājas ir mežs. Ar bērniem bieži izstaigājam meža takas. Braucu ar velosipēdu, ko pērn dzimšanas dienā man uzdāvināja kolēģi. Un nodarbojos ar jogu. Ar Andri gribam arī dejot, bet vēl neesam saņēmušies.

Dārzs

Mājās man ir svarīga mazā siltumnīca, kur audzēju tomātus.

Vīra vecāki mums kāzās uzdāvināja mazu stiklotu mājiņu, domājot, ka tā labi noderēs, kur pārģērbties, kad iesim dīķī peldēties. Ne reizi neesam izmantojuši šim nolūkam, jo pārtaisījām par siltumnīcu. Bērnībā ne pārāk patika, bet tagad arvien vairāk velk uz zemes darbiem, kā jau īstai latvietei.

Vasarā katru dienu ar bērniem metam līkumu gar dīķi un aplaistām tomātus, vēlāk ejam to pašu līkumu un novācam ražu. Tomātu smarža ir īpaša un uzjunda bērnības atmiņas. Kuldīgā dzīvojām mājā ar dārzu un siltumnīcā vienmēr auga vīnogas un tomāti. Saulē uzsilusi oga un tomātu smarža – manas bērnības smarža. Kad atbraucu no šaha sacensībām, vecāmāte vienmēr bija izvārījusi manu mīļāko – skābeņu – zupu un vēl klāt bija rupjmaizes šķēle ar sviestu un tomātiem…

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!