Sveiki, draugi, būšu juriste!
Skolas gaitas Ieva aizvadījusi Rīgas Tautas daiļamatu pamatskolā, paralēli apmeklējot deju nodarbības – sākumā baleta, lai trenētu labu stāju, bet vēlāk dejojusi TDA "Liesma" un iesaistījusies dažādos deju projektos Latvijā un ārpus tās. Tāpat Ieva deviņus gadus gājusi arī mūzikas skolā un apguvusi klavierspēli – līdz brīdim, kad deju un klavierkoncerti sākuši pārklāties. Tā kā mākslā viņa bija jau kopš trīs gadu vecuma, liels bijis daudzu pārsteigums, kad pusaudža gados Ieva paziņojusi – viņa kļūs par juristi. "Tajā laikā man šķita, ka ar mākslu Latvijā nevar nopelnīt. Nevarēju saprast, kā es – dejotāja, māla podiņu taisītāja vai gleznotāja – varētu pēc tam izdzīvot. Vecāki mani atbalstīja, jo viņiem arī bija svarīgi, lai bērns dzīvē būtu materiāli nodrošināts un viņam par to galva nesāpētu."
Šobrīd, 36 gadu griezumā atskatoties uz savu dzīvi, Ieva ar simtprocentīgu pārliecību saka – jurisprudences studijas viņai bija zvaigznēs ierakstītas, pat neskatoties uz to, ka tā nebūt neizrādījās viņas sirdslieta. Kāpēc tā? Bakalaura studiju laikā viņa iepazinusies ar savu vīru, ar kuru pagājušā gada vasarā piedzīvoja, iespējams, vienu no skaistākajiem dzīves notikumiem – dēliņa Hugo nākšanu pasaulē. "Simt gadus mēs nebūtu satikušies, ja neiestātos šajā fakultātē. Taču, kas interesanti, arī mans vīrs šobrīd nav jurists, bet gan arhitekts."
Ieva gan atklāj, ka plānus viņas profesijas izvēlē ietekmēja arī uzņemšanas noteikumi Kultūras akadēmijā. Tā kā līdz pat dokumentu iesniegšanas dienai dejošana no viņas dzīves nebija pazudusi, iespējams, Ieva būtu gājusi mācīties par horeogrāfi, taču absolvēšanas gadā jaunus studentus neuzņēma. Pārtraukuma iespēju viņa nav pat apsvērusi, jo nekādi nav varējusi vizualizēt, kā viņas dzīvē varētu izskatīties bezdarbības gads.
