Uz manu aicinājumu pastāstīt par pieredzēto pēdējo mēnešu garumā Elizabete ir atsaucīga, taču atzīst, ka vēl daudz darba priekšā – pirmajiem kilogramiem viņa teikusi ardievas, taču vēl nebūt negrasās apstāties. Smejot viņa saka, ka pēc pusgada vai gada noteikti būtu labāks stāsts, taču uzstāju, ka ir vērts stāstīt par cilvēkiem, kuri raduši ne tikai motivāciju ar sevi strādāt, bet arī tirda sevi dienu no dienas kļūt labākam. Nomesto kilogramu skaitam, protams, ir nozīme, taču galvenais ir pašam justies ar katru dienu spēcīgākam – gan fiziski, gan garīgi.
Elizabete stāsta, ka ik pa laikam uzsākusi gan sportot, gan veselīgi ēst, cik vien sevi atceroties, taču ātri vien slinkums atkal bijis klāt. "Slinkums vai arī kādi citi apstākļi, kas nespēja manī pietiekami nostiprināt motivāciju turpināt. Es drīzāk teiktu, ka lielākā problēma bija manā domāšanā, jo cilvēkam ir jāizaug līdz tam, lai ne tikai saprastu, ka ir jāsāk kustēties un kaut kas darīt, bet arī pieņemtu to, ka ir traki un vairs tā turpināt nevar.
Biju patiešām visu palaidusi pārāk lielā pašplūsmā, un grūtības sagādāja pat tādas elementāras ikdienas kustības kā uzkāpt uz 5. stāvu – aizdusa un bezspēks, tās nav lietas, kurām būtu jābūt normāla 22 gadīga cilvēka ikdienā. Aktīvi sportot sāku tikai oktobra beigās, kad draudzene mani "ietagoja" komentārā pie sporta kluba "Veselības fabrika" ieraksta par projektu "Ķermeņa reforma". Nekad mūžā nebiju domājusi, ka tik vienkārši pieteikšos projektā, kur par maniem lielākajiem kompleksiem un problēmām, nemaz nerunājot par cipariem uz svariem, zinās ikviens, kurš gribēs. Tas bija klikšķis, kurš tajā brīdī šķita pareizs un vajadzīgs, jo sajutu, ka pēc pirmajiem 15 kilogramiem, kurus izdevās pašrocīgi nomest no sava ķermeņa, bija nepieciešams lielāks grūdiens jeb spēriens pa pakaļu."
Viņa turpina stāstīt, ka draudzenei aizsūtījusi savu pieteikuma vēstuli, un viņa bija pārliecināta, ka tiks uzņemta projektā, lai gan pašai bija bailes un sajūta, ka viena nespēs sevi motivēt un kontrolēt, lai svara zudums turpinātos. "Es vairs nevēlējos skatīties atpakaļ un negribēju doties pirkt tikai tās drēbes, kuras man der, bet patiesībā nemaz nepatika, jo nebija daudz variantu. Man bija apnicis klausīties, ka jebkuru veselības problēmu pamatā ir liekais svars. Tad tas šķita kā lielākais aizvainojums, taču šobrīd saprotu, ka es vienkārši negribēju pieņemt realitāti, un to izdarīt nemaz nav tik vienkārši. Ir jāatrod neiedomājams spēks sevī, lai paskatītos vispirms acīs pati sev, saviem lielākajiem kompleksiem, pēc tam nostātos tiem pretī un sāktu izrēķināties."
Elizabete atklāj, ka viņai šķietami ļoti paveicās, jo saņēma apstiprinošu zvanu no "Veselības fabrikas" trenera Mika Embrekta, ar kuru treniņus uzsāka jau nākamajā dienā. "Biju profesionāļu uzraudzībā, un man izpalika raizes, vai daru visu pareizi. Protams, pēc pirmā treniņa divas nedēļas ķermeni iztaisnot pilnībā nevarēju, jo sāpēja katrs centimetrs, taču ar katru treniņu jūtu, ka varu izdarīt vairāk un tie man dod milzīgu spēku, palielinot efektivitāti ikdienas darbos. Slodzi kāpinājām pamazām, un es vairs nedomāju, vai man ir grūti – vienkārši gāju un darīju. Sakodu zobus, koncentrējos tikai konkrētajam vingrinājumam, jo beidzot manā galvā bija ieslēgusies apziņa, ka es to daru tikai sev un treniņa brīdī nekas cits man neinteresē.
Pirmās divas nedēļas bija visgrūtākās, jo bija jāpierod pie režīma, kas sastāvēja ne tikai no sporta, bet arī regulārām maltītēm un pietiekama miega daudzuma. Varu tikai piekrist senajam teicienam, ka daudz kas ir galvā, tāpēc jāatceras – savā prātā esošo var mainīt, un tad ķēdes reakcijā mainīsies arī viss pārējais."
'Velku mugurā to, kas man patīk, nevis vienkārši der'
"Šobrīd ir sajūta, ka esmu iekāpusi citā ķermenī," smaidot stāsta meitene. "Protams, priekšā ir tikpat milzīgs darbs, kuru kopīgi ar treneri arī turpinām, jo projekts un aizvadītie deviņi mēneši man bija tikai ieskriešanās – mans lidojums vēl tikai priekšā!
Zaudējot liekos kilogramus, vairāk esmu guvusi emocionālā ziņā, kas man ir vissvarīgākais. Problēmas, kas agrāk bija mana ikdiena, sāk pazust nebūtībā – uz 5. stāvu varu skraidīt augšā lejā kaut vai piecas reizes dienā, varu ieiet jebkurā apģērbu veikalā un zinu, ka kaut ko sev noteikti atradīšu – pie tam, ko tādu, kas man kā sievietei patiks, nevis tādēļ, ka ir vienīgais, ko varēšu uz sevis uzstūķēt. Arī enerģija ikdienā ir manāmi nākusi klāt, jo esmu sakārtojusi savu režīmu. Ieskatīties spogulī gribas aizvien biežāk, lai ne tikai papriecātos, ka der drēbes, kuras šķita, ka jāmet prom, jo nekad vairs nederēs, bet arī godīgi novērtētu sevi un apzinātos, ka nedrīkstu apstāties un jāturpina rūpēties par sevi.
Mana galvenā atziņa pēdējā gada laikā ir, ka svars nav jāzaudē, jo kāds tā teica, bet tādēļ, lai pēc 20 gadiem tu varētu sev pats pateikt paldies, ka savā "benzīna bākā" lēji vislabāko "degvielu" jeb rūpējies par kvalitatīvu un sabalansētu uzturu. Tas, ko darām ar sevi jaunībā, skaidri būs redzams vecumdienās. Man vajadzēja pāris gadus un šo projektu, lai pati to saprastu un savā plauktā jeb galvā visu sakārtotu pareizi – viens ir tas, ka apkārtējie tevi uz to mudina, bet nekas nesāks kustēties uz priekšu, ja cilvēks pats nesajutīs, ka viņam to vajag, un katram šī sajūta atnāk savā laikā."
'Katram jāatrod sava pieeja, es atradu savējo'
"Šobrīd piecas reizes nedēļā cītīgi apmeklēju treniņus sporta zālē un neizlaižu nevienu no šīm dienām, jo pārmetumi pēc tam ir neizbēgami. Kustēties ir forši, un to sajūtu noķert var, tikai atrodot savu īsto vietu, kur sportot, kur apkārt ar tevi ir līdzīgi domājošie, kuri vienkārši grib būs veseli un izskatīties labi. Treneri un apmeklētāji šķiet kā liela ģimene, tādēļ ar sevis motivēšanu aiziet uz treniņu līdz šim nav bijušas problēmas."
Viņa atklāj, ka divas reizes nedēļā dodas uz treniņiem zālē un trīs reizes nedēļā atvēl kardio treniņam (60 vai 90 minūtes). "Arī mana ēdienkarte ir ļoti vienkārša, jo pilnībā esmu izslēgusi miltu un piena produktus, kā arī saldumus un alkoholu. Brokastīs esmu iecienījusi apēst omleti vai vārītu olu ar griķu galetēm, tunci un gurķi vai griķu pārslu putru. Ikdienā starp ēdienreizēm apēdu ābolu, pusdienās izvēlos svaigus/tvaicētu dārzeņus vai griķus ar gaļu/zivi. Cenšos maltītes veidot no viegliem produktiem un mans "must have" (svarīgs noteikums) ir mājās gatavots ēdiens. Neēdu ārpus mājās ikdienā, jo tas ir ne tikai nāvīgi maciņam, bet nevar arī zināt, kā katra ēdiena sastāvdaļa pagatavota. Veselīga dzīvesveida procesā tam tomēr ir liela nozīme, jo ir taču atšķirība, vai apēd griķus, kuri ir uzvārīti un apcepti sviestā, vai griķus, kurus esi pats savām rociņām mājās uzvārījis un ielicis kastītē.
Tas pats ir ar jebkuru ēdienu, ko gatavojam. Vakariņās arī izvēlos ļoti vieglu ēdienu un mazu porciju – pārsvarā tie ir lapu salāti. Dienas beigās vēders ir pilns, un pēc vakara treniņa ir pat drusku jāpiespiež sevi kaut ko apēst, lai režīms ietu pēc plāna.
Ēdienam un regulārām maltītēm ir vislielākā nozīme, tādēļ ar visām četrām esmu par to, ka jāsāk ar savas ēdienkartes izrevidēšanu un ieklausīšanos ķermenī. Tas mums pats pateiks priekšā, kuri produkti tieši tev liek justies slikti un kuri der. Galvenais atcerēties, ka nav viena ēdienkarte, kas derēs visiem. Nemaz necentīšos uzskaitīt, cik nepareizi ēdu pirms tam, jo tad nebija ne režīma, ne pat tuvumā ēdienu, kas gatavoti mājās un veselībai draudzīgi.
Kad ir ieguldīts smags darbs un redzami pirmie rezultāti, jau tajā brīdī vairs neceļas roka darīt pāri savam organismam. Es pavisam vienkārši un cilvēcīgi gribu dzīvot normāli, nebaidoties kāpt uz svariem. Neesmu jutusies savā dzīvē labāk kā šobrīd un ticu, ka jutīšos vēl labāk. Tagad šis ir mans dzīvesveids – veselīgs uzturs un sports."
