"Latvijā dzīvot ir diezgan svētīgi!" – uz jautājumu par to, kā ir šeit dzīvot, mācīties un strādāt, atbild Rīgas Tehniskās universitātes ceturtā kursa studente programmā "Materiālu tehnoloģija un dizains" Una Vagale. Viņas radītie tērpi, kas balstīti ne vien dizainā, bet arī idejā par drošāku pārvietošanos tumšā laikā, nesen izrādīti studentu darbu skatē "Ķīpsalas pavasaris 2019". Jauniete vēl prāto par savām nākotnes gaitām, tomēr sarunas laikā atzīst: "Nav tā, ka metīšu plinti krūmos, – vēl ir, ko rakt."

"Ķīpsalas pavasaris 2019" noticis kā jau jebkurš grandiozs pasākums – nemitīgā steigā. Iepriekš bijis arī skates ģenerālmēģinājums, lai studenti varētu saprast, kā modeļi viņu radītajos tērpos uz "mēles" izskatās. "Pirms tam šuj, konstruē, modelē, organizē pielaikošanu un it kā viss ir kārtībā, bet pašās beigās, ģenerālmēģinājumā, tu redzi, kā tas viss izskatās kopā, vai vajadzēs ko labot vai tomēr ne," stāsta dizainere, kura to dēvē par sava veida riska spēli, pārbaudot katru mazāko niansi.

Tomēr, redzot, kā modeļi iet Unas radītajos tērpos pie pašas piemeklētas mūzikas, bijis satraukums un prieks vienlaikus. "Tas ir kā sava veida adrenalīns," atceras studente. Savukārt oficiālajā skates dienā viss sācies ar grimētāju un frizieru darbu, pucējot modeļus un paralēli veicot pēdējos sagatavošanās darbus. "Tad notika pašas skates. Pirmais oficiālais zvanījums paskrien zibenīgi. Nāk otrā skate, kura paskrien tikpat ātri. Tu vienkārši ķer tos mirkļus un priekus, paklanies pateicīgi skatītājiem un klātesošajiem," skates dienu atceras dizainere.

Ķiņķēziņi pie somām aizstāti ar mūsdienīgi iestrādātiem atstarotājiem

Unas šī gada kolekcijas nosaukums bija "Balāde par pērkona negaisu", savukārt ideja meklējama pasaulē un Latvijā joprojām aktuālajā problēmā – traģiskajos ceļu satiksmes negadījumos tumšajā diennakts laikā. "Gājēju redzamība uz ceļiem ir kritiska, jo bieži vien netiek izmantoti atstarotāji. Arī Latvijā to var novērot – cilvēki vispār nav redzami uz ielām – viņiem nepatīk karināt ķiņķēziņus pie somām," atklāj tērpu autore. Viņas dizaina galvenā doma bija ikdienas apģērbā iestrādāt vai piešūt atstarojošus elementus, kas ļautu cilvēku pamanīt uz ielas tumšajā laikā.

Radīto kolekciju Una izmantos sava bakalaura darba tapšanā, kurā pētīs izstrādi, nianses, ražošanas simulāciju un konstruēšanu. Tāpat viņa aprakstīs universitātē gūtās iemaņas, kas pārbaudītas kolekcijas radīšanā, piemēram, audumu testi – kā tie stiepjas, cik daudz laiž cauri, cik ir mehāniski izturīgi, līdz pat grāmatvedības un mārketinga aktivitātēm. "Mūsu bakalaura darbs ir pilnīga ražošanas un uzņēmējdarbības simulācija," norāda studente.

Unas nākotnes plānos ir pilnveidoties šajā jomā: "Cilvēks ir ļoti īpatnēja būtne gan figurāli, gan uzvedībā, bet arī tā (apģērbu nozare – aut.) ir tāda niša, kas nekad neizies no modes. Tā vienmēr būs aktuāla." Viņai pašai īpaši pie sirds iet arī grafiskais dizains un ilustrēšana, tāpēc ideālā variantā Una vēlētos abas pasaules savienot. "Atsaucoties uz kolekciju, ko izstrādāju, es vienkārši redzu to, cik šī tēma ir aktuāla. Ideālā variantā es varētu mēģināt cīnīties par to. Kas to lai zina, varbūt tā tiešām attīstītos, es varētu ieiet tirgū un lielākajai daļai būtu kāds izstrādājums ar atstarotāju," savā sapnī dalās studente.

Varbūt ir kāda cita iespēja?

Studiju process nav no tiem vieglākajiem, atzīst Una: "Ir tā, ka mēs visai šai lietai izejam cauri līdz kaulam. Apģērbs nav nekas vienkāršs. Protams, tu redzi augsto modi, kas ir ar mazliet citādu funkciju. Mēs ejam vairāk uz "ready to wear" jeb apģērbu gatavu valkāšanai." Tomēr liela uzmanība tiek pievērsta arī tam, par ko lielākā daļa nemaz neaizdomājas, piemēram, kāda ir materiāla slodze un kā tas "uzvedīsies". Tomēr studente visvairāk priecājas par izpratnes veicināšanu. "Ikdienā cilvēki bieži dzirdi faktu un pieņem to kā absolūto taisnību, bet te mums ieslēdzas arī sava veida izpratne un kritiskā domāšana, ka varbūt ir cits ceļš, varbūt tā nemaz nav," skaidro Una.

Kā piemēru viņa min apģērbu apstrādi, kas var būt dažāda: "Kurš to būtu domājis, ka lejasmalu var ne tikai atšūt, bet arī atlīmēt? Ir tādi speciāli līmes tīmeklīši, kurus termiski piefiksējot, tās turēsies līdzīgi kā šuve. Pasaule ir tik plaša šajā industrijā – mēs vienkārši pētām un skatāmies. Man tas liekas vienkārši izcili."

Satīra un humors ir labs pamats pašizpausmei

Kolekcijā "Balāde par pērkona negaisu" bija redzami Unas veidotie T-krekli ar tādiem uzrakstiem kā "Ej bekot" un "Ej dillēs". Una sapratusi, ka satīra, humors un sava veida "iesmējiens" par apkārt notiekošo ir labs veids, kā pašizpausties. Vēl citam T-kreklam virsū uzdrukāts mežģis, kas raksturo cilvēka prātu bezmiega stāvoklī aptuveni trijos naktī. "Kopš apdrukāts T-krekls pastāvējis, tas nav izgājis no modes, bet vienmēr bijis līdztekus. Tas neiziet no modes un ir aktuāls visu laiku – jauniešu un cita vecuma cilvēku vidū, kuriem patīk izpaust sevi, kaut kā varbūt paprovocēt. Ja ir iespēja, kāpēc to neizmantot?" vaicā tērpu autore.

Una izmantojusi arī kādu psiholoģisku elementu, kas iestrādāts apģērbā, kā eksperimentu modes skatē. Pēdējai modelei uz T-krekla muguras bija uzdrukātas plaukstiņas – ar domu, ka, redzot simbolu, skatītāji un klātesošie var aplaudēt. "Tas nostrādāja!" smejas studente. Turklāt, izprotot ne tikai apģērbu dizainu, bet arī materiālus, no kā tie tiek veidoti, Una T-krekliem izvēlējusies "triblend" jeb materiālu no poliestera, kokvilnas un mākslīgā zīda: "Tas ir stingrs, izturīgs, viegls, mīksts, ar labu kritumu, ir plastiskāks, nav tik stīvs kā kokvilna dabā. Vienai no modelēm krekls iepatikās tik ļoti un atzinās, ka nevēlas vilkt nost." Studente vēl vērtē, kurā maģistra programmā mācības turpinās, tomēr zina: "Nav tā, ka metīšu plinti krūmos, vēl ir, ko rakt."

Mērķis – likt apkārtējiem padomāt

Unas tērpu kolekcija tika novērtēta arī skatē, piešķirot tai 2. vietu starp visiem studentiem, taču viņas pašmērķis nav kļūt par modes dizaineri. "Man vairāk šķiet, ka mans mērķis, kāpēc šeit esmu, ir meklēt risinājumus, kā veidot funkcionālu apģērbu, liekot pārējiem padomāt par niansēm, piemēram, atstarotājiem. Ir tik daudz lietu pasaulē, par ko vajadzētu domāt un kur darboties," norāda studente. Viņa atgādina arī par to kolēģu veikumu skatē, kas uzmanību pievērsa dabas piesārņojumam, izveidojot tērpus no plastmasas maisiņiem: "Tas ir ļoti svētīgi, un prieks redzēt, ka arvien vairāk cilvēku par to aizdomājas."

"Man šķiet, iedvesmojoši redzēt, ka pasaulē arvien vairāk un vairāk tiek pievērsta uzmanība šīm problēmām," norāda Una, "es arī gribu būt sava veida ziņnese, vēstnese, varbūt pat dizaina diplomāte – neatteiktos no tāda titula." Taujāta par to, kā ir būt jaunietei 21. gadsimtā, studente teic, ka nav utopiste, – ir sociālās problēmas, kaut vai katram atrast savu vietu zem saules – arī tas ir diezgan liels izaicinājums. "Es neesmu tas cilvēks, kurš teiks, ka Latvijā viss ir slikti. Nenoliegšu, ir dažādas aktualitātes, pie kurām vajag strādāt, domāt un cīnīties, tās uzlabojot. Skatoties uz to, kas pasaulē notiek, es gribētu teikt, ka Latvijā dzīvot ir diezgan svētīgi. Domājot par visām globālajām problēmām, ar ko cīnās pasaulē, šeit viss vēl ir savā ziņā vienkārši," uzskata jauniete.

"Es domāju, ja no bērna kājas audzinātu kritisko domāšanu, informācijas filtrēšanu un saprašanu, dzīve būtu vēl rožaināka. Mums kopā jāiet līdzi laikmetam, un viss būs labi," saka Una, "globāli skatoties, jau ir lietas, kas vienkārši ir labas. Mēs nedrīkstam padoties. Tāpat kā tā stigma, ka mēs esam ļoti arhaiski. Tad ir pretjautājums – vai tiešām viss, ko pasaulē tagad ķidā, ir tiešām tik aktuāls?" Viņa uzskata, ka ir pat labi, ka pastāv vērtības, kas savā ziņā ir konservatīvas: "Es nesaku, ka visam jābūt konservatīvam, jo liberālā puse arī ir ļoti vajadzīga, bet tas ir tas jautājums, par ko dažreiz vajadzētu aizdomāties. Abām pusēm jābūt savstarpēji harmoniskām, cik vien iespējams, tajā pašā laikā nebeidzot vērst uzmanību uz svarīgām niansēm."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!