Foto: DELFI
Uzņēmīgas, neatkarīgas, drosmīgas, līdzjūtīgas, atklātas – tādas ir ļoti daudzas sievietes mums līdzās. Gada laikā "Viņa" ir piedāvājusi iespēju savām lasītājām un lasītājiem iepazīties ar daudzu sieviešu stāstiem, pieredzēm un viedokļiem. Piedāvājam atskatīties uz septiņām intervijām, ko, iespējams, nepaguvi izlasīt vai ko labprāt pārskatītu atkārtoti.

Izvēlētie stāsti ir ļoti dažādi, piemēram, manikīre Ance Tarvida sarunā dalās par to, kāpēc ir nolēmusi palīdzēt sievietēm, kuras dzīve nav lutinājusi, piedāvājot bezmaksas manikīru. Savukārt aktrise Agnese Cīrule intervijā runā gan par šogad iznākušo daudzsēriju filmu "Sarkanais mežs", gan par savu ceļu uz aktrises darbu, gan par izdegšanu un pašsaglabāšanos, ko viņa joprojām tikai mācās.

Piedāvājam vēlreiz ieskatīties arī Ievas Akurateres skatījumā uz pasauli un sevi, kā arī viņas priekšstatā par ideālismu un ideālista dzīvi. Iespējams, mazāk pazīstams, bet noteikti ne mazāk iedvesmojošs ir biedrības "Centrs Marta" dibinātājas Ilutas Lāces stāsts par ceļu uz līdztiesību un sieviešu tiesībām. "Plānojām palīdzēt sievietēm dažādās sarežģītās situācijās. Galvenokārt, lai viņas kļūtu veiksmīgākas gan politikā, gan uzņēmējdarbībā un biznesā, taču tie jautājumi, ko sievietes mums ienesa ikdienā, bija vardarbība, cilvēku tirdzniecība, piemēram, sievietes, meklējot darbu ārpus Latvijas, bija nokļuvuši cilvēku tirdzniecības tīklos un pašas nezināja, ka ir upuri. Bija ļoti, ļoti daudz vardarbības stāstu. Apzinoties, ka tolaik nebija nevienas citas organizācijas, kas risinātu šāda tipa jautājumus, mēs izveidojām programmas un metodes, lai strādātu ar šiem jautājumiem," par centra izveidi stāsta Iluta.

Rakstos varēsi uzzināt arī vairāk par dziedātāju Aminatu, bokseri Amandu Milleri un uzņēmēju Ilzi Jurkāni.

Iespējams, kāds no šiem stāstiem tevi iedvesmos nākamo gadu sākt ar uzviju un mērķtiecīgāk iet pretim saviem sapņiem.

Sapucēt sievietes, kuras dzīve nav lutinājusi. Manikīre Ance par labdarību un nesavtīgu palīdzību

Foto: Privātais arhīvs

Vēlmi palīdzēt citiem nevar uzspiest – tā vai nu ir, vai arī tās nav. Jelgavniece Ance Tarvida noteikti ir starp tiem, kas vēlas citiem palīdzēt, un viņa atradusi iespēju kaut par kripatiņu uzlabot sieviešu ikdienu, liekot lietā savas prasmes. Viņa ir manikīre un reizi mēnesī bez maksas sakopj rokas dāmām, kuras ikdienā audzina smagi slimus bērnus un/vai kādu savas dzīves posmu pavadījušas bērnunamā. Ances humors un spēja uz lietām paskatīties no citas puses vainagojusies ar vairāku tūkstošu sekotāju pulku vietnē "Twitter", kuru, starp citu, viņa sauc par alternatīvu iepazīšanās lietotnei "Tinder".

Ance ir 29 gadus veca sieviete no Zaļeniekiem, kura 15 gadu vecumā ar ģimeni pārcēlusies uz dzīvi Jelgavā. Ance stāsta, ka tajā laikā ģimenē notikusi traģēdija – nomiris viņas tētis, tāpēc pārcelšanās bija viens no veidiem, kā izbēgt no apkārtējo spiediena mazā ciematā. Pēc vidusskolas absolvēšanas viņa aizbrauca jauniešu programmā "Working Holidays" uz Kanādu un šo laiku sauc par labāko gadu savā dzīvē.

"Atbraucot atpakaļ, gan biju kā no laivas izmesta," teic Ance. "Pēc atgriešanās pirmo gadu strādāju par auklīti – sāku strādāt tā saucamos pieaugušo cilvēku darbus. Iestājos Rīgas Stradiņa universitātē, lai mācītos multimediju komunikāciju." Jāpiebilst gan, ka universitāti viņa pabeidza tikai šogad – astoņus gadus pēc iestāšanās. "Pirmo akadēmisko gadu paņēmu piespiedu kārtā, lai nebūtu jāmaksā par vienu priekšmetu, bet pārējie bija slinkums vai pašas nespēja kaut ko izdarīt. Vēl viens bija slimības dēļ, jo man bija jēli roku pirksti, tāpēc nevarēju uzrakstīt bakalauru." Viņa gan atzīst, ka bija gaidījusi lielāku gandarījumu par diplomu, taču tas izpalika – iespējams, tāpēc, ka tas nepabeigtais tik ilgi vilcies līdzi.

Lasīt vairāk

Esmu bijusi karjeriste un savu izvēli nenožēloju. Saruna ar Ilzi Jurkāni

Foto: DELFI

Justies labi par to, kas tu esi, nepieļaut kompromisus un baudīt dzīvi – tās ir tikai dažas no mācībām, kuras savā ikdienā ņem vērā Ilze Jurkāne. Viņa pati atzīst, ka jau kopš 16 gadu vecuma ir bijusi karjeriste, un savu izvēli nenožēlo, jo tagad viņai ir, ko dāvāt citiem. Un dalīšanos viņa uzskata par neiedomājami lielu laimi.

Sarunā ar "Viņa" bijusī finansiste un kulinārijas eksperte atklāj gan to, kāds ir viņas nezūdošās enerģijas noslēpums, gan dalās pieredzē par ieguvumiem, ko var sniegt sāpīgas dzīves mācības.
Jūs esat viena no sievietēm, kas cilvēkus pārsteidz ar neizsīkstošu dzīvīgumu, un, šķiet, piederat tai sieviešu paaudzei, kas nenoveco. Kāds ir jūsu enerģijas noslēpums?
Kā mums viens slavens politiķis sacīja: "Sievietes ir skaistas no iekšām." Manā skatījumā tas nozīmē to, kā tu domā, kā tu jūties, kāda ir tava dzīves uztvere un kā tu skaties uz cilvēkiem. Es uzaugu Ņujorkā. Es domāju, ka to enerģijas devu, ko dabūju, uzaugdama tur – pasaules vienīgajā īstajā lielpilsētā –, to nevar pārdot par naudu, to nevar gūt nekur citur kā tikai tajā vidē. Es vienmēr saku, ka esmu pateicīga saviem vecākiem, ka viņi aizbēga. Viņi satikās tikai Ņujorkā. Ņujorka, tā vide un tas, ko Frenks Sinatra dzied – "If you can make it here, you can make it anywhere" (no angļu valodas – ja tu to vari paveikt šeit, tu to spēj jebkur), tas tā arī ir. Es reizēm jokoju, ka Ņujorkas ūdens rezervuārā ir pievienota īpaša ķimikālija – tādēļ, lai ņujorkiešiem būtu ticība sev, enerģija un tā tiešām būtu pilsēta, kas neguļ. Ja tu to esi piedzīvojis, tad ir vienalga, kur tu dzīvo, bet tu to ņem sev līdzi. Bija brīdis, kad mani izgrūda no viena darba Sanfrancisko, kur es strādāju vienā no pasaules lielākajām bankām, un es dibināju savu uzņēmumu. Tad es sapratu, ka esmu kā mazs bruņurupucītis, kas nes māju sev līdzi. Viss, kas ir tevī, tas tev iet līdzi – vienalga, kur tu nonāc. Neviens tev nevar atņemt to, kas tev ir sirdī, to, kas tev ir galvā, un to, kas tev ir dvēselē. Es savā vecumā tagad jūtos tik ļoti, ļoti labi gan par savu vecumu, gan par to, kas es esmu un ka es neveicu lielus kompromisus. Viens no maniem dzīves moto ir – neizvēlies, bet dari abus vai visu. Lielos jautājumos kompromisu nedrīkst būt.

Lasīt vairāk

Ir viegli aiziet postā. Agnese Cīrule par aktrises dzīvi un filmēšanos 'Sarkanajā mežā'

Foto: DELFI

Šajā nedēļas nogalē televīzijas skatītāju vērtējumam tiks nodota latviešu daudzsēriju mākslas filma "Sarkanais mežs", kurā galvenā varoņa līgavu Veltu atveido Agnese Cīrule. Sākotnēji aktrise lomai nav vēlējusies piekrist, tomēr filmas veidotājiem ir izdevies viņu pārliecināt, ka rezultāts būs tā vērts. Agnese atklāj, ka pēc pirmo divu sēriju noskatīšanās ir apmierināta ar redzēto – viņa varot uzticēties arī tam, kas būs redzams tālākajās sērijās.


Agnese atklāj, ka viņai ļoti paticis tēlu dziļums un dažādās rakstura šķautnes, arī filmēšanas process bijis patīkams. Sarunā ar "Viņa" aktrise stāsta ne tikai par filmas tapšanu un pirmajiem iespaidiem, bet arī par savu ceļu uz aktrises profesiju, kā arī smago darba ikdienu, kurā jāmācās sevi sargāt, lai neizdegtu un neaizietu postā.

Lasīt vairāk

Rajona bērns ar teicamnieces sindromu. Saruna ar dziedātāju Aminatu

Foto: DELFI

Jau no agras bērnības dziedātāja un dziesmu autore Aminata ir vēlējusies saistīt savu dzīvi ar mūziku. Varētu sacīt, ka savu sapni viņai ir izdevies piepildīt, jo no dziedāšanas ar suku rokā spoguļa priekšā vai koncertiem mikrorajona ēkas pagalmā viņa ir izaugusi līdz lielajai skatuvei. Tiesa, ceļš uz augšu nav bijis vienkārša veiksme, bet gan milzīgs darbs ar sevi un savu spēju izkopšanu.

Sarunā ar "Viņa" Aminata atklāj, ka ir iedziedājusi savu pirmo dziesmu latviešu valodā, kas jau pavisam drīz būs pieejama plašākai auditorijai. Par jauno albumu viņa teic, ka tas top, materiāla netrūkst, bet pēdējā laikā viņa ir saskārusies ar spēcīgiem emocionāliem pārdzīvojumiem, kas likuši vairākkārt mainīt domas par to, kādam tam vajadzētu būt. Māksliniece atklāj, ka tikai šogad ir apjautusi, ka ir pelnījusi mīlestību arī tad, ja ne visās jomās ir izcila.
Jūs esat viens no tiem mūziķiem, par kuriem daudz runā un raksta, bet patiesībā zina ļoti maz. Varbūt varat pastāstīt, kā sākās ceļš mūzikā?
Es nezinu, kurā brīdī sapratu, ka gribu būt dziedātāja. Man ir tāda sajūta, ka es ar šo vēlmi jau piedzimu. Es vienmēr sapņoju kļūt par dziedātāju, bet līdz noteiktam vecumam nezināju, ka dziedātāji mācās dziedāt. Es domāju, ka viņiem kaut kā paveicas, viņi nokļūst uz skatuves un viss, bet 10 gadu vecumā sāku mācīties mūzikas skolā. Es spēlēju flautu. Trīs gadus vēlāk uzzināju, ka ir tādi vokālie pedagogi, kas māca dziedāt. Tad es sāku apmeklēt privātās nodarbības.

Lasīt vairāk

Es māku arī zāģēt un naglot. Ieva Akuratere par ideālista dzīvi

Foto: Jānis Deinats

Dziedātāja Ieva Akuratere tiek uzskatīta par vienu no Latvijas neatkarības simboliem. Trausla, emocionāla, bet pietiekami spēcīga, lai ar dziesmu vienotu tautiešus Latvijā un arī ārpus tās. Arī vairākus gadu desmitus vēlāk viņas entuziasms un mīlestība pret zemi nekur nav zudusi. Mūziķe neslēpj, ka ir ideāliste, kas tic pozitīvajam, kas nepārtraukti klūp, ceļas kājās un dodas uz priekšu.Sarunā ar "Viņa" dziedātāja atklāj, ka nespēj nostāvēt malā un uzskata par savu pienākumu izmantot katru iespēju palīdzēt cilvēkiem sev līdzās. Tas arī ir iemesls, kāpēc viņa laiku pa laikam pavīd ne tikai uz muzikālās, bet arī politiskās skatuves. Tomēr Ieva uzskata, ka cilvēki bieži nespēj noticēt, ka mākslinieks, kas tic ideāliem, spēj būt arī praktisks un stratēģisks. Pati viņa par praktiskām lietām rūpējas jau kopš 14 gadu vecuma un protot gan zāģēt, gan naglot.
Pērn ar ļoti dažādiem notikumiem atzīmēja Latvija simtgadi, un jūs esat viens no cilvēkiem, ko ļoti daudzi redz kā vienu no Latvijas neatkarības sejām. Kā jūs vērtējat to, kas ir noticis ar cilvēkiem un valsti laika posmā pēc neatkarības atgūšanas?
Man jāpiekrīt Lidijai Doroņinai (latviešu disidente, PSRS okupācijas laika pretošanās kustības dalībniece Lidija Doroņina-Lasmane – aut.). Ir noticis tas, ka mēs esam atguvuši savu valsti – brīvu Latviju – un cilvēkiem, kas ir dzīvojuši komunistu genocīda laikā un kuri reāli atceras ciešanu sekas, tas nozīmē vienkārši prieku, gaviles, laimi un ilgu piepildījumu. Pēc tam sākās analīze par to, cik slikti ir tur, cik slikti ir tur un cik ļoti gribas, lai valdība vairāk dara nabadzīgo cilvēku labā, nevis realizē projektus, kas ceļ mūsu prestižu, aizmirstot par mūsu vecākiem, mūzu zemi. Ja es to saku, tad daudziem šķiet – ai, tāda sapņotāja tā mūsu Ieviņa –, bet pāvests Francisks, viesojoties Latvijā, tieši šo tēmu aizskāra. Visās savās runās viņš uzsvēra, ka mums ir jādomā par grūtdieņiem, vairojot līdzjūtību un empātiju. Un es tieši tāpat domāju.

Lasīt vairāk

Kāda demogrāfija, ja sievietes dzīvībai nav vērtības? Iluta Lāce par līdztiesību

Foto: DELFI

Daina uzauga un pamatskolu pabeidza kādā Latvijas mazpilsētā. Viņas vecāki bija alkoholiķi, un Daina jau bērnībā cieta gan no fiziskas, gan emocionālas vardarbības. 17 gadu vecumā viņa meklēja mīlestību, palika stāvoklī, bet bērna tēvs meiteni pameta, jo nevēlējās rūpēties par mazuli. Lai meklētu iespēju nodrošināt sev un bērnam iztiku, Daina pieņēma paziņas aicinājumu doties uz Vāciju, dēlu uz dažiem mēnešiem atstājot mātei. Viņai bija solīts darbs bārā, bet sieviete nonāca bordelī. Tā kā Daina neprata valodu un bija bez naudas, viņu paverdzināja, divus gadus sievieti brutāli izmantoja un pazemoja.Biedrībā "Centrs Marta" šādi stāsti ir ikdiena. Galvenais centra uzdevums – strādāt, lai tā vairs nenotiktu. Turklāt arī tepat Latvijā stāsti par izmantotām un pazemotām sievietēm nav tālu jāmeklē. Gadu no gada medijus pāršalc ziņas par to, ka Latvija ir antitopu līderos, runājot par vardarbību pret sievieti. Katra trešā sieviete kaut reizi dzīvē ir cietusi no vardarbības, turklāt Latvijā cilvēki ir ļoti toleranti pret varmākām un nereti notikušajā tiek vainots upuris. Par to, kā mainījusies situācija pēdējos 20 gados un kas ir tas, kas neļauj apstāties cīņā par pasauli, kurā visiem ir vienādas iespējas, runājām ar biedrības "Centrs Marta" vadītāju Ilutu Lāci.
Biedrība ikdienā palīdz sievietēm, kas nonākušas neapskaužamās situācijās, ciešot no vardarbības, nokļūstot cilvēku tirdzniecības tīklos vai tiekot iesaistītas prostitūcijā. "Centrs Marta" dibināts pirms 19 gadiem ar mērķi palīdzēt sievietēm kļūt veiksmīgākām biznesā un politikā. Tomēr izrādījās, ka ir daudz akūtāki jautājumi, ko risināt. Kā gan ir iespējams runāt par demogrāfiju vai karjeras iespējām, ja tik daudzām sievietēm netiek nodrošinātas tiesības uz dzīvību un brīvību?

Lasīt vairāk

Cik reižu tad var uzvarēt? Bokseres Amandas Milleres stāsts

Foto: DELFI

Amanda Millere ir 20 gadus veca profesionāla sportiste, kas par savu sporta veidu izvēlējusies kikboksu un boksu. Viņa ir trīskārtēja Eiropas čempionāta un pasaules čempionāta kikboksā uzvarētāja un šobrīd cītīgi strādā, lai pārstāvētu Latviju 2020. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Tokijā. Par to, ka arī cīņas sportā dāmas var būt sievišķīgas, kāpēc kikbokss nav tikai kaušanās un ko sportiste ir gatava ziedot, lai sasniegtu savus mērķus, stāsta pati Amanda kopā ar treneri Lindu Ābeli.Jaunā cīņas sporta censone ar kikboksu nodarbojas jau kopš deviņu gadu vecuma un drīz svinēs 11 gadus ringā. Amanda savu izvēli skaidro, sakot: "Tas bija skolas pulciņš. Nodomāju, ka jāpamēģina, un izrādījās, ka man padodas. Tāpat man ir trīs brāļi un divi brālēni – nav nevienas māsas vai māsīcas, tāpēc, šķiet, izvēle par, iespējams, ne pašu sievišķīgāko sporta veidu notika dabiski."
Tie, kas seko līdzi kikboksam, zina, ka šajā sporta veidā ir apvienoti klasiskā boksa un dažu Austrumu cīņas veidu elementi, piemēram, spērieni augstāk par jostasvietu. Šis nelielais kikboksa apraksts jau liek sirdij ietrīsēties un rada nelielu satraukumu par tiem, kas ringā stājas viens otram pretim. Tāpēc arī Amandai jautāju, ko par viņas izvēli domā vecāki. "Tētis bija simtprocentīgi par to, lai apmeklēju treniņus. Mamma gan šaubījās, jo uzskatīja, ka tas īsti nav meiteņu sporta veids. Savukārt vecmamma mēdza teikt, ka staigāšu ar lauztu degunu. Taču, pienākot pirmajām sacensībām, visi saprata, ka tas ir mans sporta veids. Tagad jau visa ģimene mani simtprocentīgi atbalsta, un bez viņiem nekas nebūtu iedomājams." Viņa vēl piebilst, ka mamma sākumā arī braukusi līdzi uz sacensībām, bet nu pārstājusi to darīt. "Viņai ir bail un skatoties trīc rokas."

Lasīt vairāk

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!