Fitnesa trenere Nika Linde par formas atgūšanu un sportošanu pēc dzemdībām
Foto: DELFI/Privātais arhīvs

Fitnesa trenere Nika Linde nesen pasaulē laidusi otro dēlu, tomēr tas nekādā veidā nav atturējis viņu strādāt pie formas atgūšanas, muskuļu stiprināšanas un jaunu izaicinājumu pieņemšanas. Sarunas laikā trenere iedegas par vairākām tēmām, kas saistītas ar jauno māmiņu veselību, mīlestību pret sevi un sportu. Viņa norāda: "Kustība vienkārši ir veselība."

Kā Nikai izdodas sportot pēc bērna piedzimšanas, kāpēc tika pieņemts lēmums mainīt profesiju un kādi riski var būt lielāku ķermeņa aprišu uzskatīšanai par normu, lasi turpinājumā.

Kā ir atgriezties pie sportošanas pēc otrā dēla piedzimšanas?

Noteikti grūtāk, nekā biju iedomājusies, jo par daudzām lietām es pirms tam neaizdomājos. Ar diviem (bērniem – red.) visas ikdienas parastās lietas ir reiz divi laikā. Ja kādreiz aizbraukt uz dārziņu ar vecāko dēlu prasīja desmit minūtes, tagad tā ir stunda, jo vienam vajag paēst, otram – kaut ko citu. Pamatā es esmu cilvēks, kurš nekad neko nekavē, taču šobrīd es to vairs nevaru par sevi teikt. Nevaru neko prognozēt – tas vairs nav atkarīgs no manis.

Par sportošanu biju nolēmusi uzreiz – ka centīšos izdarīt visu maksimāli pareizi. Pirmās piecas nedēļas līdz vizītei pildīju tikai atļautos vingrinājumus, kas palīdz savākties gan iekšējai muskulatūrai, gan mazajam iegurnim, lai pēc tam būtu mazāk problēmu. Lielākā daļa sieviešu par to nedomā. Tikai, kad pagājis gads vai divi, sāk attapties no visa, domāt, ka ir kaut kādas problēmas. Tāpēc šoreiz centos "sagrābt" maksimāli daudz informācijas un izdarīt to pareizā veidā. Protams, visi vingrinājumi šķiet smagāki nekā iepriekš. Tie paši vingrinājumi, viss tas pats, bet intensitāte ir daudz zemāka un spēju daudz mazāk.

Kā nonācāt līdz fitnesa treneres profesijai? Minējāt, ka esat ar juristes un uzņēmējas grādu.

Tas visu laiku gājis paralēli dzīvei. Man likās, ka šīs profesijas, kuras es mācījos augstskolās, ir tās īstās, kurās man jāstrādā. To es biju izdomājusi jau astotajā klasē – iešu mācīties par juristi. Likās baigi forši. Latvijā situācija krasi atšķiras no tā, ko rāda amerikāņu filmās. Sastopoties ar īsto dzīves skolu, sapratu, ka tas man nerada tādu prieku ilgtermiņā, kādu dod sports. Vienubrīd izlēmu, ka dzīvē ir jāriskē – hobijs jāpārvērš par manu pamata nodarbošanos. Parasti saka, ka tev padodas tas, ko tu dari ar sirdi.

Protams, apkārtējie tobrīd mani neatbalstīja. Tāpēc, ka es biju ieguldījusi daudzus gadus, lai pabeigtu maģistrantūru. Te pēkšņi izdomāju: "Ziniet, es iešu par treneri." Tam it kā nav nekāda pamata. Ej tagad un skaidro, ka tās ir tavas sajūtas, tā ir tava intuīcija un tev tas ir jādara. Es vispār esmu emocionāla būtne un pievēršu uzmanību enerģētiskām lietām. Man tas vienkārši iekšā bija – vajadzēja izaugt, lai es spētu pieņemt patstāvīgus lēmumus, noriskēt. Tā arī tas viss pamazām aizgāja. Vēlāk es arī mācījos, lai varētu oficiāli ar to nodarboties, – daudz literatūras, prakses. Prakse un pieredze, strādājot ar cilvēkiem, ir tas, kas ir iedevis zināšanas, nevis kursi un semināri.

Varbūt likumsakarīgi, ka izveidojāt projektu "Vesela un laimīga". Kā nolēmāt tādu radīt?

Projekts ir tikai divarpus gadus. Līdz šim ir bijušas 13 projekta grupas. Pirmajā grupā bija, lielākais, 10 meitenes. Šobrīd pēdējā ir 130 meitenes. Jā, tas viss ir ļoti progresējis. Sākās ar to, ka es vadīju treniņus ārā, jo nebija pastāvīgas zāles tādiem treniņiem un finansiāli meitenēm bija vieglāk maksāt mazāk, bet darīt vairāk. Tad mēs trenējāmies parkos, pie jūras, kur es nebiju piesaistīta.

View this post on Instagram

A post shared by 🅽🅸🅺🅰 🅻🅸🅽🅳🅴 | #veselalaimiga (@nika_fit_) on Jan 20, 2019 at 3:59am PST

Man bija grupiņa, kas ticēja man un maniem treniņiem. Meitenes vienmēr man uzdeva visādus jautājumus – ko tu ēd, kā, kāpēc? Es sapratu, ka daudziem cilvēkiem trūkst informācijas par to – viņiem ir grūti pierast pie kāda viena modeļa. Savukārt es daudz ko biju izmēģinājusi caur sevi. Kādreiz bija stereotips, ka vajag trenēties tā un ēst tā, visādas, kā tautā saka, "suškas", tikai tā var notievēt – jābūt kaloriju deficītam un vēl jābadojas. Tendences tievēšanas jomā ir daudz un dažādas, un es, protams, jaunībā tam visam izgāju cauri, un tam bija dažādas sekas.

Sapratu, ka pārstāstu savu pieredzi tām meitenēm, kas man kaut ko jautā. Mēs izdarām vienas un tās pašas kļūdas – tikai kāda tās izdara ātrāk, kāda – vēlāk. Tā nu es izlēmu, ka ar savu pozitīvo pieredzi varu dalīties, lai viņas neizdarītu šīs kļūdas un lai viņām nebūtu jānonāk pie tā galapunkta, pie kura šīs kļūdas var novest.

Iepriekš esat norādījusi, ka pastāv riski, apaļumiem kļūstot par modes lietu. Kādus riskus jūs tajā saskatāt?

Es uzskatu, ka tas ir slinkums. Cilvēks pēc dabas ir kļuvis ļoti slinks – mums vairs nav jāskrien pakaļ ēdienam, nav jāmedī ēdiens kā pirmatnējiem cilvēkiem, mūsu dzīvesveids nav vairs tik aktīvs. Bet ģenētiski mēs bijām radīti pavisam citādi – mums bija fiziski jāpielieto spēks, lai izdzīvotu. Šobrīd tā nav, un cilvēki savā ikdienā ir aizmirsuši, ka viņiem kādreiz bija tik primitīvas lietas jādara. Ikdienā nosēžam visu dienu ofisā, izmantojam liftu kāpņu vietā, braucam ar mašīnu, nevis staigājam. Aizejam vakarā mājās, uztaisām ēst un atkal paliekam uz tā paša dīvāna.

Pastāvīgas sūdzības par galvassāpēm, muguras sāpēm – visu laiku cilvēkam ir neapmierinātība, viņš nevar izgulēties. Tam visam cēlonis ir neaktīvs dzīvesveids. Cilvēks biežāk slimo neaktīva dzīvesveida dēļ. Es nerunāju par globālām saslimšanām, bet kaut vai par imunitāti rudenī – cik bieži cilvēki slimo... Ja vienkārši esi neaktīvs cilvēks, vari saslimt katru mēnesi ar klepu, saaukstēšanos, kas nu kuram ir tas vājais punkts. Kad esam aktīvi, mūsu imunitāte arī uzlabojas.

Ja mēs skatāmies no vizuālā viedokļa – man vienalga, vai esi 40. izmēra sieviete vai 36. izmēra. Tas nenozīmē, ka 36. izmēra sieviete būs stabila, ka viņa būs nostiprināta, nesāpēs mugura vai galva, nebūs savilkta plecu daļa. Mūsu ķermenis ir pielāgojies šim dzīvesveidam. Vairs sevi neturam, tāpēc attīstās priekšējā plecu daļa, bet muguru nenostiprinām vispār. Mums vairs nav skaistas stājas – sievietes nemāk sevi nest. Mēs staigājam sakumpuši, nelaimīgi un tādā veidā, domāju, atgriežamies atpakaļ pie tā mazā mērkaķēna, pie tās teorijas, ka esam radušies no mērkaķa.

Risks ir tāds, ka sievietes pastāvīgi sūdzas par galvassāpēm, par to, ka viņas ir sev uzkrāmējušas tik daudz atbildības, par to, ka muguras lejasdaļa sāp, pēc dzemdībām sāp. Domāju, kas notiek ar sievietes ķermeni, ja viņa nav trenēta, – tā asimetrija, kas rodas, nēsājot bērnu. Ja informācijas nav un ja nenostiprina vēdera muskulatūru, pēc tam ir problēmas ar urīna nesaturēšanu. Vecumdienās visas sievietes par to sūdzas. Meitenes man ir rakstījušas par to, ka viņas pat neplāno garākas pastaigas, jo nezina, kurā brīdī var savajadzēties uz tualeti, – viņas nevar to saturēt. Sievietes par to nerunā skaļi, jo par to ir ļoti neērti runāt. Iet, stāstīt: "Zini, es nevaru saturēt." Neviens nestāsta: "Ej mājās, nostiprini iekšējo muskulatūru, izpildi vingrinājumus."

Ir maz informācijas. Ja sieviete ir resna, veiksmīga un motivēta, ka var iet uz to, es baidos, ka viņa nekad neatgūsies. Viņa nesavāksies. Muguras un galvassāpes tikai vecumdienās līdīs ārā. Es to redzu tik ļoti saistīti. Uzskatu, ka kustība ir vienkārši veselība. Tev ir jāmīl sevi, jākustas. Skaties no tāda viedokļa, ka tas ir sievietes jaunības eliksīrs.

Vērojot jūs sociālajos tīklos, skaidri redzams – no jums staro veselīga pašapziņa. Kā to sievietei iespējams panākt?

Projekta gaitā sievietes trīs mēnešu laikā sevi sakārto psiholoģiski. Es viņām visu laiku atgādinu, ka ir jānotic, ka var. Pirmajā dienā viņas atnāk un nevar izpildīt vingrinājumus. Ir iekšā tas – "es nevaru", bet ir kaut kāda vīzija par to, kā gribētu izskatīties. Viņām ir viena liela kļūda – visu laiku salīdzina sevi ar citām. Kāpēc mēs nespējam sev pateikt: "Pirms trim mēnešiem man bija plus pieci kilogrami. Paskaties, ko es esmu izdarījusi." Iekšējā doma, ka visu laiku ir jāgaida atzinība no citiem.

View this post on Instagram

A post shared by 🅽🅸🅺🅰 🅻🅸🅽🅳🅴 | #veselalaimiga (@nika_fit_) on Nov 2, 2018 at 2:44am PDT

Bieži vien meitenes saka: "Tu mani tobrīd par maz motivēji." Bet es nevaru motivēt visu laiku. Ir jārod motivācija tajā, ka vakar biji tāda, bet šodien esi tāda, – tev ir jāsalīdzina sevi, kāda tu biji, kāda tu vari būt, nevis visu laiku jāmeklē citā atbalsts. Es nekad nesaku, ka daru to kāda dēļ. Es nedaru to ģimenes dēļ, es nedaru to arī bērnu dēļ, es daru tāpēc, ka es gribu, lai man būtu tā.

Daudzas sievietes nespēj formulēt un atrast virzienu, nav mērķa un ir tikai kulšanās uz vietas. Ļoti bieži vaino to, ka ir bērni, nav laika, ir ģimene, kas nedod iespēju. Bet tā ir sevis nemīlēšana. Kāpēc tu nevari aiziet pie ģimenes un palūgt: "Iedodiet man trīs stundas nedēļā, kad es varu aiziet uz treniņu." Kas ir trīs stundas nedēļā? Man liekas, ir slikti novelt visu vainu uz ģimeni. Tā ir tāda upuru meklēšana – atkal es esmu tas upuris, kurš nevarēja, pažēlojiet mani, es centos, bet tā diēta nedeva to, ko es vēlējos. Visu laiku meklē to uzslavu no malas. Man liekas, jāmēģina sevi par katru mazāko uzvaru paslavēt – tas ir jāmācās.

Kā sevi motivējat ikdienā?

Es vispār motivāciju kā īpašu lietu neizjūtu. Mana motivācija ir cīņa ar sevi. Man patīk sevi izaicināt. Es šodien nevaru... Un tad ir tāds: "Nevaru?" Iestājas spīts: "Nē, es izdarīšu." Jautājums – pēc cik ilga laika? Ja es zinu, kā es vēlos pēc otrā bērna izskatīsies, es zinu, ka man ir jādara un jāiet uz to neatkarīgi no tā, cik laika tas paņems. Neradu ilūziju, ka tas notiks tagad un tūlīt, bet es zinu, ko gribu. Tā arī ir tā motivācija – nepietiek jau ar to, ka es zinu, kā es gribu izskatīties, man vēl ir jādara.

Nemelot sev, ka tas notiek tāpat vien. Tas ir darbs ar sevi. Saprast, ka tas ir dzīvesveids. Vienkārši pieņemt to kā dzīvesveidu un nečīkstēt. Jā, ir grūti. Bet apaļam būt arī ir grūti. Pēc tam, kad grūtības ir pārkāptas, jūtu fantastisku eiforiju. Es dzenos pēc šīs eiforijas. Pēc katra treniņa, kas ir bijis grūts un kurā es esmu to izdarījusi, ir tas "draivs" iekšā, lepnums par sevi. Tā ir tā sajūta, pēc kuras dzenos.

Vai ir gadījies iekrist otrā galējībā, kad sporta ir par daudz?

Vienreiz man ir nācies ar to saskarties, bet sev to iztulkoju, ka tas ir emocionāls diskomforts ikdienā, kad centies kaut kur to slāpēt, centies to kompensēt. Tas bija kaut kāds diskomforts, sevis meklēšanas posms. Es radīju sajūtu, ka pilnveidojos. Tur arī bija tā galējība. Protams, tas viss beidzās ar to, ka esi izdedzis šajā jomā, iestājas nespēks, vairs nevari veikt konkrētas darbības konkrētā laikā, sāk zust interese. Bija vajadzīgs pārtraukums, tad es sapratu savu kļūdu un neesmu to vairs atkārtojusi.

Projektā ir galējības. Ja nedēļai esmu izsniegusi trīs treniņu plānu, ir, kas izdara divus vienā dienā un dzenas vēl uz zāli papildus kaut ko darīt. Ne jau tas ir svarīgi, cik daudz tu izdarīsi, bet cik kvalitatīvi. Var veikt piecus sliktus treniņus, bet var arī trīs ļoti labus treniņus – strādāt ar atdevi un kvalitāti. Mums prāts bieži vien saka – ir jādzenas pakaļ kaut kādam mērķim, bet ķermenis saka priekšā – es esmu noguris. Mēs palaižam garām to brīdi. Pēc tam, visticamāk, ir slimošanas, sākas kaut kādas problēmas – sāk sāpēt locītavas, traumas var viegli dabūt. Ir jāspēj noticēt, ka ir balanss starp visu, ir jātrenējas harmonijā ar sevi. Tu nevari iet pārguris uz treniņu un cerēt, ka pēc treniņa būs rezultāts, – tā nebūs. Labāk divas dienas atpūties, tad ej un izdari atkal ar simtprocentīgu atdevi.

Source

DELFI Viņa

Tags

Cilvēks Ģimene Iedvesma Lasāmgabali Sievietes Veselīgs dzīvesveids Fitness
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form