Hospe savā pieredzē un fotogrāfijās ir dalījusies portālā boredpanda.com, kurā publicēta daļa autores uzņemto attēlu. Vairāk fotogrāfiju iespējams aplūkot Lauras mājas lapā.
"Man bija 20 gadu, es plānoju kļūt par profesionālu fotogrāfi un, kā teica apkārtējie, šķiet, tvēru dzīvi ar pilnu krūti. Tomēr patiesībā es jutos pavisam citādāk. Vairāku gadu garumā cietu no ēšanas traucējumiem. Pēc šķietamas izārstēšanās mana garīgā veselība tik un tā bija kritiskā stāvoklī. Šķiet, es nemitīgi karoju ar sevi.
Kad meklēju palīdzību psihoterapijā, mans ārsts nosprieda, ka joprojām ciešu no ēšanas traucējumiem. Nesaņēmusi vajadzīgo sapratni, kādā trešdienas rītā atvadījos sava kaķa, lai iegrimtu, kā man toreiz šķita, mūža miegā," raksta Laura.
"Mana iecere nepiepildījās, un es pamodos slimnīcā. Pēc tam nonācu psihiatriskajā klīnikā. Pirmajā dienā savā jaunajā "mājvietā" es uzņēmu pašportretu. Agrāk tā biju darījusi vienmēr, kad jutos nomākta, bēdīga, dusmīga. Tas it kā palīdzēja, sniedza atvieglojumu. Tā kā man nebija fotoaparāta, darīju to ar telefonu, līdz mans draugs atveda man kameru.
Tā nu es sāku sevi fotografēt regulāri. Tas sniedza savādu mieru, pat mierinājumu. Palīdzēja cīnīties ar emocijām, kas draudēja mani pārmākt. Ja godīgi, man šķita, ka es uzsprāgšu. Kamera zināmā mērā mani izglāba.
Ceru, ka mans projekts "UCP-UMCG", kā to nodēvēju par godu slimnīcas nodaļai, kurā uzturējos, palīdzēs arī citiem. Īpaši tiem, kuriem šķiet, ka viņi ir vieni. Tāpat vēlos, lai cilvēki ierauga, kas slēpjas aiz psihiatrijas klīniku slēgtajām durvīm. Lai redz tās sāpes un bailes, ar ko sastopas ikviens pacients. Lai cilvēki redz, ka pacienti šeit nav traki. Viņiem tikai šķiet, ka viņi tādi pamazām kļūst. Tā ir šausminošākā sajūta pasaulē," savās izjūtās dalās fotogrāfe.
