Irita stāsta, ka jau kopš bērnības ir sekojusi savai sirds balsij: "Es vienmēr daru to, kas man patīk, un nemēdzu domāt ilgi – daru, kā ienāk prātā. Bieži tās ir vairākas lietas paralēli." Viņas talantu saraksts ir visai iespaidīgs: apģērbu, cepuru, aksesuāru un interjera dizainere, šuvēja, tetovētāja, stiliste un zīmolvede. Turklāt Irita nodarbojas arī ar bērnu grāmatu ilustrēšanu, spēj pārsteigt ar radošiem kulinārajiem eksperimentiem, un pat podiņā iebakstīts avokado kauliņš sazaļo un kļūst par krāšņu istabas augu, pateicoties viņas gluži vai maģiskajiem īkšķiem.
Pēc izglītības Irita ir trikotāžas apģērbu dizainere, taču šūšanu apguvusi pašmācības ceļā, un galarezultātā ir tapušas gan fantastiskas kāzu kleitas, gan skatuves tērpi pašmāju slavenībām . Tomēr pēc padsmitiem gadu stāža apģērbu dizainā, Irita nolēmusi sevi izmēģināt citās radošajās sfērās, jo bijusi sajūta, ka darbs vairs nesagādā prieku. "Laikam esmu mainīga personība. Man nepatīk rutīna, tāpēc arī mans stils ir mainīgs. Vienu dienu jūtos kā panks, citu - kā lēdija. Man patīk radikālas pārmaiņas it visā, pat matu griezumā - līdzko tos ataudzēju garus, tā vairs nav miera, jo liekas, ka jāgriež nost." Irita prāto.
Un tad radās UTHA. Irita stāsta ,ka var droši teikt - šis zīmols esot piedzimis reizē ar viņas meitiņu Laumu: "Gaidot meitiņu, nolēmu uzzīmēt viņai īpašu ilustrāciju grāmatiņu, kuras tēma bija cepuru ceļojumi ar kurmju kurjerpastu. Nepagāja ne gads, kad šī vīzija īstenojās dzīvē - sāku taisīt dažādas cepures, galvas dekorus un ar pasta starpniecību sūtīt tos uz dažādām pasaules malām. Pirmās tapa ragainās šamaņu cepures, un tās "pateica priekšā" zīmola nosaukumu, jo "Utha" burjatu valodā ir gars, kurš iemiesojies jaunajā šamanī.
"Kad uztaisīju pirmo "ragaini" un uzvilku galvā, likās - ir traki. Vēlāk sapratu, ka pirmās izjūtas ir bijušas maldīgas, jo ar laiku pie cepures pierod un to nemaz nejūt. Man šķiet, ka tās ir seksīgas un katru valkātāju padara skaistāku, bet tas nav masu produkts, jo tikai cilvēki –personības spēj tās "iznest"." uzskata Irita. Viņasprāt mode un stils nav tikai apģērbs, bet gan dzīvesveids, un jebkas var labi izskatīties, ja vien pareizi sakombinē un prot parādīt. Galvenais ir pārliecība, augstu pacelta galva un, protams, smukas kurpes.
"Cepures taisīju ar domu - pasaule ir liela, gan jau kādam patiks, taču interese par tām izrādījās daudz lielāka, nekā bija cerēts," viņa stāsta. "Sākumam gribēju uztaisīt dažas cepures un paskatīties, ko cilvēki par tām domā, bet visai drīz tās pamanīja ne vien Latvijā, bet arī tālu aiz tās robežam." Panākumu iedrošināta, Irita nolēma kolekciju papildināt arī ar apģērbu un aksesuāru līniju, un viņas intuīcija kārtējo reizi nepievīla – pagājušogad UTHA tika pie "sarkanās žaketes" (angļu val. red jacket) - apbalvojuma, kurš tiek piešķirts eksportspējīgākajiem jaunajiem Latvijas zīmoliem.
"Mani iedvesmo viss apkārt esošais. Citreiz arī pati sevi iedvesmoju: skatos un domāju – cik gan es esmu ģeniāla!" Irita ironizē, "bet, ja nopietni, cenšos mazāk domāt un vairāk ļauties intuīcijai, tad viss notiek dabiski un viegli." Viņa atklāj, ka cenšas strādāt tikai labā garastāvoklī, jo šujot, tetovējot vai ilustrējot, darinājumā tiek iekodēta mākslinieka enerģija: "Ja esi neomā, labāk izlādējies,mazgājot grīdas."
Vēl viena lieta, kura Iritai neļauj mierīgi gulēt, ir tetovēšana, jo skices iemaldoties pat sapņos: "Tā es varu izpausties, jo man patīk zīmēt un eksperimentēt ar jauniem risinājumiem, lai tetovējums būtu īpašs un laikmetīgs." Māksliniece stāsta, ka tetovēšanai labprāt atvēlētu vairāk laika, bet pagaidām šo nodarbi būtu pareizāk dēvēt par hobiju. Uz jautājumu, vai nebija grūti atrast pirmos modeļus, Irita atbild, ka viņai ir ļoti paveicies ar vīru Andri, kurš mīlestības vārdā esot ziedojis savu ādu sievas radošajiem eksperimentiem.
Mākslinieces talants izpaužas arī viņas un Andra kopdarbos – UTHA birojā, kur ienācējus pārsteidz improvizēts baseins ar koši rozā flamingo, un pašu dizainētajā dzīvoklī. Irita aizdomājas, ka vēlme radīt skaistas lietas viņai laikam ir jau kopš mazotnes: "Manā bērnībā - padomju laikos veikalos nevarēja nopirkt neko glītu, mēbeles visiem bija vienādas, skolā visi staigāja formas tērpos. Atceros, kad uz ielas ieraudzīju kaut ko foršu un sāku dīkt, ka arī gribu tādu, mamma teica - uztaisi pati! Un tā es arī darīju - taisīju gan matu aksesuārus, gan krāsoju zeķubikses un pat "uzlaboju" kurpes. Šī, laikam, ir mana dzīves radošuma un talantu formula. Arī savu meitu plānoju audzināt tādā pašā garā."
Rodas loģisks jautājums, kā viņa savā aizņemtajā ikdienā spēj atrast laiku māmiņas misijai? "Nav jādomā, ka, kļūstot par vecākiem, dzīve ir beigusies. Iespējams, ka pasākumu apmeklēšana un ceļošana ar bērnu prasa nedaudz vairāk plānošanas un sagatavošanās darbu, bet to atsver kopīgas emocijas un atmiņas. Un nav obligāti jādodas tālos ceļojumos – brīvdienas nesēdiet mājās pie televizora, bet ar ģimeni dodieties "rudeņot" pa krāsaino lapu kaudzēm vai ar draugiem sarīkojiet tējas pēcpusdienu, jo galvenais, lai blakus bērnam ir laimīgi vecāki, tad mazajam patiks jebkur!"
Iritas ikdiena brīžiem līdzinās krāsainam karuselim: uz Ņujorku un Dienvidkoreju ceļojošas kāzu rotas, lekcijas studentiem, Francijas televīzijas filmēšanas grupa, kura seko viņai divas dienas pēc kārtas, cepures, kuras dzīvo savu dzīvi, ik pa laikam parādoties dažādu grupu videoklipos, seriālos un kur tik vēl ne. Pat, ja būtu iespējams izsekot šīm notikumu virpulim, viņai tam šobrīd neatliktu laika, jo mākslinieces domas ir pārņemtas ar "ze" plānu – Pakalniņu ģimenes lielo pārcelšanos uz Itāliju. Un ir maldīgi domāt, ka viņi dodas ceļā, zinot, kas tur, pavisam svešā zemē, sagaida - tas ir Iritas kārtējais, nedaudz trakais plāns un dzīves avantūra, kaut arī pēc visa iepriekš uzzinātā šāds notikumu pavērsiens nebūt nepārsteidz, jo viss par un ap Iritu vienmēr ir bijis viņas pašas izvēlēts un radīts – īpašs un krāsains kā pasaku grāmatas ilustrācija.
P.S. Satiekot Iritu, uzjautā viņai par tetovējuma nozīmi. Stāsts ir aizraujošs - garantēju!
