Justīnes atmiņu plaukti glabā neskaitāmus interesantus stāstus ar elpu aizraujošiem ceļojumiem un var teikt, ka viņa vienmēr ir kaut kur citur, tikai ne uz vietas. Viņa dzīvo savā pasaulē, savā laika zonā – zīmīgi, jo, mēģinot saskaņot laiku šai sarunai, viņa pajautāja – kas šodien par datumu?
Ceļotāja metusies interesantos piedzīvojumos – Lapzeme, Tatri, Alpi, Karpatu kalni Ukrainā, Islande, Norvēģija, Albānija, Gruzija – tie ir tikai nozīmīgākie, taču takas mītas arī citās pasaules vietās.
Jautāta, vai Latvija aktīvajai ceļotājai ir par mazu, viņa atbildēja, ka tas nav faktors, kādēļ viņa izvēlās ceļot. "Latvija nav par mazu. Katrai vietai ir savs laiks, kad tu viņu esi gatavs iepazīt un saprast. Es esmu bijusi Skandināvijas kalnos, Tatros, Alpos, kalnu Karabahā un Skotijas virsotnēs, bet es nekad nebiju bijusi Gaiziņkalnā. Katrai vietai ir savs laiks. Tāpēc es neteiktu, ka Latvija man ir par mazu, man patīk tā valsts. Tāpēc es arī tur atgriežos – daba, draugi, ģimene."
Tagad Justīne ir Tenerifē, uz kuru gada sākumā iegādājās vienvirziena biļeti. Par pašu piedzīvojumu, savu ikdienu un izraušanos no rutīnas, stāsta avantūriste.
No idejas līdz biļešu iegādei
Jau dienu vēlāk jeb 1. janvārī mēs čekojām biļetes, atradām lētos lidojumus un pēc pāris dienām jau rezervējām tos. Mēneša beigās kāpām iekšā lidmašīnā," noteic Justīne, piebilstot, ka lai gan šī ideja ir spontāna, ir bijuši arī spontānāki piedzīvojumi, piemēram, reizē, kad nopirka biļeti un jau pēc desmit stundām sēdās lidmašīnā uz Norvēģiju.
"Bet, starp citu, es uz Kanāriju salām izvēlējos lidot tādēļ, ka vēlējos paspēt uz jahtu pāri Atlantijas okeānam uz Dienvidameriku. Tas bija mērķis, kāpēc es izvēlējos tieši Kanāriju salas. Joks tāds, ka tas okeāns kuģošanai nav atvērts visu gadu. Janvāra beigas – februāra sākums ir pēdējais brīdis, lai vispār kaut ko tādu darītu. Tagad jāgaida līdz augustam. Bet es negaidu – es turpinu dzīvot," savu sākotnējo ideju atklāj Justīne.
Salas apceļošana un noenkurošanās
Aptuveni divas nedēļas mēs ceļojām un nonācām Bahamārā – mazā pilsētiņā starp okeānu un kalniem, kurā dzīvo aptuveni divi tūkstoši cilvēku. Iepriekš jau viens no ceļa biedriem šo vietiņu bija atradis, tāpēc arī mierīgi palikām tur.
Pēc kāda laika maniem draugiem jau bija jādodas atpakaļ uz Latviju, bet es paliku.
Aptuveni ap to laiku, kad mani draugi devās prom, es sev uzdevu jautājumu – kas ir tā lieta, ko es vēlos darīt? Tad arī es sapratu, ka es vēlos kaut ko radīt, dzīvot vietā, kur ir forši cilvēki, droši un varu radoši izpausties. Šī iespēja pie manis atnāca.
Jāatzīst, ka visinteresantākie piedzīvojumi sākās tad, kad es paliku viena pati, jo tad sapratu, ka esmu viena pati uz salas un diezgan tālu prom no savas dzimtenes, taču man tas īpašas problēmas nesagādāja. Lai gan tas arī bija tas brīdis, kad sāku domāt, kā dzīvot, kā izdzīvot. Tad man atradās burvīgā iespēja dzīvot apartamentos, kur varu atrasties bez maksas ar nosacījumu, ka uzturu visu šeit kārtībā un vēl daru to, kas man patīk – apgleznoju sienas."
Kā saka Justīne, Tenerifē ir pilnīga "siesta" visas dienas garumā. Pieceļoties lēnā garā tiek izbaudītas brokastis, bet pēc tam tiek kalti plāni dienai, jo visa diena ir atvēlēta tev pašam – ko gribi, to dari. Pastaigas Anagas mežos un visas parējās vasarai raksturīgās lietas – peldēšanās, pastaigas, gleznošana un vēja zvanu darināšana no niedrēm – tās ir lietas, kurām Justīne ikdienā velta laiku.
Mesties nezināmajā
"Ir tas pirmais posms, kad paņem karti un pēti valstis, uz kurām gribi doties, kad nonāc no kartes pētīšanas līdz lidojumu rezervācijai vai arī brīdī, kad sāc kārtot somu, jo tūlīt iesi stopēt, katru reizi tas ir citas sajūtas – kā no jauna, jo tu dodies nezināmajā – tu nezini, kas tevi sagaidīs. Varbūt tajā pieredzes bagāžā ir uzkrātas kādas zināšanas, bet nekad nezini, kas tevi sagaidīs. Tā vienkārši ir pieredze – grūti pateikt, cik liela daļa tur ir drosmei."
"Ir tas ģeniālais teikums, ka dzīve sākas, kad tu izej no savas komforta zonas. Un daļai tā arī ir. Es par sevi varu teikt – jo vecāka palieku, jo man vairāk pietrūkst tas mīkstais spilvens. Piemēram, kad man bija 18 gadi, es ar desmit latiem stopēju uz Ukrainu, un tas bija pilnīgs dullums. Man bija līdzi telts un es varēju gulēt jebkur – mežā, blakus šosejai – vienalga. Jo jaunāks esi, jo mazāk zini un vairāk meties iekšā dažādos piedzīvojumos. Taču, jo biežāk to dari, jo kļūsti piesardzīgāks."
Runājot par to, kas Justīnei pietrūkst, esot tik tālu no mājām, viņa atzīst, ka viss atkarīgs no tā, cik ilgi viņa ir projām un no cilvēkiem, kas ir viņai apkārt. "Piemēram, aizbraucu uz Islandi, kas bija mana sapņu valsts un utopisks mērķis, kuru vēlējos sasniegt īsti nezinot, kāpēc. Aizbraucot uz turieni, man šis sapnis, ko biju sapņojusi sevī, nesakrita ar manu iedomu pasauli, kuru biju iztēlojusies. Tāpēc mēnesis tur man bija ļoti grūts un sarežģīts tieši iekšējo konfliktu dēļ. Es tur aizbraucu viena pati, lai sev pierādītu, ka es varu būt viena. Tad man ļoti pietrūka ģimene, draugi un Latvija."
Šobrīd Justīne atzīst, ka pietrūkst literatūra. "Es nezināju, ka es šeit, Tenerifē, palikšu ilgi, tāpēc neesmu paņēmusi lietas, kas varētu aizpildīt manu laiku, bet ir labi, kā ir. Es rakstu, lasu un arī sleklains man ir līdzi – tad dodos līdzsvara pastaigā arī pa lentu.
"Pareizās" vietas atrašana un laika izbaudīšana
"Pagājušajā gadā, kad mēs ar draugiem aizlidojām uz Gruziju, tad līdz pat pēdējai minūtei, kad bija jāsēžas lidmašīnā, man bija tāda sajūta, ka man nav jādodas prom. Gruzija bija tā vieta, kur es pirmo reizi izjutu tādu neizpratni – kāpēc man jābrauc atpakaļ. Atgriežoties mājās, man bija pilnīgi depresija, jo no tās "saulainās paradīzēs" man bija jāatgriežas drūmajā un pelēkajā Latvijā.
Tas bija arī tas brīdis, kad es sapratu, ka nākamajā reize, ja kaut kur došos lidojot, pirkšu vienvirziena biļeti. Ja tev ir zināms laiks, kad tu lidosi atpakaļ, tu mazāk koncentrējies uz to visu, kas ir apkārt un tu sāc skaitīt laiku, cik ir atlicis līdz projām braukšanai. Visu laiku skaiti dienas, stundas, minūtes līdz tam brīdim, kad dosies atpakaļ, īsti tā nemaz neizbaudot mirkli."
"Tā es nopirku biļeti un nu jau ir pagājuši trīs mēneši kopš es dzīvoju šeit, bet 5. maijā man ir vienvirziena biļete uz Latviju, plānoju tur pavadīt kādas divas nedēļas, bet pēc tam atgriezīšos atpakaļ šeit."
Jautāta, vai iemesls, kādēļ viņa atgriezīsies atpakaļ Tenerifē, ir tāpēc, ka viņa ir atradusi savu vietu, Justīne atbildēja sekojoši. "Ne gluži, es nevaru sevi pieskaitīt pie kādas vietas – pie reģioniem vai apgabaliem, jo es jūtos labi tur, kur man apkārt ir labi cilvēki."
"Sākotnēji varbūt ir tāda sajūta, ka esi vienpatis, vari ceļot viens pats un par sevi arī parūpēties, bet tā nav – tas ir ārkārtīgi egoistiski, jo principā centies pierādīt sev un citiem, ka esi pašpietiekams, bet tu nevari tāds būt – tas nav iespējams, cilvēks nav radīts, lai būtu viens pats. Nav svarīgi kur tu atrodies – svarīgi, kā tu piebildi to laiku un kā izbaudi tos cilvēkus, kas ir tev apkārt."
Ieteikumi tiem, kas ieslīguši rutīnā
Visiem tiem, kas ir ieslīguši rutīnā, Justīne velta šādus vārdus: "Atceries to, ka dzīvo tikai vienu reizi – tev ir dotas divas kājas, rokas, galva. Tu vari redzēt, dzirdēt, sagaršot. Tev ir tā milzīgā privilēģija dzīvot uz planētas zeme. Tev ir iespēja redzēt to vietu, kur dzīvo – kāpēc gan neizmantot un nedarīt to?
Cilvēki meklē dažādus iemeslus, piemēram, finansiālo līdzekļu trūkumu, bet tādā gadījumā ir jāmaina vērtības. Ir jāsaprot, ka šeit atrodies vienreiz, jātic sev un jātic Dieviņam, ka viss izdosies. Pacelties augstāk no savas ikdienas virtuves un redzēt, ka ir arī citas vietas, mājas pilsētas."
Lai gan Justīne vienmēr ir metusies nezināmajā un meklējusi piedzīvojumus, šobrīd viņa vēlās mazliet piebremzēt. "Godīgi sakot, šajā brīdī es esmu mazliet nogurusi. Vienmēr esmu bijusi tādā kā mūžīgajā skrējiena, kad dzenies pēc kaut kā, bet vienā brīdī nesaproti – pēc kā. Tas ir arī iemesls, kādēļ šobrīd esmu šeit un nedodos nekur tālāk. Man ir tāda sajūta, ka vajag brītiņu atpūsties."
