Sociālajai uzņēmējai, apģērbu zīmola "OWA" īpašniecei Natālijai Jermolajevai 2020. gads sākās ar ilgi gaidīto braucienu uz Ķīnu, taču burtiski pēc divām dienām jaunā koronavīrusa izplatīšanās dēļ Natālijai nācās strauji pārplānot atvaļinājumu, pamest valsti, lai dotos uz Taizemi. Tobrīd sieviete pat iedomāties nevarēja, ka dažus mēnešus vēlāk Covid-19 nonāks arī Latvijā un kļūs par reālu draudu viņas uzņēmējdarbībai. Natālija nekad nepadodas. To sievietei iemācījusi reta ģenētiska slimība, par kuru viņa uzzināja pusaudža vecumā. Cilvēki ar šādu diagnozi neārstējoties vidēji dzīvo 35 gadus. Natālijai šogad būs 36. dzimšanas diena.

Latvijā izsludinātā ārkārtējā stāvokļa laikā DELFI publikācijas par jaunā koronavīrusa izraisīto slimību Covid-19 pieejamas bez maksas.

Varētu šķist, ka ārkārtējās situācijas laikā par interviju vienoties iespējams ļoti ātri, taču jums arī tagad ir ļoti blīvi aizpildīts kalendārs.

Tā tiešām ir, jo tagad, lai nopelnītu simt eiro, jāpieliek tikpat daudz pūļu kā agrāk, lai nopelnītu tūkstoti. Daudz vairāk darbību, bet diemžēl mazāks rezultāts.

Jaunā situācija mums lika paātrinātā tempā strādāt pie interneta veikala attīstīšanas. Šajā sakarā nācās steidzamā kārtā izstrādāt jaunus apģērbu modeļus un organizēt fotosesiju. Ievērojām visus drošības pasākumus, par laimi, studija bija gana plaša, varējām ievērot vajadzīgo distanci.

2020. gada martam bija jākļūst par jūsu biznesa stūrakmeni – 8. martā tirdzniecības centrā "Domina Shopping" pēc rekonstrukcijas atvērāt Latvijas dizaineru preču veikalu, bet dažas dienas vēlāk Latvijā tika izsludināta ārkārtējā situācija. Vai atklāšanas dienā jutāt, ka tā varētu notikt?


Kad atvērām veikalu, tirdzniecības centrā jau manīja mazāk apmeklētāju, bet tas nebija kritiski. Tobrīd bija grūti ko secināt, jo bija 8. marts, brīvdiena. Kas zina, varbūt cilvēki nolēma svinēt kafejnīcā vai mājās... Trauksmes vietā bija neziņa. Neviens nezināja, cik bargi būs drošības pasākumi.

Oficiālais paziņojums par ārkārtējo situāciju Latvijā izskanēja 12. marta vakarā. Kur tobrīd bijāt?

Rīgas Tehniskajā universitātē, kur apgūstu tekstila dizainera profesiju. Kā zināms, izglītības iestādes tika slēgtas pirmās. Tā kā bija skaidrs, ka no 13. marta skola būs slēgta, vienā vakarā vajadzēja izvest visus auduma baķus, piegrieztnes un citas sagataves, lai darbu pie kolekcijas turpinātu mājās. Drudžaini vācām lietas, skraidot pa dažādām telpām. Labi, ka pirms tam biju uzšuvusi lielu somu – metrs reiz pusotrs, daudzas lietas tajā saliku un iekrāvu mašīnā.

Bet kā ar griķiem?

Tā kā es strādāju tirdzniecības centrā, manos pienākumos ir pārtikas iegāde. Daudzi pirka griķus krājumiem, lai gan patiesībā tos nemaz neēd. Mēs griķus bieži gatavojam, tādēļ nolēmām sagādāt rezerves katram gadījumam. Cilvēku veikalā bija daudz, taču tukšus plauktus nemanīju. Redzēju ratus, kas līdz malām piekrauti ar ātrās pagatavošanas makaroniem, alkoholu un tualetes papīru. Tomēr tie bija vien daži atsevišķi gadījumi.

Kad iestājās kritiskais moments?

13. martā turpinājām darbu kā parasti, vadība bija devusi precīzu rīcības plānu, kā jaunajos apstākļos organizēt piegādes, ievērot distanci utt., bet jau 15. martā tirdzniecības centrā vairs nebija apmeklētāju. Apgrozījums – simbolisks. Citos veikalos gluži tāpat. Pirmajā nedēļas nogalē situācija vēl bija neskaidra, domājām – varbūt viss norims. Nedēļu noturējāmies, cilvēki pirka vien sīkumus, un kļuva skaidrs, ka nekas labāks nebūs. Nesapratu, kur ņemšu naudu, lai samaksātu par telpu nomu, algas darbiniekiem, nodokļus, tā ir ļoti liela summa.

Atsaucība nebija ilgi jāgaida – ļoti daudzi dalījās ar šo ierakstu, izmantojot mirkļbirkas #AtbalstiSavējos, #atbalstimazobiznesu, #поддержималыйбизнес, pievienojot arī savas piebildes. Sāka parādīties pasūtījumi, un ap sirdi kļuva nedaudz vieglāk.

Latvijā ārkārtīgi daudz uzņēmēju baidās atzīties tajā, ka iet grūti. Uzskatu, ka ar klientiem jābūt godīgam un ir svarīgi ar viņiem runāt. Atzīstot problēmu, daudz ātrāk var atrast tai risinājumu.

Un kā ar panikas sajūtu?

Panikas nebija. Dažbrīd bija skumjas, diskomforts un neziņa, ļoti aizskāra tas, ka valsts mums nepiešķīra atbalstu. Tā kā mums februārī nebija ienākumu (remontējām telpas), nebijām laikus samaksājuši nodokļus, attiecīgi bija izveidojies parāds. Lai pieteiktos pabalstam, par pēdējo naudu samaksāju nodokļus, bet mums vienalga atteica. Maijā mēģināsim vēlreiz, jo mainījās apstākļi – valstiskā līmenī tika nolemts brīvdienās slēgt tirdzniecības centrus.

Par veikala slēgšanu vai darbinieku atlaišanu neesmu domājusi ne mirkli. Gluži pretēji – visi tika iesaistīti tajā, lai nopelnītu mums algām un telpu nomai. Aprīlī ceram iziet pa nullēm.

Ja darbiniekiem daļēji kompensēs algas par dīkstāvi brīvdienās, kā arī tiešsaistes pasūtījumu intensitāte nemainīsies, tad kaut kā izgrozīsimies. Šobrīd mūsu veikals ir viens liels, skaists birojs trim darbiniekiem, kurā gatavojam un izsūtām pasūtījumus.

Tirdzniecības centros ar katru dienu parādās aizvien vairāk apmeklētāju, taču redzam, ka viņi nāk vienkārši pastaigāt, pagaidām neko nepērk.

Kādas cerības liekat uz maiju?

Tagad visi gaida 12. maiju, kad būs skaidrs, vai ierobežojumi tiks atcelti. Ar prātu saprotu – pat ja tas notiks, cilvēki kādu laiku būs piesardzīgi, tādēļ arī maijā būs jādzīvo aprīļa režīmā. Mūsu produkti nav pirmās nepieciešamības, tās ir dāvanas, ko šobrīd izvēlas daudz racionālāk. Nevaram arī piedāvāt ievērojamas atlaides, jo mums nav liela uzcenojuma. Ceram, ka vasarā kļūs nedaudz vieglāk, sava loma ir arī vasaras precēm, piemēram, apdrukātiem krekliņiem. Taču skaidrs, ka viss nenotiks kā pēc burvja mājiena. Pieņemu, ka maijā orientējoši varēsim saprast, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai atgūtos.

Jūs neslēpjat, ka piedzimāt ar retu ģenētisku slimību (slimības nosaukumu neatklājam, respektējot Natālijas lūgumu) un jums ir 2. grupas invaliditāte. Vai līdztekus raizēm par biznesu nebija arī bail saslimt?

Ziniet, 2020. gads man sākās ar sen plānotu ceļojumu uz Ķīnu. Visu bijām organizējuši paši – vīzas, lidojumu, viesnīcas rezervāciju. 24. janvārī izlidojām, 25. janvārī nosēdāmies. Tieši šajā dienā Ķīnā svinēja Jauno gadu, cilvēku bija ļoti daudz.

Tā kā 2014. gadā studēju Ķīnā, zināju, ka tur daudzi ikdienā valkā aizsargmaskas, tas viņiem ir pavisam normāli, tādēļ tās bijām sev sagādājuši vēl Latvijā un ņēmām līdzi. Lidostā, metro, viesnīcā jau mērīja temperatūru, visur bija dezinfekcijas līdzekļi, taču tas neraisīja bailes, drīzāk sirdsmieru – re, kādi malači, kā viņiem viss noorganizēts!

26. janvāra rītā uzzinājām, ka nākamajā dienā viesnīca tiks slēgta un visiem ārvalstniekiem rekomendē pamest Ķīnu. Pekina kļuva tukša.

Pa galvu, pa kaklu nācās gādāt biļetes uz jebkuru valsti, uz kuru aizies maksājums. Četros dienā pārbraucām uz Taivānu, bet no turienes lidojām uz Taizemi. Pirms reisa ar parakstu apliecinājām, ka mums nav nekādu simptomu, ka jūtamies labi. Lidmašīnā izsniedza iebraukšanai nepieciešamo dokumentu veidlapas un lūdza parakstīties par to, ka mūsu pienākums ir valkāt sejas aizsargmaskas un, parādoties slimības simptomiem, vērsties pie ārsta. Bija dīvaini, ka visi 350 pasažieri sēdēja ar sejas maskām, bet, kad atnesa ēdienu, maskas draudzīgi tika noņemtas.

Turpmākās ceļojuma dienas 30 grādu karstumā pavadījām aizsargmaskās, mazgājām rokas tik bieži kā nekad agrāk.

Kad atgriezāmies Latvijā, aizpildījām anketu un pēc tam kādu laiku bijām epidemiologa uzmanības lokā.

Starp citu, kamēr ceļojām pa Āziju, televīzijā skatījāmies ziņas angļu valodā. Ievērojām, cik saprotami tiek nodota statistika par saslimušajiem. Tika aprakstīts katrs gadījums. Piemēram, 15. pacienta tēvs inficējās no 14. saslimušā, 29. pacients ir 26. slimnieka kolēģis, taču 34. slimnieka inficēšanās avots nav zināms. Tāpat tika norādīts arī inficēto vecums. Tas bija ļoti uztverami, saprotami un loģiski, kā arī rādīja, cik lipīgs ir vīruss, ka tie nav nekādi joki. Uzskatu – jo vairāk atklātības, jo mazāk lieku jautājumu.

Vai toreiz varējāt iedomāties, ka vīruss tiks līdz Latvijai?

Tobrīd vīruss bija lokāls, tādēļ bija grūti iztēloties, ka tas tik ātri un vērienīgi izplatīsies.

Kādā no mūsu sarunām jūs pieminējāt savu slimību un teicāt – ja to neārstē un nepievērš tai pienācīgu uzmanību, tad vidēji var nodzīvot līdz 35 gadu vecumam. Jums šogad būs 36.


Jā, tā ir. Tā ir samērā reta ģenētiska slimība, un tas mani arī izglāba, jo ārsti to pētīja kā interesantu gadījumu un veltīja daudz uzmanības. Man vienmēr bijuši labi ārsti, esmu nemitīgā novērošanā. Protams, neviens nezina, kā attīstīsies veselības stāvoklis nākotnē, taču mēs esam izdarījuši visu iespējamo, lai dzīvotu ilgāk par 35 gadiem.

Cenšos rūpēties par sevi: pilnvērtīgs miegs, kas man ir ļoti svarīgi, labs uzturs. Nevaru atļauties aizmirst iedzert tabletīti noteiktajā laikā vai nenopirkt zāles. Reizēm es jūtu sāpes, reizēm to nav. Esmu iemācījusies kontrolēt savu stāvokli un zinu, kas palīdzēs tajā vai citā situācijā.

Daudzi cenšas slēpt savu invaliditāti, it kā par to būtu jākaunas. Esmu pieredzējusi daudzus gadījumus, kad cilvēki kautrējas, noslēdzas, neārstējas, atsakās lūgt finansiālu palīdzību – ka tikai neviens neuzzina par viņiem. Un viņiem bijusi briesmīga dzīve. Es neizlieku publiski savas izziņas un ārstēšanu, bet arī neslēpju to, gluži otrādi – gribu parādīt, ka ar to var dzīvot. Noslēgtība, aizvainojums pret visu pasauli, iekšējā agresija par situāciju – daudziem invalīdiem tā ir milzu problēma.

Kādēļ jūs esat citāda?

Domāju, ka te nozīme bijusi diviem faktoriem. Pirmais – mana tante ir invalīde, viņa pārvietojas ar kruķiem, taču nekad nav slēpta no sabiedrības, viņai ir laba izglītība un visi pret viņu izturas absolūti normāli. Mans onkulis invaliditāti ieguva armijā. Attiecīgi kopš bērnības zināju, ka cilvēki mēdz būt dažādi, ka tas ir normāli. Kad uzzinājām manu diagnozi, ne mammas, ne tuvinieku attieksme pret mani nemainījās. Jā, mēs pildījām visus norādījumus, taču es netiku pataisīta par slimo bērniņu.

Otrs faktors – par ģenētisko slimību uzzinājām, kad man jau bija 13 gadu. Līdz pat 26 gadu vecumam slimība man neradīja nekādas īpašās neērtības, saasinājums sākās vēlāk, reizē ar to arī spēcīgas sāpes. Taču es paguvu izbaudīt pilnvērtīgu dzīvi, un man bija, ko saglabāt, ko es negribēju zaudēt.

Kā nonācāt līdz diagnozei?

Līdz 13 gadu vecumam domājām, ka esmu veselīgs bērns. Reiz biju slimnīcā, kur apciemoju draudzeni, garām gāja galvenā ārste, kas pievērsa uzmanību atsevišķām ārējām pazīmēm un lūdza, lai pasaku mammai, ka viņai jāatbrauc pie ārstes. Apskatē visas aizdomas apstiprinājās. Kļuva skaidrs, ka man jābūt pastāvīgā mediķu uzraudzībā, lai laikus pamanītu, kam slimība trāpīs visspēcīgāk. Lielākie draudi bija sirdij un acīm. 26 gadu vecumā pēkšņi man sāka neklausīt kājas un parādījās nepanesamas sāpes.

Ilgu laiku meklēju ārstu, kas pateiktu – iespējams veikt operāciju un viss pāries. Tikai vēlāk sapratu, ka daudzi visu savu mūžu meklē šādu operāciju un nedzīvo. Atradu ārstu, kurš piedāvāja operāciju, bet citi mediķi paskaidroja, ka tai nebūs jēgas. Tādēļ svarīgākais bija iemācīties ar to sadzīvot. Man tas prasīja četrus gadus.

Vai pati neesat sapņojusi par ārsta profesiju?

Par ārstu – nē. Pēc skolas iestājos Stradiņa universitātē, studiju programmā "Sabiedrības veselība", bet izrādījās, ka tā neatbilst manām gaidām, tādēļ gadu vēlāk pārgāju uz politologiem, bet vēl nedaudz vēlāk sāku neklātienes studijas Latvijas Universitātē, ko arī absolvēju. Maģistrantūrā iestājos Stokholmas Ekonomikas augstskolā Rīgā, bet šobrīd RTU apgūstu tekstila dizainu.

Zīmolu "OWA" kopā ar klasesbiedreni izdomājām 2016. gadā. Starts bija piedalīšanās Rīgas domes grantu konkursā, kurā tika vērtēti sociāli neaizsargāto grupu projekti. Lai cik dīvaini tas neskanētu, te mums par labu nāca mana invaliditāte. Es biju mērķa auditorija.

Dažu gadu laikā "OWA" ir kļuvis par patstāvīgu zīmolu, ko zina daudzi. Mums ir oficiāls sociālā uzņēmēja statuss, esam ieņēmuši savu nišu un iegādājušies Latvijas dizaineru preču veikalu "Baltic Space".

Jums ir vēl viens projekts – "PrintArt", nesen izlaidāt korekcijas kreklu "Correcty" izmēģinājuma partiju. Kā jums pietiek spēka tam visam?

Godīgi sakot, spēku nepietiek. Lai realizētu ideju par krekliņu mugurkaula korekcijai, no izstrādes līdz pirmajam rūpnieciski ražotajam prototipam pagāja deviņi mēneši. Pirmo partiju saņēmām 2020. gada februāra vidū, taču, ņemot vērā pašreizējos apstākļus, turpmāka produkta virzīšana šobrīd ir stratēģijas pārskatīšanas stadijā. Tagad visu uzmanību koncentrējam uz "Baltic Space" tirdzniecību internetā.

Vai ir kas tāds, par ko esat pateicīga savai slimībai?

Tā mani ir padarījusi morāli daudz spēcīgāku, iemācījusi sarežģītās situācijās nevis krist panikā, bet pieņemt ātrus un saprātīgus lēmumus. Piemēram, pašlaik ir svarīgi iemācīties dzīvot ar konkrētu problēmu un atrast veidu, kā mazināt tās sekas un ietekmi uz turpmāko dzīvi. Es neesmu robots, arī man mēdz būt skumji un grūti, taču es izvēlos koncentrēties uz to, lai kaut ko izgudrotu, darītu un virzītos uz priekšu.

Tev jau ir aktīvs "DELFI plus" abonements!

Šis ir maksas raksts.

Lai turpinātu to lasīt, lūdzu, lejupielādē jaunāko DELFI aplikāciju vai turpini lasīt rakstu, izmantojot pārlūkprogrammu.

Lasīt rakstu.
  • Ik mēnesi vairāk nekā 80 rakstu un video materiālu
  • Analītisko rakstu sērijas un stāstniecības projekti
  • DELFI bez komercreklāmas
  • Videolekcijas un apjomīgs rakstu arhīvs
Abonē DELFI plus
par 2,99 eiro uz 4 nedēļām:
Kāpēc abonēt DELFI plus?
Esi DELFI plus abonents?

Tags

Iedvesmojoši cilvēki Koronavīruss Covid-19 DELFI plus Lasāmgabali
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form