Jaunas sanitāres stāsts: cilvēki dzīvo kaut kādā nereālā utopijā  (80)

Ieva ir divdesmit divus gadus veca medicīnas studente. Šobrīd studē trešajā kursā un, lai gan mācības aizņem daudz laika, viņa atrod laiku, lai četras līdz piecas reizes mēnesī strādātu uzņemšanas nodaļā par sanitāri. Darbs ir pašas brīva izvēle, jo, lai gan mācību ietvaros ir priekšmets klīniskā medicīna, viņa uzskata, ka ar to nepietiekot: "Pieskarties dzīvam cilvēkam nav tas pats, kas manekenam. Manekens ir gluds, spīdīgs un absolūti ne tāds kā dzīvs cilvēks. Cilvēki kustas, viņiem sāp un ar katru ir jāapietas citādi," skaidro Ieva. Tāpēc Ieva izlēmusi par labu īstai un autentiskai darba pieredzei uzņemšanas nodaļā Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā.

Sanitāra darba pienākumos ietilpstot gultas klāšana, pacientu apmazgāšana, pārģērbšana. Analīžu, rezultātu pieņemšana un nodošana. Dažādu pacienta veidlapu aizpildīšana. Un, protams, viss, kas saistīts ar dabisko vajadzību nokārtošanu – pamperu maiņas, nogādāšana uz un no labierīcībām un daudzi citi mazie darbiņi, bez kuriem neiztikt. Darba diena ir no astoņiem rītā līdz nākamās dienas astoņiem rītā, tā ir divdesmit četru stundu dežūra. Par vienu maiņu sanitārs saņem nedaudz vairāk par četrdesmit eiro, pēc dežūras bieži vien uzreiz ir jādodas uz nodarbībām universitātē un nav pat laika ieskriet mājās.

Dežūras laikā nākoties saskarties ar visdažādākajiem pacientiem, stāsta Ieva. No bezpajumtniekiem, kas aizrāvušies ar alkoholu, veciem cilvēkiem ar dažādām kaitēm, jauniešiem, kas sakāvušies uz ielas vai ballītē, līdz pat smagiem insulta vai infarkta pacientiem. Kaut uzņemšanas nodaļa ir paredzēta 20 – 40 pacientiem diennaktī, realitātē tie esot 160 – 180 pacienti diennakts laikā. Ļoti daudz laika un resursu tiekot tērēts ar bezpajumtniekiem, kuri uzņemsanas nodaļā parādoties katru trešo dienu – atbrauc, izguļas un drīz vien atkal ir klāt, stāsta sanitāre. "Mēs jau viņus mazgājam un aprūpējam. Bieži nepieciešams viņus ievietot atsevišķā izolatorā, kas ir labi, jo tā smaka ir ļoti neciešama, bet kas jādara – jādara," pieredzē dalās Ieva.

Bez bezpajumtniekiem ir ļoti daudz vecāka gada gājuma cilvēku, kuriem stāvoklis ne vienmēr ir akūts: "Protams, palīdzība nekad netiek liegta, bet ļoti daudzi pacienti neapzinās, kas ir akūts jeb neatliekams stāvoklis un kāds stāvoklis būtu jārisina ambulatori. Neviens jau negrib sēdēt rindās un nīkt poliklīnikās, tad nu daudzi izmanto ātro palīdzību, lai gan patiesībā būtu jāiet uz poliklīniku. Tad cilvēki, kuriem tiešām ir nepieciešama akūta palīdzība, gaida uz dažādiem hroniski slimiem pacientiem."

"Līdz šim esmu nostrādājusi tikai piecas maiņas, pagaidām esmu zaļš gurķis, katru reizi ir jāmācās daudz jauna un katra situācija ir nestandarta. Īsti nav neviena konkrēta cilvēka, kas mani apmācītu, pašai ir visu laiku aktīvi jāpiedalās un jāmācās, un jādara viss, ko liek. Nedaudz jau tiek lauzts mans ego, bet ar to rēķinājos, ejot uz tāda veida darbu. Zināju, ka nekādas sēdēšanas telefonā vai pusdienu pārtraukumu nebūs!" skaidro Ieva. Principā tas ir tāpat, kā strauji mācīties peldēt – iemet ūdenī, pirmajā brīdī ir šoks, bet pašam jāķepurojas, līdz, pavisam nemanot, jau peldi.

"Trakākais gadījums pagaidām manā pieredzē ir bijusi sieviete ar epilepsijas lēkmi. Viņa nebija pie pilnas apziņas, skaļi vaidēja, bet nebija spējīga normāli komunicēt. Viss ķermenis raustījās, seja bija krampjos izmocīta, biju šokēta redzēt cilvēku tādā stāvoklī – tik lielas un akūtas ciešanas. Bija bail, ka viņa nenodara pāri pati sev, pēc lielām nomierinošo vielu devām viņa pamazām nomierinājās," stāsta Ieva.

Bet nestandarta situācijas esot bieži. Dzērāji, kas ir agresīvi, cilvēki, kas nav pie pilnas apziņas, kuri neadekvāti uzvedas. "Viens ļoti piedzēries cilvēks bija tik agresīvs, ka gribēja ar visiem kauties. Man nebija bail, jo es jau neesmu viena, apsargs uzreiz reaģēja un ievietoja viņu izolatorā. Bet, jā, – to visu piedzīvojot, mazinās tolerances līmenis pret alkoholiķiem."

"Protams, ka es nogurstu, bet ne pašas dežūras laikā. Kad kādam kaut kas ļoti sāp, kad ir jārisina situācija, jāpalīdz slimniekam, viss mans fokuss pāriet uz pacienta labsajūtu un es pati nogurumu nejūtu. Bet nākamās dienas pēcpusdienā, tad gan jūtos tā it kā man pāri būtu pārbraucis ceļa rullis. Interesanti, ka lai gan esmu sportiska un daudz skrienu, divdesmit četras stundas kājās nav salīdzināmas ar ne vienu citu slodzi."

Meitenei, strādājot uzņemšanā, nav laika daudz prātot, ir vai nav viņas darbs sievišķīgs. "Ja godīgi, es nezinu, es joprojām bieži jūtos kā meitene, kas tikai meklē savu sievišķību. Sievišķību es redzu kā kaut ko maigu, kā rūpes vai gādību. Darbs uzņemšanā savā ziņā veicina un savā ziņā noteikti lauž sievišķību. Manuprāt, esot saprotošam pret pacientu, viņu aprūpējot un gādājot par viņa labsajūtu, nepieciešama sapratne un iejūtība. Uzskatu, ka tas veicina sievišķību. Bet tai pašā laikā, protams, strādāt divdesmit četras stundas no vietas, tikt galā ar dzērājiem, narkomāniem, prasa ne tikai krampi, bet arī nervus un fizisku spēku. Šādos mirkļos blisināt acis, virpināt matus nevar! Ir jādara! Vispār jūtu, ka darbs savā ziņā mazina manu vēlmi analizēt situācijas, drīzāk pieņemt tās un rīkoties, un kā zinām, rīkošanās tiek pieskaitīta pie vīrišķības."

Ieguvums esot arī zināšanas, ko vienas dežūras laikā varot iegūt krietni vairāk nekā lekcijās. "Darbs uzņemšanā ļoti palīdz man mācīties, pieņemt dažādību un to, ka nav ne melns, ne balts. Dzīvojot mūsdienu pasaulē, tik daudz no medijiem nepārtraukti saņemam informāciju – kāds ir perfektais cilvēks, ideālais ķermenis. Ja godīgi, man tas viss šķiet nedabiski. Es nesaprotu kāpēc mūsdienas runāt par dabiskām tēmām ir tāds tabu, itkā nevienam citam nebūtu vajadzība urinēt vai nokārtoties. Cilvēki dzīvo kaut kādā nereālā utopijā. Tas man ļoti patīk manā darbā – tā brutālā realitāte, cik dažādi ir mūsu ķermeņi un tajos norisošie procesi. Kad esi slims – estētika nav būtiska, tikai funkcionalitāte, katra dežūra ir kā atgādinājums novērtēt savu dzīvi, veselību un ķermeni."