Kaligrāfija kā māksla un amata prasme aktuāla ir bijusi vienmēr, taču mūsdienās tā guvusi modernāku izpausmes veidu, piemēram, ar dažādiem rakstības stiliem un to pielietojumu, atklāj Kaiva Narbute, kura pirms vairākiem gadiem pievērsusies senajam amatam. Viņa uzskata, ka tradicionālā, klasiskā kaligrāfija ir pamats daudz dzīvākai, ekspresīvākai rakstībai mūsdienās.

Kaiva ļauj ieskatīties savā ikdienā, kur kaligrāfija tiek izmantota, piemēram, dažādos svētkos – kāzās, korporatīvos pasākumos, dzimšanas dienas svinībās, reklāmas dizainā, produktu iepakojuma noformējumā. "Pozitīvi ir tas, ka kaligrāfija var būt pieejama ikvienam – tiek dota iespēja pamēģināt, un, ja tas patiešām aizrauj, var apgūt arī nopietnāk un padziļināti, paturot prātā, ka tas prasa pacietību un treniņu. Savā ziņā var teikt – kaligrāfija atkal ir modē," stāsta Kaiva. Viņa norāda, ka kaligrāfijas atdzimšana notikusi pēdējos gados, kad modernā rakstība ir izpelnījusies īpašu uzmanību, taču tas nenozīmē, ka klasiskā kaligrāfija ir izzudusi, jo tas ir pamatu pamats – līdz ar to joprojām aktuāls.

Kaiva atklāj, ka ir rakstījusi uz dažādiem materiāliem, piemēram, stikla, akmens, augu lapām, koka un auduma. "Rakstīšanas iespējas ir bezgalīgas kaut vai tādā aspektā, ar ko un uz kā raksta, arī izskata ziņā un cik efektīvi izskatās," viņa piebilst. Kaiva norāda uz neona lampu pie dizaina papīrlietu veikala ''Manilla'' sienas – tā veidota pēc uzrakstītā vārda "amazing", kas sākumā rakstīts uz papīra, tad tas ticis pārnests datorā un vēlāk ieguvis lampas dizainu. Pirms kāda laika aktuāla bijusi arī kafejnīcu un restorānu piedāvājuma rakstīšana uz sienas ar krītu un marķieri. Tāpat viņa veidojusi iedvesmas sienas birojos, kur darbinieki vēlējušies atsvaidzināt interjeru.

Taujāta par instrumentiem, ar kādiem tiek rakstīts, Kaiva stāsta: "Tradicionālais ir rakstāmspalva. Ir asgala spalvas, kurām galiņš ir ass, un ir platgala spalvas, kurām ir šķelts gals." Katra no minētajām spalvām ir paredzēta noteiktam rakstības stilam, kā arī konkrētai rakstīšanas tehnikai. Savukārt ''hand-lettering'' stilā burti tiek zīmēti, izmantojot zīmuli, marķieri vai otu. Šobrīd aktuāls ir arī ''brush-lettering''stils, kurā izmanto speciālus flomāsterus un otai līdzīgus rakstāmos. Arī tintes ir pieejamas dažādās krāsās, bet var izmantot arī ūdenskrāsas vai guaša krāsas, tad paveras plašas iespējas toņu ziņā, jo iespējams krāsas jaukt savstarpēji.

Lai būtu uzskatāmi, kaligrāfe parāda sadarbībā ar ''Manilla'' veidotos kāzu ielūgumus, kur izmantoti dažādi rakstības stili. Bieži vien ielūgumi tiek ražoti, jo, ja skaits ir virs 30 un vairāk, rakstīšana ar roku procesu gan sadārdzina, gan sarežģī. Tas nozīmē, ka kaligrāfijas daļa tiek rakstīta ar roku, bet pēc tam datorā apstrādāta, lai būtu derīga dizaina drukai. Viņa skaidro, ka uz aploksnēm adresātus un galda kartēm viesiem, neatkarīgi no daudzuma, raksta ar roku individuāli.

View this post on Instagram

A post shared by Kaiva Narbute (@papirsuntinte) on Mar 21, 2018 at 12:23am PDT

Rakstīt tik ilgi, kamēr roka zina, ko dara

Kaligrāfiju var apgūt kursos, kādus vada arī pati Kaiva. Cilvēki lielākoties vēlas iemācīties rakstīt brīvajā stilā. "Es dažreiz salīdzinu to ar šūšanu vai kūku cepšanu – ne vienmēr visi grib apgūt to kā ļoti nopietnu profesiju. Kaligrāfiju grib pamēģināt, lai varētu kādreiz izmantot svētku noformēšanā vai uzrakstītu saviem tuvajiem, mīļajiem kādu kartīti. Bet, protams, ir tādi, kuri vēlas attīstīt savas prasmes nopietnāk," stāsta kaligrāfe. Viņa norāda, ka daļa piedzīvo nelielu vilšanos pirmajā nodarbībā, jo saprot, ka tas ir daudz grūtāk, nekā bija domāts: "Es parasti mierinu un saku, ka tas ir kā ar jebkuru lietu – mums liekas, ka tas, ko mēs paši nedarām, ir viegli izdarāms. Bet tad, kad tam pieķeries, saproti, ka nē – tas prasa milzīgu pacietību un treniņu."

Kaligrāfe atklāj, ka apgūt tehniku ir svarīgi, taču liela nozīme ir regulāram treniņam: "Parasti neviens neiedomājas, ka peldēt vai dejot iemācīsies pirmajā reizē, taču daudziem liekas, ka rakstīšanu iemācīsies uzreiz." Regulāri treniņi nostiprina konkrēto rokas kustību. "Mērķis ir panākt, lai būtu muskuļu atmiņa – lai roka zina, ko dara. Līdzīgi kā dejošanā konkrētu kustību atkārtojam vairākas reizes, tāpat arī šeit – vienu līniju vai burtu mēs rakstām tik ilgi, kamēr roka zina, ko dara. Sākumā ir otrādi: nevis mēs kontrolējam roku, bet roka mūs neklausa," par rakstīšanas apguves līkločiem stāsta Kaiva.

View this post on Instagram

A post shared by Kaiva Narbute (@papirsuntinte) on Mar 27, 2018 at 11:10pm PDT

"Cilvēki arvien vairāk atgriežas pie tā, kas ir ar roku gatavots vai radīts. Šobrīd ir atdzimusi arī adīšana, ādas priekšmetu darinājumi, šūšana, keramika. Tā ir vēlme kaut ko radīt pašam. Šajā laikmetā ir grūti pārsteigt, bet tas, kas ir radīts paša rokām, šķiet, iegūst lielāku vērtību," par kaligrāfijas atdzimšanu mūsdienās stāsta Kaiva. Viņa norāda, ka tas ir arī meditatīvs process, kurā raksti burtus un koncentrējies tikai uz vienu konkrētu līniju un burta formu: "Tajā brīdī galva ir tīra no jebkurām citām domām. Cilvēki ir pārsteigti – cik ātri nodarbības divas stundas paiet."

Kaiva atklāj, ka daudziem pirmajā nodarbībā rodas atklāsme, ka process ir daudz sarežģītāks, nekā domāts, taču cilvēki to uztverot kā izaicinājumu pierādīt, ka vari to izdarīt. "Es saku, ka tam ir vajadzīga liela pacietība, bet, ja tas patiks, tad arī pacietība būs," atzīst kaligrāfe. Viņa norāda, ka ir arī tādi cilvēki, kuri sapratuši – tam nevarēs veltīt tik daudz laika: "Viņu gaidas bija, ka tas notiks ātrāk. Kamēr nepamēģini, nezini, kas tas ir."

View this post on Instagram

A post shared by Kaiva Narbute (@papirsuntinte) on Apr 16, 2018 at 11:25pm PDT

Datorā piedāvātie fonti ir cilvēku roku darbs

Taujāta par to, vai kaligrāfijas popularitāte nākotnē varētu pieklust, Kaiva piekrīt: "Šobrīd esam virsotnē. Visur to var redzēt. Jā, tas var mainīties – varbūt nebūs aktuāli reklāmas industrijā vai dizainā, taču izmaiņas, visticamāk, neskars meistarus. Viņi to vienmēr varēs piedāvāt tiem interesentiem, kuriem tas patiesi patīk."

Kaiva pati kaligrāfijai pievērsusies nejaušības pēc, auklējot bērnus: "Atcerējos, ka man skolas laikā patika glītrakstīšana. Es kaligrāfiju apguvu pie Līvijas Bērziņas, kura ir kaligrāfe ar lielu stāžu," atklāj Kaiva, kura pie meistares apguva pamatus, līdz aizraušanās pārtapa par ikdienas nodarbošanos. Savukārt ar kursu palīdzību arī viņa pati spēj apgūt un nostiprināt zināšanas: "Savā ziņā paliek arvien sarežģītāk – jo vairāk zini, jo vairāk liekas, ka mazāk zini. Tas vairāk ir personīgs ceļš un izaugsme. Mana apņemšanās ir turpināt apgūt kaligrāfiju, jo iespējas ir neierobežotas, kā arī mācīties pie meistariem ārpus Latvijas."

View this post on Instagram

A post shared by Kaiva Narbute (@papirsuntinte) on Jun 21, 2018 at 8:29am PDT

Kaiva smejas, ka sākumā vēlējusies lauzt stereotipus par kaligrāfiju – cilvēks sēž pāža biksēs sveču gaismā ar spalvu rokās un raksta. Viņa vēlējusies parādīt, kā to var izmantot mūsdienās. Kaligrāfe atgādina, ka arī datorā piedāvātie fonti ir cilvēku roku darbs. Savukārt viņa pati var saskaitīt trīs četrus rakstības stilus, kuros jūtas brīvi. Kaligrāfijas mūsdienīgums atklājas arī cilvēku vēlmē radīt tetovējumus. Kaiva stāsta, ka viņai cilvēki reizumis lūdz izveidot uzrakstu, kuru tetovēšanas meistaram pārnest uz ādas.

Rakstīšanas process nav vienkāršs. Kaiva atzīst, ka uzreiz jūt, ja nav rakstīts dažas dienas. Tad nepieciešams iesildīšanās treniņš, kuru var salīdzināt ar dejošanu. Viens no standarta pasūtījumiem ir ieraksti kartītēs un albumos, kur jādomā par burtu lielumu, izkārtojumu, skici un līnijām, lai burti kārtotos taisni. Kaiva atzīst, ka nu jau zina teju visus grābekļus, uz kuriem varētu uzkāpt, piemēram, izlaist burtus teikumā esot pavisam vienkārši.

"Viens no jautājumiem, ko bieži nodarbībās prasa, jo mēs rakstām bloknotā, kurā ir līnijas: "Vai līnijas būs jāvelk arī vēlāk, kad mēs gribēsim rakstīt, piemēram, kartītē?" Jā, ja mēs gribam rakstīt taisni un ar vienāda augstuma burtiem kādā no klasiskās kaligrāfijas stiliem, tad bez līnijām nekādi," smejas kaligrāfe. Viņa norāda, ka puse milimetra šķiet nenozīmīga, taču, rakstot burtu, tā ir milzīga atšķirība: "Protams, ir daudzas nianses, ko citi neredz, jo acs nav tā uztrenēta, bet pats, tā kā esi visā iekšā, skaties daudz kritiskāk. Tad vienmēr ir, ko uzlabot."

View this post on Instagram

A post shared by Kaiva Narbute (@papirsuntinte) on Jan 11, 2018 at 1:28pm PST

Pacietība un paškritika – īpašības, kuras attīsta kaligrāfija

Kaligrāfe atzīst, ka rakstīšanas prasmes attīsta arī noteiktas rakstura īpašības: "Pacietība ir galvenā. Otra – paškritika. Vienmēr jau jābūt arī paškritikai jeb spējai saskatīt. Viens ir tas, ka nesanāk, tas sākumā ir normāli, bet otrs ir ieraudzīt to, kas nesanāk. Ieraudzīt kļūdu, ko vajag izlabot." Viņa norāda, ka problēma rodas, ja cilvēks neredz, ko vajadzētu uzlabot, bet arī šī prasme nāk tikai ar laiku. "Mēs salīdzinām, kā ir uzrakstīts pirmajā un kā pēdējā nodarbībā, – atšķirību var labi redzēt," piebilst Kaiva.

"Mani personīgie mēģinājumi darīt ko jaunu ir palīdzējuši saprast un novērtēt citu paveikto. Man tas bija atklājums, jo mēs ne vienmēr novērtējam un zinām, kas zem tā slēpjas. Ja no malas izskatās viegli un rotaļīgi, tā ir tā pareizā sajūta, ko esi radījis, bet, protams, tas tā tikai izskatās. Apakšā ir darbs," stāsta kaligrāfe.

View this post on Instagram

A post shared by Kaiva Narbute (@papirsuntinte) on Feb 26, 2018 at 4:37am PST

Kaiva atzīst, ka dažkārt bijis grūti strādāt pēc pasūtījuma. "Domāju, to ietekmē tas, ka ir bail kļūdīties. Es dažreiz veicu pati savus projektus, tie nāk vieglāk, jo zini, ka taisi sev, un nav vērtētāju no malas. Tiklīdz tas ir kā pasūtījuma darbs, uzreiz nāk klāt vērtēšana, un tas mazliet sasaista," atklāj kaligrāfe. Viņa iedvesmu radošajam procesam smeļas visapkārt, piemēram, ejot pa ielu, dabā vai internetā, aplūkojot dažādus radošus darbus: "Arī bērni sniedz radošas idejas. Atliek man kaut ko darīt, kā viņi ir klāt un mēģina mani atdarināt, bet, kad skatos, ko viņi dara, – viņiem tas sanāk pat radošāk. Tas ir tas brīdis, kad es no viņiem pasmeļos ideju – kā viņi to ir attēlojuši un radījuši. Viņiem nav tik lielu baiļu kļūdīties."

Tomēr ne visi darbi ir tik radoši – Kaiva regulāri dodas arī uz Saeimu un Prezidenta pili, kur veic ierakstus viesu grāmatās. "Tur, protams, es nevaru izpausties ļoti radoši. Izmantoju klasiskās kaligrāfijas rakstības stilu, lai atbilstu etiķetei. Bet arī tas man patīk, jo liek mobilizēties un visu izpildīt pēc noteikumiem," atzīst kaligrāfe. Viņa uzskata, ka jebkurš cilvēks ir radošs, jautājums drīzāk ir, vai radošumam ir bijusi iespēja izpausties: "Ja arī ikdienas nodarbošanās nav saistīta ar to, var atrast laiku, kad pamēģināt. Tas sniedz gandarījumu un atpūtina no visa cita. Protams, mūsdienās visi ir pārguruši no informācijas gūzmas. Darbošanās liek uz mirkli apstāties un būt šeit un tagad. Lai kaut ko izdarītu, mēs īsti nevaram pasteidzināt procesu, tas tā palēnām arī notiek – kamēr ir gatavs."

View this post on Instagram

A post shared by Kaiva Narbute (@papirsuntinte) on Oct 2, 2018 at 1:37am PDT

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!