Foto: Privātais arhīvs
Vasara ir kāzu un, gribētos teikt, mīlestības laiks, tāpēc nolēmu aprunāties ar kādu laimīgu līgavu, kurai šī vasara ir kļuvusi īpaša. Ar Zanīti, kuru citādi grūti uzrunāt, iepazinos pirms krietna laika un ar viņu vienmēr ir patīkami aprunāties, kaut reti izdodas. Viņa ir no tiem cilvēkiem, par kuriem saka – iepazinos tikko, bet šķiet, ka pazīstu jau 100 gadus. Zane ir draudzīga, atsaucīga, smaidīga un visādi citādi brīnišķīga jauna sieviete, kurai drīz jāpāriet sievas godā.

Zane Pertnika-Gromova plašākai sabiedrībai kļuva zināma, kad sāka draudzēties ar basketbolistu Kasparu Kambalu. Kaut arī abi ir kopā jau no 2013. gada, plašāka sabiedrība saderīgo pāri pirmo reizi kopā ieraudzīja 2014. gadā Kaspara grāmatas prezentācijā. Kopš tā laika viņi abi ir nešķirami. Maija vidū Kaspars savu Zani bildināja.

Tuberkuloze, atšķirtība no ģimenes un tomēr laime

Foto: Privātais arhīvs
Zane ir dzimusi Rīgā, viņai ir 15 gadīgs brālis, kurš ir hokejists, un 24 gadus veca māsa, kura audzina divus bērnus. Bērnību Zane atceras kā skaistu laiku, neskatoties uz notikumu, kuru neviens negaidīja.

"Pirmajā klasē man atklāja tuberkulozes nūjiņu, tāpēc veselības dēļ nācās pārcelties uz Līčiem – Juglas sanatorijas skolu. Tas man bija liels trieciens, bija jādzer daudz zāles. Iedomājies – būt atrautai no mammas piecas dienas nedēļā un redzēties tikai nedēļas nogalēs. Bija ļoti grūti. Zinu, ka manai omei ir bijusi līdzīga slimība, tāpēc teorētiski par to nevajadzētu brīnīties," stāsta Zane. Viņa skolā esot tik labi adaptējusies, ka izlēmusi palikt Līčos: "Man bija skaisti skolas gadi. Pēc piektās klases, kad bija tāda iespēja, nolēmu nepārcelties uz Rīgu, jo biju ļoti iemīļojusi savu skolu, labi adaptējos. Es vēl joprojām sazinos ar skolotājiem un klases biedriem. Skolotāji man bija kā otrie vecāki. Vasaras beigās mums ir paredzēts skolas salidojums, ko es ļoti gaidu."

"Bērnībā un skolas laikā biju ļoti aktīva. Izveidoju pirmo skolas parlamenta avīzi, pati biju redaktore. Dejoju kovbojdejās, darīju visu iespējamo. Gāju visos iespējamos pulciņos – adīšanas, batikošanas, kulinārijas, daudz lasīju," atmiņās dalās Zane, kura bijusi ļoti kārtīga meitene. "Ak, jā, un skolas laikā man bija brilles!" viņa smejas. "Skolā daudziem bērniem nebija naudiņas, tomēr katrs varēja atrast kādu nodarbi. Bijām kā liela ģimene, kaut dažiem skolēniem nebija pat vecāku – aizstājām viņus, ja tā varētu teikt."

Friziere? Nē, modes dizainere!

Foto: Privātais arhīvs
16 gados Zane sākusi pastāvīgu dzīvi, īrējusi dzīvokli kopā ar draudzenēm. "Patiesībā šis bija tāds otrs lielākais pārdzīvojums pēc slimošanas – uzsākt pastāvīgu dzīvi," Zane atzīstas. Viņa mācījusies 34. vidusskolā, lai kļūtu par frizieri un vizāžisti.
"Man ļoti patika dizains. Mamma gribēja, lai kļūstu par frizieri, bet es sapratu, ka tas nav gluži mans," atminas Zane. Viņa ir agri sākusi strādāt: "Sāku strādāt 17 gadu vecumā. Divus gadus nostrādāju trīs darba vietās – pārdevu saldējumu, biju viesmīle un bārmene. Strādāju Doma laukumā "Doma Dārzā" un "Red Fred" Vecrīgā. Vidusskolā iestājos "Burda" dizaina skolā, jo mani vienmēr ir interesējis modes dizains. Tā ir skola, kurā var mācīties, cik ilgi ir vēlēšanas – zināšanas var papildināt nepārtraukti. Vidusskolu pabeidzu tikai pāris gadus atpakaļ."

Zane ilgi domājusi, ko dzīvē vēlas darīt, tomēr sapratusi, ka mode ir viņas sirdslieta, tāpēc kļuvusi par modes dizaineri. "Man jau bērnībā patika mode, tāpēc izstāstīšu kādu atmiņu. Atceros, kā es katru vasaru braucu strādāt, lai nopelnītu mazliet naudas – pelnīju divus latus. Naudu man vajadzēja, lai ietu iepirkties uz lietoto apģērbu veikalu, jo tērpus mainīju ārkārtīgi bieži, laikam tāpēc tagad esmu dizainere," saka Zane.

Iedvesma un mīlestība

Foto: Privātais arhīvs
"Esmu ļoti straujš cilvēks, dažkārt pat pārāk ātra, jo man vienmēr vajag visu uzreiz un tagad. Saprotu, ka jāmācās piezemēties," Zane stāsta. "Esmu ļoti pedantiska, tāpēc mājās vienmēr valda kārtība."

Kaut arī bieži tā neizdodas, viņai patīkot apsēsties un nesteidzīgi palasīt grāmatu: "Mana mīļākā grāmata šobrīd ir Džeimsa Redfīlda "Selestīnes pravietojums". Bērnībā tās bija Hansa Kristiana Andersena "Krāsainās pasakas". Esmu atradusi arī citus hobijus – zīmēju un labprāt fotografēju – dabas skatus, arhitektūru, Vecrīgu. Vēlētos fotografēšanu attīstīt vairāk."

Vēl Zanei ļoti patīkot mākslinieki, īpaši Rianna – ne jau tā, ka fanātiski, bet kā iedvesmas avots. Viņa apbrīno sievietes, kurām ir spēks, lai dzīvē tik daudz sasniegtu.

"Mani iedvesmo mīlestība. Bez tās es neko nevaru," Zane atzīstas. Viņa to atradusi savā topošajā vīrā Kasparā. "Satikos ar Kasparu 24 gados. Iepazināmies 2013. gada 8. augustā. Tas bija interesanti! Turklāt ne jau šeit, Latvijā, bet Turcijā. Draudzene piedāvāja ar draugiem braukt atpūsties uz Turciju. Tobrīd Kaspars Turcijā spēlēja basketbolu. Tā nu mēs arī iepazināmies – caur viņa draugu," stāsta Zane.

"Kad bijām atpakaļ Rīgā, tikāmies. Tad es aizlidoju uz Parīzi, viņš – atpakaļ uz Turciju spēlēt basketbolu. Kad atgriezāmies Latvijā, izdomājām – neblandīsimies apkārt, būsim kopā," viņa atceras. Zane kopā ar Kasparu sākusi daudz ceļot. Mīļotais ir arī Zanes personīgais treneris, viņi kopā sporto. Viņa nesen ir sākusi nodarboties ar jogu, taču patīk arī snovot ziemā, kaut nav to darījusi jau pāris gadus. Tomēr labāk viņai patīkot veikošana uz ūdens.
Foto: Privātais arhīvs
Pavisam nesen, maija vidū, Kaspars savu Zani bildinājis. "Absolūti nebiju to gaidījusi. Turcijā, kur tobrīd bijām, Kasparam bija operācija. Pēc tam kādu vakaru ieturējām vakariņas skaistā vietā - blakus saulespuķu plantācijai. Tur bija debešķīgi skaisti. Pretim, jūrā, bija redzams pils mūris, un es izteicos, ka mēs varētu izbraukt ar kuģīti pēc vakariņām. Tad Kaspars man teica: "Cik forši būtu apceļot visas jūras kopā ar tevi! Precēsi mani?" Protams, ka es teicu "jā!"," aizkustināti stāsta Zane.

Mīlestība esot svarīga, tomēr vispirms vajadzētu sākt ar sevis mīlēšanu, un tikai atnāks cita veida mīlestība – starp sievieti un vīrieti, atzīst Zane. "Jāmīl sevi, jāpieņem, kas tu esi, jāapzinās plusi un mīnusi. Vajag iziet laukā no savas komforta zonas un pārkāpt barjerām. Tikai tu pati vari kaut ko mainīt."

Zane vēlas iedvesmot citas sievietes. Neko dzīvē nevajagot nožēlot, viņa uzskata. "Katram no mums ir savi tarakāni, bet tas ir tikai normāli. Tu nekad nezini, kādi kauliņi izkritīs ikdienā, dzīve ir kā spēle. Es, piemēram, neko neesmu nožēlojusi. Esmu darījusi trakas lietas un daru tās joprojām. Dzīve ir skaista! Un, ja iespējams, pēc iespējas daudz ceļot! Nekad nebaidies riskēt, vienmēr vajag spēlēties ar dzīves situācijām, ne vienmēr vajag visu darīt pēc noteikumiem, bet paskatīties, kas notiks, ja rīkosies citādi. Vajag izkrāsot savu dzīvi, un darīt, nevis kaut ko gaidīt."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!