Vija Artmane ir viena no izcilākajām 20. gadsimta latviešu teātra un kino aktrisēm. Izdzīvojusi vismaz 85 lomas uz teātra skatuves un piecdesmit – kinofilmās, kas uzņemtas ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs. Šogad Artmanei apritētu 87 gadi, tomēr kopš 2008. gada par leģendāro aktrisi varam gremdēties vien atmiņu stāstos un baudīt kino darbus, kuros Artmane filmējusies.
Radījumā "Latvijas kultūras leģendas", kas bija vērojams televīzijā "360TV" svētdien, 3. aprīlī, atmiņās par izcilo aktrisi dalās Vijas laikabiedri – aktrise Indra Briķe un režisors Jānis Streičs. Piedāvājam nelielu ieskatu raidījumā, kas ļaus uzzināt, kā aktrise gatavojās izrādēm un cik prasmīgi spēja izdzīvot tik dažādos skatuves mūžus.
"Gatavojoties izrādēm, viņa daudz nerunāja, drīzāk klusēja un ilgi skatījās spogulī. Tieši grimēšanās laikā viņa iegājusi lomā. Pat tad, ja atnāca sagurusi, tad pamazām palika arvien staltāka un staltāka.
Atceros, viņai uz galda bija visādas pudelītes. Tā nu viņa ņēma baldriānu, korvalolu un visu sajauca tādā kokteilītī. Sirds stiprināšanai. Izdzēra un tad – uhh, bija gatava! Un aizgāja. Un, ja viņai arī kaut kas sāpēja vai bija kādi kreņķi… Neviens skatītājs to nemanīja," stāsta Briķe.
"Kad viņa no rītiem atnāca, tad vienmēr attaisīja vaļā visus aizkarus. Viņai vajadzēja sauli. Viņa vienmēr bija sapucējusies. Kā uz svētkiem. Kaut ar kādu nenozīmīgu brošiņu vai lakatiņu… Vienmēr bija uzkrāsotas lūpas, nolakoti nagi, lai gan viņas rokas bija ļoti sastrādātas. Viņa Murjāņos vienmēr visu ravēja, teica, ka nekad nelietojot cimdus, jo ļoti patīkot zemes pieskāriens. Atceros, viņai bija ļoti daudz gredzenu, ko pirms izrādēm noņēma. Rādīja savas rokas un teica, ka tās pēc dārza darbiem mērcējot sūkalās. Un tad atkal esot karaliene."
Tāpat Vija regulāri gājusi uz tirgu, kur nopirkusi vienu ziedu, kam stāvēt vāzē. "Kad pārādījos es, tad pirka divus ziedus, lai arī manā vāzē viens stāvētu," smaida Briķe.
Savukārt pazīstamo režisoru Jāni Streiču apbūrusi Artmanes balss īpašā intonācija, kas daudzām aktrisēm gadu gaitā pazūdot: "Pazūd šī sievišķība, tas valdzinājums, ko Vija sevī bija ietrenējusi. Šķiet, kādā grāmatā viņa atzinās, ka jaunībā bijusi ļoti dusmīga un kašķīga, taču tikai, laikam ejot, sapratusi, ka dusmīgs cilvēks nav skaists. To no Vijas būtu jāmācās ne tikai aktrisēm, bet arī sievietēm."
