Laima Vaikule par dīvas likteni, mūzikas politizēšanu un smieklīgām baumām

Laima Vaikule par dīvas likteni, mūzikas politizēšanu un smieklīgām baumām
Foto: DELFI

Laimes Vaikules vārds lielākajai daļai cilvēku komentārus neprasa. Lai arī bērnībā par dziedātājas karjeru nav sapņojusi, viņas balsi pazina visā Padomju Savienībā un dziedātāju joprojām mīl ne tikai dzimtajā Latvijā un plašajā Krievijā, bet arī citur. Ar košu šovu marta beigās māksliniece svinēs savu 65. dzimšanas dienu, un krāšņajos plakātos viņa izstaro spēku, enerģiju un mīlestību pret mūziku.

Kā dziedātājai izdodas saglabāt možumu un spēku? Kā noturēt publikas uzmanību gadu desmitu garumā, un no kā nācies atteikties karjeras dēļ? Par to dīva pastāstīja sarunā ar "Viņa". Tāpat dziedātāja neslēpa savas skumjas par to, ka mūzika un māksla tiek izmantota politikas veidošanai, kā arī pastāstīja, kā radušās baumas par viņas grūtniecību.

Mūzikā aktīvi darbojaties jau kādus 40 gadus.

Jā, no 85. gada.

Kā jums ir izdevies tik ilgi noturēties vienā jomā? Mūsdienās cilvēki darbu maina krietni biežāk un 10 gadi vienā darbavietā jau ir daudz.

Protams, mamma negribēja, lai es būtu dziedātāja. Viņa gribēja, lai es būtu ārste, par ko arī pati gribēju kļūt. Ja man būtu bērns, es arī negribētu, lai viņš ar to nodarbotos. Sports un mūzika – tās ir tādas jomas... Parasti laiks uz skatuves ir ļoti īss. Un sportā ir tāpat – tevi nēsā uz rokām, bet pēc tam tevi pilnīgi aizmirst. Es nekad nedomāju, ka dziedāšu, nekad nedomāju, ka tās būs mana profesija. Varbūt tāpēc es kļuvu par dziedātāju, jo mamma man neizsekoja. Mūzika paņem tevi savā varā, un tu vairs nekur netiec. Ja tu sāc ar to nodarboties, ļoti grūti ir izrauties.

Vai tad jūs gribat izrauties?

Nu kur tad tagad? Vairāk par to nerunāsim. Maestro Zahodņiks, viņš strādāja ar Raimondu Paulu, bija tas, kurš vispār iestāstīja, ka man vajag dziedāt, jo es gāju pie viņa uz vokālajām nodarbībām. Viņš man vienkārši neļāva izsprukt no mūzikas. Viņš man stāstīja par to, kam es vispār nebiju gatava, par ko es vispār nedomāju.

Vai tas bija tā vērts? Vai varat viņam teikt paldies?

Jā, paldies. Es daudz ko zaudēju, bet strādāt profesijā, kuru tu mīli, ir liela laime. Tāpēc es esmu ļoti apmierināta.

Laima Vaikule
Foto: DELFI

Un kādi ir lielākie zaudējumi, kas ir bijuši?

Vislielākie zaudējumi ir tie, ka tu palaid garām to laiku, kad uzaug tavi suņi, kļūst vecāka tava mamma, izaug tavas māsas bērni, tu vispār nezini, kas notiek mājās. Tu atbrauc mājās, pagājis ir mēnesis. Tu atbrauc uz divām dienām, pārģērbies un brauc tālāk. Un es to visu esmu palaidusi garām. Svētki... Es nezinu, ko nozīmē svētki, dzimšanas dienas. Draugus zaudēju, jo nav laika ar viņiem draudzēties. Draudzībai ir nepieciešams laiks. Daudz zaudēju.

Tomēr vienalga uzskatāt, ka tas ir bijis tā vērts?

Jā, tas ir tā vērts. Galvenais ieguvums ir publikas atzinība. Tu izej uz skatuves, un zālē sēž cilvēki, kas ir atstājuši savus darbus, savas mājas, lai atnāktu uz tavu koncertu. Es jūtu lielu pateicību pret tiem cilvēkiem, kas ir atnākuši uz manu koncertu. Es viņus visus uzreiz mīlu.

Kā jums izdevies panākt, ka publika jūs neaizmirst?

Es neko speciāli neesmu darījusi. Man šķiet, tas vienkārši ir mans liktenis. Daudzi pie tā piestrādā. Man tā vienkārši notiek. Mans mīļākais laiks ir mēģinājumi. Koncertā tu neko nevari izglābt un izlabot. Tu izej uz skatuves, un notiek tas, kas notiek, bet mēģinājumos tu vari visu laiku eksperimentēt. Tāpēc es vairāk mīlu mēģinājumus nekā koncertus.

Šajā laikā nav bijis domas – viss, man pietiek, es visu pametīšu?

Periodiski tu vienkārši kaut kur aizbrauc un pazūdi. To es daru, lai nebūtu par daudz. Kādreiz man ļoti patika braukt ar vilcienu, jo tas bija vienīgais laiks, kad viss apstājās. Tu nekur nevari aizskriet, un nekas nenotiek. Ieslēdzu kādu filmu un skatos. Kādus trīs gadus man bija apmēram 320 koncerti gadā. Iedomājaties? Tas ir šausmīgi grūti. Bija pat laiks, tas laikam ir mans rekords, kad desmit dienas pēc kārtas man bija septiņi koncerti dienā – 70 koncerti desmit dienu laikā. Tas bija ļoti grūti. Šodien es to nevarētu. Pēc ceturtā koncerta tu vairs nesaproti, kurš koncerts tas ir. Tā apmēram notiek. Bet spēka daudz, un tu vari.

Un kas jūs motivē neapstāties?

Tā ir tāda atskaite. Tu visu laiku gatavojies, kaut ko dari – ieraksti, dziesmas izvēlies, mācies eksperimentēt. Pēc tam ir koncerts. Tev tas viss ir jāparāda. Un nekas nav labāks par publiku, kas var pateikt "jā" vai "nē" tai dziesmai. To tu jūti koncerta laikā pēc aplausiem. Tas visu izsaka. Es reizēm dziedu pilnīgi jaunas dziesmas un pēc aplausiem saprotu – jā, šī dziesma ir jāturpina. Ir dziesmas, ko pieņem vēsāk. Tās arī pazūd, aiziet nebūtībā.

Laima Vaikule par dīvas likteni, mūzikas politizēšanu un smieklīgām baumām
Foto: DELFI

Kuri ir bijuši jūsu iedvesmojošākie brīži?

Es vienmēr gaidu... Piemēram, kad būs jaunais koncerts. Tas var gadu, divus vai trīs manī augt, rasties idejas. Laikam visspilgtāk to parāda mans koncerts "Tango", pie kura es strādāju kādus divus gadus. Es gaidu iedvesmu, kad būs iedvesma un man gribēsies to darīt. Es pat nezinu, kas to var izraisīt. Kāda laba filma, kāds labs koncerts var tevi pastumt uz priekšu un paātrināt to gaitu. Bet es gaidu iedvesmu, es nekur nesteidzos. Paātrināt ceļu uz koncertu "Tango" man palīdzēja Brodvejā redzēta uzstāšanās "Tango Forever". Es domāju: "Ārprāts, es jau pusotru gadu domāju par to tango, un te tas ir." Tas mani pasteidzināja – tas jāizlaiž agrāk, un vienalga bija par agru. Cilvēki vēl nebija gatavi. Tas bija tāds koncerts, kur es varēju strādāt, un strādāju arī, gan Monako, gan Amerikā. Tur nebija svarīgi, kādā valodā tu dziedi, jo koncerts bija ļoti kvalitatīvs. Bija ļoti daudz deju – 30. Tas ir ļoti sarežģīti – dziedāt un dejot. Bet tas bija labs laiks.

Un iedvesma jums rada pozitīvas emocijas?

Taisni tā. Talants. Alla Sigalova, brīnišķīga baletmeistare, viņa ļoti daudz strādā teātros, Amerikā apmāca studentus, labākā baletmeistare, ar ko es esmu strādājusi, – viņa saka: "Laima, mēs tagad gatavojam koncertu. Ejam parunāt ar talantīgiem cilvēkiem." Ne tāpēc, ka var kādu ideju "nospert", bet tāpēc, lai rastos iedvesma. Es tad padomāju – aha, ir vēl kāds cilvēks, ko iedvesmo apkārt esošais talants. Tai nav jābūt dejai vai dziesmai, bet talantam.

Kā jums izdodas uzturēt sevi tik lieliskā formā? Jaunā koncerta afišā jūs izskatāties vienkārši apburoša. Gan jau bilde ir apstrādāta...

Tur maz kas ir uzlabots. Nu, kaut ko jau viņi tur dara, bet galvenais jau ir gaismas. Jūs tik labi izskatāties, pēkšņi jūs nofotografē – un jūs domājat: ak Dievs, nu kā es tik slikti izskatos?! Gaismas. Ja tā ir fotosesija, tad ir noliktas speciālas gaismas un labot jau maz ko vajag. Viss ir izgaismots, un "Freedom Ballet" deva to spilgtumu. Tas viss bija lēcienā. Tajā bildē nevar redzēt, ka viņi visi ir palēkušies. Viņi arī mani ļoti iedvesmo, jo ir ļoti talantīgi.

Un kā jums izdodas saglabāt spēku, enerģiju un izskatu?

Tas kaut kur no augšas, tas viss ir dots. Nu, mazliet vairāk ir jāpiestrādā. Es sāku jau laikus trenēties. Nevis dejot, bet vienkārši pietupieni un tādā garā. Man tas ir jādara, īpaši pirms koncerta. Galvenais ir sākt. Tu sāc, tu ieej ritmā, un tad tev pietrūkst, ja tu kaut ko neizdari. Tagad pēdējā mēnesī esmu sākusi nervozēt, jo es pārtraucu darīt to, kas man jādara katru dienu. Tas nav visai labi.

Cik ilgi ir jūsu ikdienas treniņi?

Stundu, vairāk ne. Ir 24 stundas dienā, vienu stundu var atdot.

Laima Vaikule par dīvas likteni, mūzikas politizēšanu un smieklīgām baumām
Foto: DELFI

Jūs nelabprāt runājat par savu privāto dzīvi. Noteikti ir nācies saskarties ar dažādām baumām šajā jomā. Kas ir pats amizantākais, ar ko iznācis saskarties?

To ir bijis daudz, visādu un dažādu. Laikam viena no pēdējām bija, ka man "pierakstīja" puisi, kas mani grimē, ka viņš esot Andrejs, ka viņš esot mans dzīvesbiedrs. Viņš vēl nebija dzimis, kad mēs ar Andreju satikāmies. Visās fotogrāfijās ir viņš, bet rakstīts – Andrejs un Laima. Tas bija daudzviet, visās avīzēs, bet nu nekas – mēs pasmējāmies. Ir bijis daudz lietu, un nekad nav tā, ka tā ir taisnība. Ā, vēl pirms gadiem bija gadījums. Mēs ar Borisu Moisejevu, dziedātāju, dejotāju, asprātīgu puisi, staigājām, un es biju pieņēmusies svarā. Bija kaut kāds pasākums, man šķiet, ka "Jaunais vilnis". Mēs savā starpā runājām, un viņš man teica, ka esmu kļuvusi dūšīgāka. Es teicu: "Nu, es vienkārši esmu "iekritusi"." Pajokoju, ka it kā esmu stāvoklī. Protams, viņš saprata un smējās. Viens žurnālists gāja tieši garām, un Boriss teica: "Nevienam nesaki, bet Laima ir stāvoklī." Un viss, tā bija vienīgā reize, kad mēs pajokojām savā starpā. Boriss to pateica vienam žurnālistam, un visa prese – Laima ir stāvoklī! Cilvēki pilnā nopietnībā mani apsveica. Kā man tas pielipa, es nevaru saprast. Parasti man nepielīp šādas baumas.

Kā ir ar mūzikas vai sporta jaukšanu kopā ar politiku? Pēdējā laikā tas ir ļoti aktuāls temats.

To parasti nedara ne sportisti, ne mākslinieki. Tas notiek blakus. Es nezinu, iespējams, ir mākslinieki, kas ir politizēti. Es gan nedomāju, ka ir, jo visi ir ļoti aizņemti ar sevi, to darbu izdara prese. Es tā uzskatu.

Arī jūsu vārds ir izskanējis saistībā ar Ukrainas un Krievijas attiecībām.

Nevajag par to domāt. Kāda starpība? Mēs tagad aizliegsim pārdot gleznas, lai kaut kādus šedevrus nerāda Krievijā, Igaunijā vai vēl kaut kur… Nu, tas taču nav pareizi. Mūzika, māksla un sports – tas pieder visiem. Nedrīkst to politizēt. Kad tu uzstājies, nav svarīgi, vai tā ir Kazahstāna, Izraēla vai Krievija. Tie cilvēki, kas ir atnākuši pie tevis uz koncertu, viņi tevi mīl. Un mēs parasti mīlam tos, kas mīl mūs. Tas ir tik vienkārši.

Tā tas ir bijis vienmēr, ka politiku mēģina iejaukt mākslā?

Man ir bijis tā, kad bija Padomju Savienība un es uzstājos Bratislavā konkursā "Bratislavas lira". Kultūras ministrija mani aizsūtīja uz konkursu. No tā nevarēja atteikties. Tolaik tev pateica, ka jābrauc, un tu brauci. Atceros, ka teica "Laima – Soviet Union" (Laima – Padomju Savienība) un bija pilnīgs klusums zālē. Visus uzņēma labi, bet tas netraucēja man saņemt "Grand Prix", jo bija profesionāla žūrija, kurā bija vairāk nekā 20 cilvēku. Balsošanas sistēma bija līdzīga kā "Eirovīzijā", balles nevarēja atkārtot.

"Eirovīzijas" tiešraidēs tiek bloķēti publikas svilpieni noteiktu valstu uzstāšanās laikā. Tā ir tikai pēdējo gadu tendence, ka tādas lietas ir vajadzīgas?

Tas nav slikti, ka svilpšanu bloķē. Es domāju, ka tie, kas organizē festivālu, vēlas, lai viss notiek skaisti un politika tur nemaisītos. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka organizatori negrib politiku savā festivālā. Kad es saņēmu "Grand Prix" Bratislavā, nākamajā gadā es kā viesis devos uz koncertu Prāgā. Pirms tā bija konkurss, kurā no Krievijas piedalījās Aleksandrs Sirovs. Es gatavojos uzstāties un dzirdēju, kā viņš dzied. Viņš nodziedāja ļoti labi – vislabāk no visiem. Viņš vēl uz saksofona solo nospēlēja. Viņš ieguva pirmo vietu, bet visu viņa uzstāšanās laiku zāle svilpa. Viņš vienalga visu izdarīja, kā nākas, nodziedāja līdz galam un ieguva pirmo vietu. Kad es to redzēju, domāju: "Vai…" Man nepatika, tas ir slikti. Nevajag mūziku likt politikā, es tā uzskatu.

Source info

DELFI Viņa


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl


Pregnancy widget logo Pregnancy widget logo
Aprēķināt
Norādi pēdējo mēnešreižu
pirmo dienu
Kļūda!
Lūdzu, norādiet korektu
datumu pagātnē.
Viņa.lv iesaka