Laimei ir orientieri, es tikai palīdzu tos atrast. Stāsts par rīdzinieci, kuras dzīve mainījās Gruzijā
Foto: Privātais arhīvs

Rīdziniece Marina Samohvalova bērnībā sapņoja kļūt par veterinārārsti, bet nedaudz vēlāk – par savu restorānu. Tomēr pēc skolas nolēma apgūt reklāmas smalkumus. Un tālāk – interesantākais. Aptuveni pirms trijiem gadiem liktenis viņu aizveda uz Gruziju, bet pirms gada viņa nopirka biļeti vienā virzienā un pārcēlās uz Tbilisi. Pēc tam, kad pārgāja pirmā eiforija un pazuda ilgas pēc dzimtenes un ierastās ikdienas, Marina saprata, ka dzīve ir audekls, kuru ikviens var apgleznot tā, kā vēlas. Par to, kāds bija ceļš pie sevis, kas ļāva atrast harmoniju un mīlestību, jaunā sieviete stāsta sarunā ar "Delfi".

Sarunu sākam ar gremdēšanos bērnības atmiņās. Marina uzskata, ka tā bijusi absolūti parasta: "Neatceros, ka būtu lutināta vai mani kāds kā īpaši audzinātu. Vecāki daudz strādāja, es bieži biju viena, tādēļ agri kļuvu patstāvīga."

Košākās atmiņu ainas no bērnības – ilgas pastaigas gar jūru kopā ar vectētiņu. "Gājām basām kājām pa smiltīm, klusējām, vācām dzintariņus un gliemežvākus, priecājāmies par katru atradumu gluži kā divi bērni. Šķiet, kaut kur tur, Jūrmalas piekrastē, sākās sevis un atbilžu uz mūžīgajiem jautājumiem meklējumi. Prātošana par manu misiju arī dzima kaut kur tur, pie dabas, bet vēlāk turpinājās ilgās sarunās ar vecvecmāmiņu – par dzīves jēgu, Visuma noslēpumiem un brīnumiem," atzīstas Marina.

Skolā viņa bija pelēkā pele – pieticīga un neuzkrītoša. Viņai patika rakstīt, fiksēt domas dienasgrāmatā. Viņa gribēja kļūt par veterinārārstu. Vēlāk sapņoja par savu restorānu kopā ar draudzeni. Pēc tam bija kaut kas cits... Bet galu galā viss salikās pavisam citādi.

"Draudzene pārcēlās uz citu valsti. Sapnis par restorānu kļuva divreiz vājāks (bet nepazuda pavisam). Vetārsts manā galvā mira pēc vienas nostrādātas dienas zooveikalā, kur tirgoja žurkulēnus tarantulu barošanai – man bija jāņem rokās visādi reptiļi, jāskatās uz slimiem putniņiem, jāmazgā akvāriji ar dīvainiem iemītniekiem. Nolēmu, ka labāk dzīvniekus mīlēt no attāluma."

Tādēļ jautājums, par ko kļūt, bija aktuāls līdz pat skolas beigšanai. "Izvēle bija starp tūrismu un reklāmu. Priekšroku devu otrajam, bet galu galā tagad nodarbojos ar ceļojumu organizēšanu. Līdz šim brīdim nesaprotu, kā es, par sevi nepārliecināta meitene, tik pārliecienoši iestājos reklāmas un sabiedrisko attiecību studiju virzienā, bet trešajā kursā nejauši nokļuvu nelielā andergraunda (no angļu valodas vārda "underground") klubā, iepazinos ar tā īpašnieku un kļuvu par māksliniecisko direktori."

Ballītes, koncerti, vistrakāko ideju un pasākumu īstenošana, simtiem un tūkstošiem jaunu paziņu. "Ar katru jauno iepazīšanos es sapratu, ka pastāv liktenis, ir kaut kāds augstāks scenārijs, kā arī nejaušību nav. Klubā es "netīšām" iepazinos ar dīdžeju, kurš man piedāvāja mārketinga speciālista darbu. Piekritu un ieguvu kolosālu pieredzi. Bet pēc tam aizmuku no biroja, kļuvu par frīlanseri. Pēc pāris gadiem atslābu, nolēmu, ka pietrūkst pašdisciplīnas un atkal atgriezos birojā, bet nu jau kā semināru, kursu, treniņu rīkotāja. Un tomēr pēc kāda laika atkal aizlaidos no sistēmas "četras sienas no pirmdienas līdz piektdienai", sāku zīmēt ar hennu. Lūk, tad manā dzīvē sākās brīnumi."

Source

DELFI Viņa

Tags

Gruzija Lasāmgabali Psiholoģija Sievietes
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form