Laimei ir orientieri, es tikai palīdzu tos atrast. Stāsts par rīdzinieci, kuras dzīve mainījās Gruzijā  (4)

Sarunu sākam ar gremdēšanos bērnības atmiņās. Marina uzskata, ka tā bijusi absolūti parasta: "Neatceros, ka būtu lutināta vai mani kāds kā īpaši audzinātu. Vecāki daudz strādāja, es bieži biju viena, tādēļ agri kļuvu patstāvīga."

Košākās atmiņu ainas no bērnības – ilgas pastaigas gar jūru kopā ar vectētiņu. "Gājām basām kājām pa smiltīm, klusējām, vācām dzintariņus un gliemežvākus, priecājāmies par katru atradumu gluži kā divi bērni. Šķiet, kaut kur tur, Jūrmalas piekrastē, sākās sevis un atbilžu uz mūžīgajiem jautājumiem meklējumi. Prātošana par manu misiju arī dzima kaut kur tur, pie dabas, bet vēlāk turpinājās ilgās sarunās ar vecvecmāmiņu – par dzīves jēgu, Visuma noslēpumiem un brīnumiem," atzīstas Marina.

Skolā viņa bija pelēkā pele – pieticīga un neuzkrītoša. Viņai patika rakstīt, fiksēt domas dienasgrāmatā. Viņa gribēja kļūt par veterinārārstu. Vēlāk sapņoja par savu restorānu kopā ar draudzeni. Pēc tam bija kaut kas cits... Bet galu galā viss salikās pavisam citādi.

"Draudzene pārcēlās uz citu valsti. Sapnis par restorānu kļuva divreiz vājāks (bet nepazuda pavisam). Vetārsts manā galvā mira pēc vienas nostrādātas dienas zooveikalā, kur tirgoja žurkulēnus tarantulu barošanai – man bija jāņem rokās visādi reptiļi, jāskatās uz slimiem putniņiem, jāmazgā akvāriji ar dīvainiem iemītniekiem. Nolēmu, ka labāk dzīvniekus mīlēt no attāluma."

Tādēļ jautājums, par ko kļūt, bija aktuāls līdz pat skolas beigšanai. "Izvēle bija starp tūrismu un reklāmu. Priekšroku devu otrajam, bet galu galā tagad nodarbojos ar ceļojumu organizēšanu. Līdz šim brīdim nesaprotu, kā es, par sevi nepārliecināta meitene, tik pārliecienoši iestājos reklāmas un sabiedrisko attiecību studiju virzienā, bet trešajā kursā nejauši nokļuvu nelielā andergraunda (no angļu valodas vārda "underground") klubā, iepazinos ar tā īpašnieku un kļuvu par māksliniecisko direktori."

Ballītes, koncerti, vistrakāko ideju un pasākumu īstenošana, simtiem un tūkstošiem jaunu paziņu. "Ar katru jauno iepazīšanos es sapratu, ka pastāv liktenis, ir kaut kāds augstāks scenārijs, kā arī nejaušību nav. Klubā es "netīšām" iepazinos ar dīdžeju, kurš man piedāvāja mārketinga speciālista darbu. Piekritu un ieguvu kolosālu pieredzi. Bet pēc tam aizmuku no biroja, kļuvu par frīlanseri. Pēc pāris gadiem atslābu, nolēmu, ka pietrūkst pašdisciplīnas un atkal atgriezos birojā, bet nu jau kā semināru, kursu, treniņu rīkotāja. Un tomēr pēc kāda laika atkal aizlaidos no sistēmas "četras sienas no pirmdienas līdz piektdienai", sāku zīmēt ar hennu. Lūk, tad manā dzīvē sākās brīnumi."

"Nekad nedomāju, ka zīmēšu. Un vēl jo vairāk – ar hennu," teic Marina. Tomēr reiz, ieraugot uz ielas meiteni, kuras rokas un stilbus klāja mistiski mehendi raksti, viņa saprata, ka arī tā vēlas.

Draugi no Indijas atveda hennu, rokas sāka radīt rakstus, ornamentus, radās kaut kādi simboli. "Burtiski ieniru radošajā, nesaprotot, ko tas nozīmē. Vien pēc vairākkārtējām draudzeņu atsauksmēm par to, ka pēc mehendi dzīvē parādījušās pozitīvas izmaiņas, es aizdomājos un sāku pētīt šo mākslu. No Senās Ēģiptes līdz Indijai un Azerbaidžānai – it visur ir zīmēts ar hennu! Pat priesteri un faraoni savus ķermeņus rotāja ar sakrāliem simboliem un strādāja ar smalkajām enerģijām."

Jo vairāk informācijas par mehendi nāca, jo vairāk Marina aizrāvās ar radīšanu, ezotēriku, meditāciju, kā arī iemācījās sadzirdēt sevi. "Zīmējot tu nonāc meditācijas stāvoklī, un tad bieži pienāk informācija. Varbūt ārēja, varbūt no iekšienes, grūti pateikt, taču tā vienmēr ir patiesa. Iemācījos kontrolēt savu prātu, sadzirdēt sirdi, palīdzēt citiem caur radošo, jo katrs zīmējums tiek radīts ar noteiktu jēgu, kā arī katrs simbols mūs ietekmē. Tas ir jaudīgs instruments, kas vienmēr ir ar mani."

Laikā no 2012. līdz 2017. gadam Marinai bija sava mehendi studija, kurā viņa vadīja hennas mākslas meistarklases. Vairāki simti meiteņu no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Gruzijas apguva šo mākslu un tagad rada sev un citiem par prieku. "Tā bija mana laime un bauda. Tomēr kaut kādā mirklī dvēsele prasīja ko vairāk. Kaut ko jaunu, neizpētītu. Es palūdzu Visumam, lai dod zīmi, kurp virzīties tālāk. Un ilgi nebija jāgaida."

Pēkšņi no visām pusām sāka pienākt informācija par Gruziju. Paziņa "nejauši" izmeta frāzi: "Marina, jābrauc uz Gruziju." Kāpēc? Atbildes nebija, tādēļ Marina ātri vien par to aizmirsa. Uz pusgadu.

Vēlāk internetā iepazinās ar cilvēku, skulptoru no Tbilisi, kurš lūdza viņai palīdzību – atrast, kur Latvijā var iegādāties porcelānu. "Viņš atbrauca uz Rīgu uz pavisam īsu brīdi. Es palīdzēju. Un šis cilvēks kļuva par bāku, kas norādīja uz saulaino zemi. Jo vairāk viņš stāstīja par Gruziju, jo spēcīgāka kļuva vēlme turp aizbraukt. Ieraudzīt kalnus. Sadzirdēt Tbilisi sirdi.

Domāju, ja cilvēks dzīvo, klausot savai sirdij, dara to, ko prasa sirds, Visums palīdz un atbalsta, dod iespējas un sūta norādes caur simboliem, skaitļiem, grāmatām un citām zīmēm. Tām vienkārši jātic. Vissvarīgākais vienmēr saglabāt sevī bērnu, kas tic brīnumiem, labajam, tam, ka var iedomāties it visu un pasaule būs tieši tāda, kādu tu to radīsi. No cinisma un lepnuma ir jāatbrīvojas kā no uzmācīgām mušām – lai neaizēno tīro apziņu, jo tikai tā var saklausīt, kas mēs esam un kur mums šajā dzīvē jāiet."

Sapnis par Gruziju kļuva aizvien spēcīgāks. "Un pēkšņi vienā jaukā dienā man zvana mans paziņa Aleksandrs Morozovs, jaunatnes organizācijas "Young Folks" dibinātājs (mēs iepazināmies festivālos, kurus es rīkoju, un labdarības projektos darbā ar bērnunamiem) un saka: "Marina, mēs iesniedzām projektu "Erasmus", pusaudžu grupa no Latvijas brauc uz Gruziju uz astoņām dienām. Vēlos, lai tu brauc līdzi kā līderis. "Erasmus" sedz visus izdevumus." Pirmā doma, kuru radīja mana fantāzija: "Oi, pusaudžu grupa, anarhija, iereibuši bērni, nekārtības un tamlīdzīgas šausmas, varbūt netikšu galā?" Muļķe, pati sev pateicu. Sapratu, ka Visums man dod iespēju, un piekritu. Satikāmies ar jauniešiem, ieraudzīju, cik viņi ir gaiši, gudri un labsirdīgi."

Marina piedalījās divos "Young Folks" projektos, abi notika Gruzijā. Pirmais bija kulinārais – jaunieši no Latvijas, Igaunijas, Ukrainas un Gruzijas kopā gatavoja katras valsts nacionālos ēdienus, mācījās atrast dažādu valstu un mentalitāšu kopīgās un atšķirīgās iezīmes.

Otrais projekts bija teatrāls, mēģinājumi no rīta līdz vakaram, bērni aizrāvās ar scenāriju rakstīšanu, darbu ar sevi, savām bailēm un sapņiem, attiecībām ar citiem un pašiem ar sevi. Nedēļas laikā viņi iestudēja uzvedumu, kuru izrādīja uz Rustavi pilsētas teātra skatuves. "Izrādes beigās skatītāji nāca klāt un pateicās: "Cik brīnišķīga izrāde "Ieslēdziet gaisumu"", jo daudzi ir aizmirsuši, ka gaisma ir katrā no mums. Vajag tikai atcerēties un ieslēgt. Un palīdzēt citiem. Tieši to arī dara "Young Folks". Galu galā - viņi palīdzēja ieslēgt kārtējo lukturīti arī manā ceļā," uzsver Marina un piebilst, ka jau pirmajā dienā Gruzijā viņa sapratusi, ka atgriezīsies te atkal un atkal.

"Bija māju sajūta. Un ne vienkārši tāpat. Pirmā "YF" projekta laikā iepazinos ar koledžas un viesnīcas direktoru, kur norisinājās mūsu projekts. Paudu sajūsmu par valsti, bet viņš atbildēja: "Brauc šurp! Un paņem līdzi draugus. Kaut grupu." Tajā mirklī man arī "nozvanīja". Es taču esmu organizators, kāda starpība, ko organizēt? Kādēļ gan neorganizēt ceļojumu pa Gruziju? Tomēr nolēmu sākotnēji atbraukt ar dažiem draugiem, iepazīt kultūru un tradīcijas, apskatīt vietas, par kurām sapņoju, un atrast kaut ko ļoti svarīgu. Ko tieši, es vēl nezināju."

Tomēr ceļojums ar draugiem uz Gruziju nemitīgi tika atlikts. "Sapratu, ka jābrauc vienai, un nopirku biļetes. Mans pirmais ceļojums vienatnē – draugi prasīja, vai nav bail. Nebija. Brīnījos par savu drosmi un izlēmību, taču Gruzija vilināja tik spēcīgi, ka bailēm nebija vietas," atceras Marina.

Pirmā pietura – Kobuleti pilsēta, kur noritēja pirmais "YF" projekts. "Projekta partneris un viņa ģimene mani atbalstīja, ieteica, kur braukt, ko skatīties. Tālāk pa valsti jau pārvietojos pati."

Mikroautobusi, vilcieni, autobusi. Dzīvoja hosteļos un apartamentos, iepazinās ar dažādiem cilvēkiem un atrada jaunus draugus. "Gruzijā ir ārkārtīgi viegli uzsākt sarunu, atrast domubiedrus, braukt uz vienu vietu, bet nokļūt pavisam citur kopā ar jaunu kompāniju un citiem mērķiem. Līdz galam nezināju, kādēļ es braucu, vienkārši ļāvos iekšējam aicinājumam. Jo vairāk uzzināju par valsti, jo spēcīgāk iemīlējos. Kalni un saule, augļi un dārzeņi, seni dievnami un prātam neaptverama daba, bet pats galvenais – cilvēki. Tas viss aizpildīja manu sirdi."

Marina brauca kalnos, atpūtās pie jūras, stundām sēdēja baznīcās, zīmēja mehendi sev un nejaušiem garāmgājējiem, sadraudzējās ar hosteļa saimnieci un atrada cilvēku, ar ko kopā nolēma organizēt tūres. Bet pats galvenais – atrada sevi.

"Šo trīs nedēļu laikā es pārvērtēju visu savu dzīvi, atcerējos visus savus ceļojumus – no Baltijas līdz Indijai – un sapratu, ka Gruzijā ir viss, ko esmu meklējusi citos pasaules nostūros, citos cilvēkos un pati sevī. Tieši šeit es noķēru to stāvokli, kādā es vēlētos būt vienmēr. Absolūta sevis pieņemšana un uzticēšanās dzīvei, Visumam, Dievam. Vēlējos tajā visā dalīties ar citiem. Atradu sevi un sapratu, ka nav neka svarīgāka. Klīdu pa Tbilisi ieliņām, pārdzīvoju tādus emociju viļņus, jo šķita, ka es jau tur biju bijusi un tagad tikai atceros pagātni – tik pazīstamas ielas un sienas."

Vienīgais, kas traucējis – lielā vīriešu interese, atzīstas jaunā sieviete. "Latvijā vīrieši uzvedas citādāk. Ieturēti, noslēgti, vēsi. Gruzijā viss ir pilnīgi pretēji. Kaut jau simto reizi ceļojuma laikā dzirdēju: "Meitenīt, ejam dzert vīnu/ēst hačapuri/apskatīt pilsētu," gribējās noslēpties, aizbēgt, kļūt neredzamai, lai tikai liktu mierā. Vēlāk iemācījos nepievērst uzmanību, vienkārši smaidīt, patiekt "maldoba" (paldies) un doties tālāk savās gaitās.

Kad uz tirgu nācu pēc trīs tomātiem, atceļā devos ar maisu, kas pilns ar dažādiem dārzeņiem un augļiem, jo vienu vai trīs tomātiņus nav iespējams nopirkt. Gruzijā ēd daudz, garšīgi, galdus klāj dāsni un tāpat arī pārdod. Vienuviet uzdāvināja kabacīti, citur – lauru lapu pušķi, bet trešajā vietā – kilogramu persiku. Vienkārši tāpat, par skaistām acīm. Tirgotāja nosauc tevi par meitiņu un noglāsta galvu, svētot laimīgai dzīvei. Nejaušs garāmgājējs uzcienā ar kafiju. Garāmejoši puiši uz ielas uzdzied, uzdejo un uzdāvina ziedu. Tas viss sajaucies kaut kādā priecīgu emociju kaleidoskopā, pēkšņi viss kļuvis tik viegli. Noteikts "jā" vai noteikts "nē", nekā lieka."

Gruzija uzlādēja un ļāva noticēt tam, ka dzīve var būt koša un ļoti piesātināta.

"Atbraucot uz Rīgu, sapratu, ka bez šīs valsts vairs nespēju dzīvot. Nopirku biļeti. Nolēmu braukt un padzīvot Gruzijā dažus mēnešus, jo viena lieta, ja esi tūrists un redzi tikai to skaistāko, cita – kad saskaries ar sadzīves problēmām un grūtībām. Trīs mēnešu laikā Tbilisi es sapratu, ka servisa līmenis ir zems, nabadzīgo ļoti daudz, ekonomiskā un politiskā sistēma – sarežģīta. Daudz un dažādi trūkumi, tomēr tie nekad nepārspēs to labo, kas te ir, tādēļ nolēmu pārcelties."

"Pirms nolēmu pārcelties, es vērsos Rīgā pie sava astrologa, lai noskaidrotu, ar ko man nodarboties. Iekšēji jau es visu zināju, taču, kā jau daudziem, gribēju saņemt apstiprinājumu no kāda cita. Galu galā – pārcelšanās uz citu valsti ir nopietns jautājums. Astrologs, nezinot manas intereses, cieši un skaidri atbildēja: "Marina, tev jāraksta, jāzīmē un jāceļo. Bet vēl labāk – izvēlēties tūrismu un rakstīt par to." Tad nu gan, es nodomāju un kautrīgi pajautāju, kurā valstī man vajadzētu strādāt tūrismā.

Onkulis-astrologs sāka pētīt grādus, planētas, kaut ko nobubināja par Ukrainu, Azerbaidžānu, uz pāris minūtēm apklusa un tad paziņoja: "Gruzija! Gruzija ir tev labvēlīga it visā: darbs, ģimene, attīstība. Un nav svarīgi, kad tu tur brauksi, tā ir tava zeme."

Vai jāsaka, ka es tajā brīdī teju nokritu no krēsla? Vai tiešām mūsu dzīvē viss ir tik ļoti saplānots jau iepriekš? Vai pastāv kaut kāds augstākais scenārijs un, ja mēs virzāmies atbilstoši tam, tad realizējam sevi un atrodam laimi? Visticamāk, jā. Protams, man nepalika vairs nekādu šaubu. Gruzija sauca."

Čemodānus sapakoja ātri. Sirds dun, prāts gaida piedzīvojumus un jaunus atklājumus. Ģimene bija šokā. "Tas ir vēl maigi sacīts. Mamma bija satraukusies, taču, klausoties manus stāstus par Gruziju, saprata, ka tur ir mana laime, un atbalstīja. Vectētiņam bija grūtāk pieņemt, līdz pēdējam brīdim viņš domāja, ka es "parotaļāšos" un atgriezīšos. Pagāja laiks un arī viņš pieņēma. Draugu reakcijas bija dažādas – cits priecājās un apbrīnoja, cits teica, ka nekas neizdosies, saka, kur piedzimi, tur jādzīvo. Bet es, spītējot visam un visiem, klausīju savai sirdij un Visuma zīmēm."

Atbraucot uz Gruziju, Marinai budžets bija vien pāris mēnešiem. Kā dzīvot tālāk un ko darīt – šie jautājumi viņu pat nesatrauca. Iekšēji bija pārliecība, ka tūres būs pieprasītas un mehendi māksla palīdzēs. Noīrēja dzīvoklīti un metās Tbilisi ritmos. Sāka zīmēt, vadīt meistarklases, organizēt ceļojumus.

Aizvadīja vienu tūri, otru, trešo... Ar katru reizi aizvien interesantāk, aizvien vairāk vietu – no Batumi un Melnās jūras pludmalēm līdz Svanetijas kalnu spēka vietām.

Ar laiku Marina kopā ar partneri Tbilisi izveidoja savu uzņēmumu "Kompas Trips".

"Laimei ir orientieri, bet mēs saviem viesiem palīdzam tos atrast. Katram no mums ir savs iekšējais kompass, ceļojumi palīdz to noregulēt, jo īpaši – Gruzijā. Šurp brauc tieši tādi paši meklētāji kā es. Manas grupas – tie ir cilvēki, kas redz ar sirdi, kas tic augstākiem spēkiem, vēlas mainīt pasauli un nebaidās iziet no sistēmas. Ja cilvēks vēlas pārstartēties, uzlādēt sirdi ar siltumu un mīlestību, sajust jūras un kalnu spēku un varenību, tad viņam noteikti jābrauc uz Gruziju. Man nepatīk teikt, ka es strādāju tūrismā, tas ir kas cits. Mūsu ceļojumos pa Gruziju viesi kļūst par ģimeni - ar dvēseliskām sarunām, ar kopējiem pārdzīvojumiem, jaunu pieredzi un piedzīvoto."

Marina sevi ir atradusi. Gruzijā. "Un atrodu sevi ar katru viesi atkal un atkal. Domāju, nekad nebūs robežu, mūsu dvēsele ir bezgalīga. Mēs šai pasaulē atnākam atkal un atkal, jaunos iemiesojumos, ar jauniem uzdevumiem. Ar katru satikto mums ir "parakstīts līgums" par to, kas mums jāiemāca vienam otram. It visur mēs nonākam ne jau tāpat vien. Gruzijā es nenonācu nejauši. Te es atradu ne tikai sevi, bet arī savu mīlestību un Dieva mīlestību pret mani. Mans ceļš ir tikai sācis. Tālāk būs interesantāk..."