Laura dzīvo ārpus komforta zonas: 'Man vajag to sajūtu, ka es sevi realizēju'  (7)

"Neesmu no cilvēkiem, kuri var būt mierā. Es centīšos un veidošu savu ceļu, meklēšu jaunus veidus, kā sevi pilnveidot un iegūt jaunu pieredzi. Nogurstot atpūšos un dodos tālāk. Dzīvē uz visu virzos lēnām un pakāpeniski uz priekšu, nekas nav nācis viegli vai tāpat vien," sevi apraksta Laura.

"Ja es dzīvē kaut ko ļoti, ļoti, ļoti gribu, tad vienmēr pavērsies ceļš, atradīsies iespēja to īstenot," stāsta Laura. Kā piemēru viņa min savu bērnības sapni kļūt par frizieri, kas radās, spēlējoties ar lellēm. Mācoties vidusskolā, viņa to arī realizēja – ārpus stundām apguva nepieciešamās prasmes un izmantoja tās, lai nopelnītu. Tagad gan viņa to dara tikai hobija līmenī, jo ir radušies citi sapņi, ko piepildīt.

"Arī uz citām lietām, ko tu gribi, bet finansiāli vai kādu citu iemeslu dēļ nav iespējams realizēt, kaut kā ar laiku ceļš atveras." Laura ir pārliecinājusies, ka gandrīz vienmēr tā arī notiek: "Ja tu ej, riskē, un tu tici tam, ko tu gribi, un tu tici tam mērķim. Tu varbūt nezini, kā būs beigās, bet, ja tu idejai tici un turies pie tās ar zobiem, nagiem, ragiem, tad atvērsies iespējas, atradīsies tas ceļš." Viņa gan piebilst, ka neviens nav supercilvēks, tomēr cilvēks, kas ātri padodas, savus sapņus piepildīt nevar.

"Nē, es gribu skriet, es skriešu. Tad es vienkārši sāku ātri iet," atceras Laura, "tā bija tāda kā maza traģēdija man, bet es nolēmu, ka es vienalga skriešu." Tiesa, tas nenotika bez apdoma. Lauras draugs viņai ierosināja izveidot treniņu programmu, kas ļautu skriet, bet neradītu riskus veselībai. "Ja kāds saka, ka tu kaut ko nevari izdarīt, tas ir tikai viņu viedoklis, un vienmēr var atrast veidu, kā to izdarīt," piebilst Laura.

Cilvēki viņu mēģināja atrunāt no lēciena ar gumiju, bet viņa nepaklausīja un nenožēlo, ka sevi pārvarēja. "Sevi ir jāizaicina, jo citādāk garīgi tu esi mazliet miris," viņa uzsver.

Tajā pašā laikā Laura norāda, ka vajag sevi mīlēt un atrast to brīdi, kad tu nedari sev pāri, bet vienalga sevi izaicini un pilnveido. "Ir svarīgi pašam sevi mīlēt, saprast, ko tu vari un ko tu nevari un ko tu citādāk varbūt vari darīt. Man ir viena problēma, ka es visu daru nevis uz 100, bet uz 110 procentiem. Un tad, kad jau nedaudz iet par traku, ir jāsaprot, ka sevi tomēr ir arī nedaudz jāmīl. Nevajag pārspīlēt pārāk daudz."

Laurai ļoti patīk viss, kas saistīts ar dzīvniekiem. "Gan bakalaura, gan maģistra darbu es rakstīju par dzīvnieku patversmi. Tas īsti pat nebija populāri, bet es sapratu to, ka tā ir mana sirdslieta, un attiecīgi es nolēmu, ka tas būtu arī nākotnē noderīgi citiem – to darbu izmantot." Kamēr studiju biedri rakstīja par bankām vai pelnošiem uzņēmumiem, Laura atrada veidu, kā sniegt ieguldījumu sev nozīmīgā jomā.

"Es esmu tāds cilvēks, kas dara tā, kā jūt. Ja man ir iespēja izvēlēties, es nedarīšu lietas ķeksīša pēc." Lauras bakalaura darba mērķis bija atrast veidus, kā samazināt patversmes izdevumus, lai tās darbs būtu maksimāli efektīvs, bet maģistra darbā viņa apskatīja jautājumus, kas saistīti ar mārketingu.

Jau no bērnības Laurai ļoti patīk zirgi, bet viņai nav bijusi iespēja tos turēt. Lai arī tādu iespēju nav daudz, viņa cenšas sniegt mīlestību patversmes dzīvniekiem, apciemojot tos un sniedzot palīdzību. Tāpat Laura ar ģimeni Ziemassvētku laikā parasti apciemo kādu dzīvnieku patversmi un nogādā tur nepieciešamās mantas, kā arī iespēju robežās ziedo līdzekļus.

"Esmu avantūriste. Man ik pa laikam vajag kādu avantūru, kādu dzirkstelīti ikdienas ritmā," to, kāpēc viņa pieteicās projektam "Fit Model Latvija 2017", skaidro Laura. Līdz šim piedzīvoto viņa vērtē atzinīgi: "Es zināju, ka būs grūti, bet ir citādāk, nekā es biju to iedomājusies. Ir daudz izaicinājumu, un es esmu darījusi lietas, ko nedomāju, ka es kādreiz darīšu. Šis projekts man ļauj pieredzēt un iepazīt sevi no jauna."

Laura atklāj, ka prātam un garam tas ir bijis daudz sarežģītāks nekā ķermenim. "Es nesapratu vispār, kas ar mani notiek. Bija ļoti biežas garastāvokļa maiņas. Man šķita, ka es sevi nepazīstu, tiešām – es sevi nepazinu. Es biju pārsteigta, ka es varu saņemties arī sev šķietami neizturamos apstākļos. Es sapratu, ka es to varu."

To, ka projekta laikā Laura mainās, pamanīja un novērtēja arī viņas kolēģi un priekšniecība. "Uzlabojas arī darba rezultāti, es palieku drosmīgāka, es palieku pašpārliecinātāka. Ja tu fiziski sevi pārvari, tad tu arī emocionāli mainies: tu rīkojies citādāk, tu esi citādāks. Es zināju, ka pēc jebkura veida pieredzes tu mainies kā cilvēks, bet es tiešām negaidīju, ka notiks tādas pārmaiņas. Caur tiem pārbaudījumiem un emocijām tu kļūsti labāks un tu audz un attīsties."

Projekta laikā viņa ir arī ieguvusi jaunus draugus un paziņas, ar ko viņa cer uzturēt kontaktus arī turpmāk. Laura atklāj, ka apbrīno cilvēkus, kas nodarbojas ar fitnesu, jo viņiem visiem ir arī citas aktivitātes – darbs, ģimene, bērni – un visu apvienot ir patiešām sarežģīti. "Es nolieku cepuri viņu priekšā," viņa nosaka.

Laura ir ļoti pateicīga par atbalstu, ko projekta laikā viņai sniegusi ģimene, puisis Zemgus, draugi un kolēģi.