Lelde Priedulēna: mans skeletona stāsts ir izstāstīts  (17)

Mazāk nekā 10 gadu, braucot pa ledu – vai tiešām tik īss būs Leldes skeletona stāsts? Kā viņa nonāca Siguldas kamaniņu trasē un ko plāno darīt tālāk, sportiste atklāj intervijā ar "Viņa".

Pēdējā laikā viena no lielākajām jūsu dzīves aktualitātēm ir lēmums noslēgt skeletonistes karjeru. Kā pie tā nonācāt?

Šī lēmuma ievirzes raisījās jau pagājušogad. Mani ietekmēja ceļgala trauma pirms olimpiskās sezonas, tā lika padomāt vairāk par nākotni. Tas notika tik negaidīti, tik pierastā vingrinājumā, ka lika aizdomāties par to, ka nekur jau nav garantijas, ka tas neatkārtojas atkal, tikai vēl pēc četriem gadiem, kad man jau vairs nebūs 24-25 gadi. Brīvajos vakaros sezonas laikā domāju, ar ko vēlos saistīt savu nākotni, interesējos par universitātēm gan Latvijā, gan ārpus tās. Jau pēc olimpiskajām spēlēm (2018. gada olimpiskās spēles Phjončhanā – aut.), kamēr gulšņāju gultā pēc operācijas, mēģināju paskatīties uz visu ar vēsu prātu. Ja neesmu Martins (skeletonists Martins Dukurs - aut.) līdz 25 gadu vecumam, tad, visticamāk, pēkšņi tāda arī nekļūšu. Svars negrasījās pieaugt, un konkurentes neplānoja kļūt lēnākas. Mani īsti neinteresē 30 gadu vecumā piecelties nākamajā rītā pēc Pekinas (tur notiks 2022. gada ziemas olimpiskās spēles – aut.) ar vienpadsmito vai piekto vietu kabatā. Skatoties uz konkurentēm un tehnikas attīstību, arī neloloju cerības, ka dabūšu medaļas, tomēr Vistleras pasaules čempionātu vēl gribēju nobraukt, tāpēc sekoju fizioterapeita Edvīna Lešenkova ieteikumiem un aktīvi gatavojos. Kad pienāca apstiprinājums no universitātes, sapratu, ka būs jāpieņem lēmums. Atdodoties kādam darbam, šajā situācijā sportam, par 50 procentiem, tu nevari sagaidīt 100 procentīgus rezultātus. Un šobrīd ir tieši tāda situācija. Nav jau māksla vizināties četrus gadus, bet neuzskatu, ka tam ir jēga.

Kādas sajūtas jūs pārņem pašlaik? Vai esat droša, ka nekad neatgriezīsities skeletonā?

Nekad nesaki nekad, bet šobrīd domāju, ka mans skeletona stāsts ir izstāstīts. Daudzi gan man jau ir teikuši, ka pēc diviem gadiem būšu atpakaļ, bet to, kā būs, tikai laiks rādīs. Sports man ir devis gan iemeslus, lai smietos un priecātos, gan iemeslus, lai raudātu un mācītos. Tas ir izveidojis manu raksturu un cilvēku, kāda šobrīd esmu. Sports mani ir iemācījis domāt radoši un pierādījis, ka nav tādu mērķu, ko nevar sasniegt. Domāju, ka šī ir gana ražena bagāža, ko ar lepnumu varu ņemt sev līdzi.

Kādi ir jūsu nākotnes plāni, ieceres pēc karjeras noslēgšanas?

Šobrīd esmu tādā kā adaptēšanās periodā. Pirms diviem mēnešiem vēl braukāju pa trasi, nav vēl pagājis tik daudz laika, lai apgalvotu, ka jau kaļu kaut kādus nākotnes plānus vai ārkārtīgi ilgotos pēc ledus. Šobrīd vairāk fokusējos uz mācībām un aprašanu ar jauno ikdienu. Protams, šad tad paskatos sacensības un vēl joprojām kontaktējos ar sportistiem, jo tomēr sportā pavadīta trešdaļa no manas nodzīvotās dzīves.

Kā vispār nonācāt skeletonā?

Tas bija apmēram mēnesi vai divus pēc 2010. gada olimpiskajām spēlēm Vankūverā. Brāļi (skeletonisti Martins un Tomass Dukuri – aut.) bija izcīnījuši otro un ceturto vietu. Domāju, ka tas arī bija viens no sākuma momentiem, kad skeletons sāka kļūt populārs. Viņi meklēja jaunus sportistus, kas varētu trenēties. Mērķis bija atrast kādu, kas varētu kvalificēties olimpiskajām spēlēm Sočos. Tajā laikā man bija 17 gadu, vēl mācījos ģimnāzijā, trenējos vieglatlētikā, dzīvoju Siguldā, bet par skeletonu man nebija ne mazākās nojausmas un intereses. Zināju, ka ir tādi brāļi Šici (labākie Latvijas kamaniņu braucēji, kas startē divnieku sacensībās Andris un Juris Šici – aut.) un brāļi Dukuri, bet par to, kuri startē skeletonā, kuri – kamanās, nebija ne jausmas. Ļoti nesekoju līdzi Vankūveras spēļu notikumiem, tikai dzirdēju, ka Latvijai ir medaļas. Kādā sporta stundā skolotāja pa ceļam uz stadionu ieminējās, ka būšot jauno sportistu atlases un, ja es tur tiktu iekšā, tad treniņi būtu nopietnāki. Bet arī tad man tas bija pa vienu ausi iekšā, pa otru – ārā. Tikai: "Jā, jā, skolotāj, esmu jau tur…" Tomēr pāris dienas pēc pieminētās sporta stundas kādā vieglatlētikas treniņā iesildījos kopā ar draudzeni. Vienā brīdī viņa ieminējās, ka arī viņai sporta skolotāja esot stāstījusi par šīm atlasēm. Toreiz izdomājām joka pēc aizbraukt. Cerējām, ka dzīvē varēsim ieraudzīt olimpiskās zvaigznes, varbūt varēsim apskatīt to sudrabu medaļu dzīvē. Tajā brīdī joprojām nebija nekādas izpratnes par to, kam šīs atlases paredzētas un kāda ir to patiesā nozīme. Tomēr tā tas viss sākās.

Kas ir bijuši un joprojām ir jūsu lielākie atbalstītāji? Kas sniedza motivāciju šo gadu laikā?

Tie bija treneri, kas izplānoja treniņus, sala gar trašu malām un simto reizi atkārtoja, ka galva jātur zemāk un pleci jāliek pie kamanas. Tie bija komandas biedri, no kuriem varēja ņemt piemēru, pamācīties un izjust "lielo brāļu, mazās māsas" pavilkšanu uz zoba. Tā bija ģimene, kas atbalstīja un izturēja garās treniņu dienas un manu kašķīgo garastāvokli noguruma dēļ. Tie bija draugi, kas mācēja pārvērst manas mazās, neatrisināmās dzīves katastrofas, lieliskos jokos, lai pasmietos par mani, un neapvainojās, ja uz jautājumu "vai piebiedrosies mums šovakar" jau kuru reizi atbildēju "man rīt astoņos jābūt trasē". Un tie bija atbalstītāji, kuri, neskatoties uz savas dzīves ritmu un problēmām, atrada laiku, lai turētu īkšķus, ticētu un sūtītu labas domas. Šie visi personāži ar savu paraugu izveidoja mani par to, kāda esmu šobrīd.

Ar ko nodarbojaties Šveicē?

Šobrīd mācos franču valodu maģistratūras studijām menedžmentā. Patīk organizatoriskas lietas, plānošana. Ceru ar to saistīt savu nākotni, tāpēc vēlos paplašināt savas zināšanas šajā jomā.

Vai ilgojaties pēc Latvijas un bieži sanāk paviesoties mājās?

Tik bieži, cik gribētos, nesanāk. Protams, lielākoties pietrūkst draugu un ģimenes, kā jebkuram latvietim ārzemēs. Arī šādu tādu Latvijas produktu, pie kuriem ir pierasts, pietrūkst, piemēram, dažādi "Laima" gardumi. Tomēr lidmašīnas kursē abos virzienos, tāpēc tas viss ir organizējams un atrisināms.