Aizbraucot uz Lielbritāniju, Ieva uzsāka studijas universitātē. Vispirms viņa mācījās ekonomiku, bet vēlāk – klientu servisu. Turpat viņa uzsāka arī savas darba gaitas, bet pašlaik plāno dzīvot Latvijā un izzina iespējas iestāties Nacionālajos bruņotajos spēkos. Vēl pirms dažiem mēnešiem viņas plāni bija saistīti ar atgriešanos Lielbritānijā, tomēr Ieva nolēma sekot saviem sapņiem un rīkoties spontāni.
"Nodzīvoju Anglijā 15 gadus un atbraucu atvaļinājumā uz Latviju. Nosvinēju Jāņus un vienkārši neiekāpu lidmašīnā – es negribēju braukt atpakaļ," viņa stāsta. Palikt Latvijā Ieva nebija plānojusi, kur nu vēl doties teju mēnesi garā pārgājienā gar jūras krastu. "Es nezinu, kā man tā sanāca," stāsta Ieva. "Man tā biļete bija. Es viņu vienkārši ignorēju – tā it kā man viņas nebūtu." Tā vietā, lai dotos uz lidostu, Ieva labi izgulējās un palika Latvijā.
Arī ideja par pārgājienu, lai palīdzētu bērniem attīstījās un tika realizēta strauji. 25 dienas viņa pavadīja jūras piekrastē, baudot sauli, vēju un cilvēku laipnību, kā arī piedzīvojot grūtākus brīžus.
Nodzīvoju Anglijā 15 gadus un atbraucu atvaļinājumā uz Latviju. Nosvinēju Jāņus un vienkārši neiekāpu lidmašīnā – es negribēju braukt atpakaļ.
Vairāk nekā nedēļu pēc pārgājiena beigām Ievas acis joprojām mirdz, atceroties un stāstot par piedzīvoto. Viņa atklāj, ka, atrodies pilsētā, pietrūkst brīvības un sajūtu, ko var izbaudīt tikai dabā. "Pietrūkst svaigā gaisa un aizmigt pie jūras šalkām. Jūra nekad nevar apnikt."
Neiekāpa lidmašīnā un palika Latvijā palīdzēt bērniem piedzimt
Jau ilgāku laiku Ieva vēlējās palīdzēt bērniem. Draudzene viņai pastāstīja par to, cik aktuāls jautājums esot vēl nedzimušu bērniņu glābšana un izpratnes veidošana par to, ka aborts nav kontracepcijas līdzeklis. Tas licis Ievai aizdomāties. "Kas var būt skaistāks, ja ne izglābt kādam dzīvību?" viņa vaicā, paskaidrojot, ka pārgājiena mērķis bija ne tikai vākt līdzekļus, bet arī ļaut meitenēm, kam šķiet, ka aborts ir vienīgā iespēja, sadzirdēt, ka viņām ir kur doties un, ka viņas var bērniņa dzīvību nosargāt un neizmantot galējo līdzekli.
Ieva sadarbojās ar trim iniciatīvām, kas strādā, lai sasniegtu līdzīgu mērķi: "Ģimenes šūpulis", "Cerību māja" un "Misija pakāpieni". Viņa norāda, ka nozīmīgs ir jebkāda veida atbalsts – ne tikai finansiāli līdzekļi, bet arī praktiska palīdzība, dažādas sadzīvē noderīgas lietas, emocionālais atbalsts un vienkārša informācijas izplatīšana, lai cilvēki, kam tas vajadzīgs, sadzirdētu, ka viņi var saņemt palīdzību.
Bez pieredzes un īpašas sagatavošanās iegūt vēju un jūru
"Tas bija tā, ka es izdomāju – viss darīšu – un vienu dienu veltīju, lai visu iepirktu," atceras Ieva, "apstaigāju veikalus un nopirku gan somu, gan guļammaisu, telti no brāļa paņēmu. Nopirku visu, ko es domāju, kas man būs nepieciešams tam ceļam, sametu visu somā un tā vienkārši gāju. Īpaši neko negatavojos."
Pieredzes un zināšanu par to, kā tas ir dzīvot teltī, Ievai nebija, bet viņa par to daudz nebēdāja. Viņai līdzi bija rupjmaize, ātri pagatavojamās zupiņas un sausā spirta tabletes ēdiena gatavošanai. "Un ar vienu tādu sausā spirta tableti pietiek, lai izvārītu zupiņu vai no rīta kafiju. Brīvā dabā kafiju vārīt – tas ir brīnišķīgi," stāsta Ieva.
Sajūtas pārgājiena laikā bijušas fantastiskas, neskatoties uz to, ka lielu daļu laika Ieva pavadīja viena. Sākumā galva bijusi pilna dažādu domu, bet vēlāk tās izgaisušas. "Tu vienkārši ej, un tev viss pieder. Tev pieder jūra, tev pieder smiltis, tev pieder vējš. Tev nav nekur jāsteidzas, tu vienkārši pļāpā ar visiem pēc kārtas, tu dziedi pie sevis…"
No cilvēkiem nav jābaidās – viņi ir skaisti
Mēs esam iemācīti un iebaroti redzēt sliktas lietas visu laiku, bet īstenībā mums ir apkārt tik daudz skaistu, labu un mīļu cilvēku.
"Mēs esam iemācīti un iebaroti redzēt sliktas lietas visu laiku, bet īstenībā mums ir apkārt tik daudz skaistu, labu un mīļu cilvēku." Visi sastaptie cilvēki bijuši laipni, atsaucīgi un priecīgi. Viņi Ievai pasniedza ne tikai ūdeni, bet arī cienāja ar dažādiem labumiem. "Mani tur vienā mājā uzcienāja ar kafiju no rīta un iedeva vēl līdzi "Tarhūniņu", to limonādi, un šokolādi."
Ar laipniem ļaudīm, kas piedāvāja naktsmājas un iespēju nomazgāties, viņa sastapās arī Pāvilostā, Ventspilī un citās vietās. "Cilvēkiem ir neizsakāmi liela labestība iekšā. Tāda, ka neviens neko negaida pretī." Daudzi Ievai vaicājuši, vai viņa nebaidās viena doties pārgājienā, uz ko viņa atbildējusi: "No kā man baidīties – no dzīvniekiem? No viņiem nav jābaidās. No cilvēkiem? Cilvēki ir skaisti. Nav jābaidās no viņiem."
Grūtības un bailes par dzīvību – ne visi brīži bija silti un saulaini
Kādā brīdī viņa ieraudzīja vietu, kas šķita nedaudz sausāka. "Kā es liku kāju virsū, tā mani parāva lejā – ierāva kājas zem tām dūņām un apakšā vēl grimstošās smiltis bija. Man bija panika. Kā es likos garšļaukus, tā uz visām četrām, liku roku pie rokas un kārpījos ārā un viss grima iekšā… Man liekas, ka tas ir vienīgais moments manā dzīvē, kad man bija bail par savu dzīvību. Tur mani tiešām neviens neatrastu. Tā bija tāda vieta, kur tiešām nevienas dzīvas dvēseles tuvumā nebija. Kaut kā nebūt es tur izkārpījos ārā."
Sarežģīts bija arī posms starp Ventspili un Kolku, jo tur Ieva uzzināja, ka viņas telts no spēcīga lietus nepasargā. "Es pamodos teltī pilnīgi slapja. Viss bija slapjš. Es pamodos, sakrāmēju telti, nemaz neieliku viņu maisā, vienkārši piesēju somai klāt un vilkos pa to lietu." Lietus bija spēcīgs, arī vējš bijis liels. Lai arī bija grūti, viņa sev noteikusi, ka nečīkstēs un paveiks iesākto līdz galam. Atrada pajumti – nojumi pie kādas zvejnieku būdiņas. Ieva redzēja, ka viņa nav pirmā, kas tur patveras no lietus – vieta ērtai sēdēšanai jau bija iekārtota. "Apsēdos tur, noliku savu somu malā, uztaisīju pāris zupiņu, sasildījos, un apsēdusies arī aizmigu ar galvu pret sienu."
Viņa pamodās, jo zvanīja telefons. "Tad es ieraudzīju, ka ārā jau saulīte spīd. Tad es veltīju kādu laiku, lai izžāvētu savu telti un visu pārējo un gāju uz priekšu." Arī Rīgas jūras līča Kurzemes piekrastē Ievai neklājās viegli, jo laikapstākļi nebija vēlīgi, turklāt vietām pārvietošanās pa piekrasti ir apgrūtināta akmeņu un niedru dēļ.
Gājiena laikā Ieva savainoja potīti, kas tā beigas padarīja īpaši smagas. Veicot pēdējos soļus, viņai šķita, ka vairs nespēj paiet. Paziņa filmēja viņas pēdējos metrus, un Ieva sacīja, ka nespēj noticēt, ka ir nogājusi no Lietuvas līdz Igaunijai. Jaunieši, kas atradās netālu to sadzirdēja un sāka viņu sirsnīgi atbalstīt. Tas Ievai palīdzēja saņemties un pieveikt pēdējos metrus.
"Kad es apsēdos uz tā mola, tā bija neaprakstāma sajūta. Es nespēju noticēt, ka es to esmu izdarījusi." Ieva gan norāda, ka, lai arī viņai laiku pa laikam pietrūka sirsnīgu apskāvienu un viņa piedzīvoja smagus brīžus, 25 dienas ilgais pārgājiens ļāva saprast, ka viņa savu spēju robežas vēl nav sasniegusi.
