Lietuviete Norvēģijā: pēc atlaišanas no darba paņem hipotekāro kredītu un apceļo valsti
Foto: © Asmeninins albumas

"Tieši šeit sajutos kā lietuviešu laukos," smejoties savu ceļojumu pa Ziemeļnorvēģiju atceras 29 gadus vecā lietuviete Ineta Trepekune. Jaunā sieviete Stavangerē dzīvo jau vairāk nekā četrus gadus, darbojas projektēšanas jomā un pa šo laiku paguvusi apceļot Norvēģiju un atrast sev nodarbošanos ne tikai sirdij, bet arī fiziskajai formai – viņa vada lietuviešu tautas deju ansambli.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Atlaida pēc diviem gadiem

Ineta uz Norvēģiju pārcēlās 2014. gadā no Ķelmes rajona Lietuvā. Viņa sekoja savam vīram, kurš uzskatīja, ka jaunam speciālistam Lietuvā izsisties nav viegli – to neveicina valsts ekonomiskā situācija.

"Vīrs atbrauca uz Norvēģiju pie sava onkuļa un samērā ātri atrada inženiera darbu, bet gadu vēlāk ierados es. Gribēju būt kopā ar vīru, kā arī meklēju jaunus izaicinājumus un gribēju apskatīt pasauli. Ceļošana un dzīvošana nav gluži viens un tas pats," stāsta Ineta.

Jaunā sieviete ir inženiere, viņa cerēja atrast savai specialitātei atbilstošu darbu, tādēļ pieteicās norvēģu valodas kursiem – vispirms Lietuvā, bet pēc tam turpināja mācības Norvēģijā.

"Atbraucu 2014. gadā, darbu atradu trīs mēnešu laikā, bet šis periods man šķita kā mūžība. Darba piedāvājumu es saņēmu jau pirmajā dienā, taču nokavēju ar atbildi un darbā pieņēma citu cilvēku. Bet, kad saņēmu otro piedāvājumu, nekavējoties piekritu, kaut gan bija jāstrādā nedaudz citā nozarē – ēku ugunsdrošībā, kas nozīmē, ka ēkai jābūt tā projektētai, lai tā pārciestu ugunsgrēku. Šis virziens man ļoti patika. Lietuvā pat biju iestājusies maģistratūrā un grasījos pētīt betona konstrukcijas un to ugunsizturību, taču pārcēlos uz Norvēģiju," stāsta Ineta.

Imigrantei Norvēģijā bija daudz kas jāmācās, turklāt norvēģu valodā, taču viņu tas necik nebiedēja. Nobiedēja kas cits: tuvojošā krīze, kas provocēja naftas cenu kritumu.

"Viss bija labi, bet pēc naftas krīzes 2016. gadā nāca krīze celtniecības nozarē. Mūsu grupā no sešiem inženieriem paturēja vienu, pārējos, ieskaitot mani, atlaida no darba. Tajā brīdī starptautiskā uzņēmumā biju strādājusi divus gadus, man samaksāja labu atlaišanas pabalstu, ko mēs ar vīru izmantojām kā pirmo iemaksu, pērkot dzīvokli, bet par atlikušo naudu apbraukājām visu Norvēģiju," skaidro Ineta.

Sievietēm maksā mazāk

Kādu laiku pēc atlaišanas Ineta nevarēja atrast savai specialitātei atbilstošu darbu, viņa saka, ka trūcis pieredzes un valodas zināšanu. Galu galā darbu savā specialitātē viņa atrada piecus mēnešus vēlāk.

"Šajā reizē bija vienkāršāk, savukārt tos piecus mēnešus izmantoju ceļošanai un mācībām. Dažiem maniem bijušajiem kolēģiem nācās iet pie psihologiem arī tādēļ, ka citos uzņēmumos notika tas pats – darbiniekus atlaida, bet jaunu darbu nepiedāvāja. Nodarbinātībā lielu lomu spēlē pieredze, tādēļ no darba atlaida tos, kam ir mazāka pieredze. Cilvēki ar 10 gadu stāžu palika strādāt," atceras Ineta.

Taujāta, vai, strādājot tādā tradicionālā "vīriešu nozarē" kā būvniecībā, neizjūt diskrimināciju, Ineta atbild, ka ārēji viss ir lieliski, tomēr atalgojums atšķiras.

"Jāteic, ka kā sieviete es vienmēr esmu jutusies vienā līmenī ar vīriešiem, kaut gan Lietuvā un Norvēģijā situācijas atšķiras – ne tāpēc, ka esi sieviete. Runājot par algām, tās atšķiras un Norvēģijā, gan Lietuvā, bet tādēļ, ka sievietes prasa mazāk. Droši vien sievietēm trūkst ambīciju, viņām ir grūtāk lūgt algas pielikumu," spriež Ineta.

Pašreizējais darbs Inetu apmierina, kaut gan viņai nācās mainīt darbības virzienu un vairāk strādāt ar administratīviem darbiem.

"Es neprojektēju jaunas ēkas, bet strādāju ar jau uzbūvētām. Kaut kādā ziņā tas ir solis atpakaļ, bet no citas puses, šajā darbā ir mazāk stresa, mazāka atbildība, tāpēc vairāk uzmanības varu veltīt ģimenei. Tomēr kopumā šis sektors atgūstas un internetā ir jau krietni vairāk darba sludinājumu. Tomēr tādi zelta laiki, kā bija 2012. gadā, vēl nav sasniegti," viņa stāsta.

Kultūras atšķirības: neviens nesveicinās

Pārceļoties uz Norvēģiju, Ineta ņēma līdzi suni un pieteicās sporta klubā, lai iepazītos ar vietējiem iedzīvotājiem.

"Man tika teikts, ka norvēģi nesveicinās. Un tiešām – atnāku uz sporta klubu un te neviens nesveicinās, lūk, kāda kultūras atšķirība. Taču viņiem ir ļoti attīstīta braukšanas kultūra, ļoti atšķirīga no Lietuvas. Viņi tevi laiž, neviens nenervozē un nesignalizē," smaida jaunā sieviete.

Visumā norvēģi rada labu iespaidu par sevi, ar viņiem ir patīkami kontaktēties.

"Jāsaka gan, ka ne visi norvēģi ir tik labi audzināti, daži, uzzinot, ka esi ārzemnieks, ar tevi vairs nerunā un pat aizgriežas," nožēlu pauž Ineta.

"Norvēģijā man ir draugi, tomēr ļoti tuvu draugu norvēģu vidū nav, kaut arī sazināmies katru dienu un arī mūsu kāzās piedalījās norvēģi. Reģionā, kur dzīvoju, mani vienaudži agri veido ģimenes, rada bērnus un viņus vienkārši neredz. Ļoti bieži ir tā, ka aizej uz kādu pasākumu, bet tur ir vieni vienīgi pensionāri," Ineta stāsta.

Norvēģijas ziemeļi atgādina Lietuvu

Pērn Ineta uzzināja, ka tiek veidots Rugalannas reģiona lietuviešu tautas deju ansamblis.

"Pievienojos viņiem un tūlīt nonācu Ziemassvētku koncertā. Bija lieliski! Šajā pavasarī horeogrāfe paziņoja, ka grasās pārcelties uz Lietuvu, kolektīvs lūdza mani pārņemt deju grupas vadību, jo man bija vislielākā pieredze," ar lepnumu teic Ineta.

Nesen Stavangerē notika Lietuvas valsts simtgades svinības, tika rādīta izrāde "Zalkšu karaliene Egle". Pasākumā uzstājās arī Inetas Trepekunes vadītā deju grupa.

"Ļoti priecājos, ka šāda grupa parādījās, ļoti lepojos ar mūsu ansambli, jo līdz šim mūsu Ragulannas reģionā nekā tamlīdzīga nebija, kaut bija ļoti daudz dejotgribētāju. Trūka cilvēku, kas varētu citus vienot un mācīt horeogrāfiju. Es ilgus gadus esmu dejojusi Lietuvā un esmu droša, ka inženierijai un dejām ir daudz kopīga, jo deja taču ir tā pati inženierkonstrukcija," smaidot saka Ineta.

Ineta norāda, ka norvēģi par imigrantiem un viņu dejām pārāk neinteresējas, vien daži, kam ģimenē vai draugu lokā ir kāds ārzemnieks.

"Dzīvo savā slēgtajā pasaulē – ģimene, televizors, bērni, adīšanas vai tamlīdzīgs klubs. Vairums uzskata, ka ārzemnieki strādā un palīdz vietējai ekonomikai attīstīties. Daži gan uzskata, ka ārzemnieki tikai izmanto pabalstus," tā Ineta.

"Apbraukāju valsti un varu teikt, ka Norvēģija ir skaista, tagad man būtu grūti atrast tādu zemi, kas pārspētu Norvēģiju, Interesanti, ka valsts ziemeļos cilvēki ir draudzīgāki. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo draudzīgāki. Kaut šķiet, ka vajadzētu būt pretēji. Bergenā vai Stavangerē visi ir aizņemti ar savām lietām, daudz pelna, viņiem nekas neinteresē. Savukārt ziemeļniekiem naudas ir mazāk, viņiem ir vienkāršākas mājas un mašīnas, tomēr viņi ir viesmīlīgāki. Gluži tāpat kā Lietuvā večiņas liek pie sētas vārtiem ābolus vai kādu citu ēdienu ceļinieku cienastam. Šeit es sajutos kā Lietuvas laukos," atzīstas jaunā sieviete.

Lietuvā ģimene pagaidām negrasās atgriezties, bet par nākotni nezīlē, jo viss ir iespējams.

"Es gan ilgojos, gan neskumstu pēc Lietuvas. Ilgas ir pēc tām labajām lietām, kas tur bija, par sliktajām aizmirstam. Esot Norvēģijā, es cenšos maksimāli izmantot to situāciju, kādā esmu, bet vēlāk jau redzēsim, kā dzīvot tālāk," rezumē Ineta.

Tags

Ceļošana Iedvesma Karjera Norvēģija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form