Līna Mūze: pēc traumas no meitenes kļuvu vairāk par sportisti

Līnai Mūzei ir 27 gadi. Viņa ir uzaugusi Smiltenē daudzbērnu ģimenē. Līnas hobiji ir adīšana, šūšana un golfs, jo tas ir ļoti nomierinošs. Augstāko izglītību viņa ieguvusi Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā kā sporta veida vecākā trenere un vadītāja sporta jomā. Taču mēs viņu vislabāk pazīstam kā profesionālu sportisti – šķēpmetēju. Par sporta veidu, kas nav domāts veselības saudzēšanai, pārcelto olimpiādi un emociju izšķirošo lomu mačos intervijā stāsta Līna.

Vai kaut ko no karjerā piedzīvotā gribētos mainīt?

Droši vien daudziem šķiet, ka tās varētu būt traumas, bet patiesībā nē. Pēdējā trauma mani izmainīja – es it kā no meitenes kļuvu vairāk par sportisti. Milzīgā atbildība, darba daudzums, enerģija, kuru ieguldīju pēc traumas, nav salīdzināma ne ar ko citu. Šķiet, gada laikā es sevi ieguldīju tik daudz kā nekad iepriekš. Trauma mani izmainīja un maina joprojām, jo man katru dienu nākas saskarties ar to, ka celis neklausa. To es nemainītu. Varbūt pa treneru līniju es gribētu kaut ko pamainīt... Bet arī katrs treneris man ir kaut ko iemācījis. Tad laikam nebūs, ko mainīt.

Patiesībā ir labi, kā ir. Es esmu zaudējusi daudz laika traumu dēļ, bet šķēpmešanā vislabākie gadi sievietēm sākas no 26 gadu vecuma, kur labs piemērs ir Barbora Špotākova, kas 26 gadu vecumā ieguva savu pirmo medaļu, bet 37 gados vēl uzvarēja pasaules čempionātā. Viss vēl priekšā – motivācija un enerģija vēl ir, lai turpinātu.

Sports ir ne tikai fiziski, bet arī emocionāli grūts. Kā izdodas palikt emocionāli noturīgai?

Jebkurš profesionālais sports ir traumatisks – ne tikai fiziski, bet arī garīgi, jo ne vienmēr viss izdodas, kā esi vēlējies. Tas ir darbs, ko ieguldi deviņu mēnešu garumā, kam seko nozīmīgākie starti. Ja tie nav izdevušies, ir ļoti grūti pārvarēt visas negatīvās domas, pat depresiju. Arī man karjerā trīs reizes ir bijusi ļoti izteikta depresija tādēļ vien, ka lielajos mačos neesmu realizējusi savu potenciālu. Pirmā reize bija 2016. gada mačos Amsterdamā, kur guvu traumu, kuras dēļ nedevos uz Rio olimpiskajām spēlēm. Šis gadījums bija visgrūtākais – ne fiziski (operācijas, atlabšana, rehabilitācija), bet emocionāli – salāpīt sevi, atrast sevī nodzēsto uguntiņu. Manuprāt, tas sportistam ir visgrūtākais