Madara un šizofrēnija: nebiju gatava Tvaika ielai, jo jutos normāla
Foto: Shutterstock

Dažkārt dzīve pārsteidz ar kaut ko negaidītu, kam mēs neesam gatavi un kam ir grūti tikt pāri, un grūti sadzīvot. Tā ir noticis ar Madaru, kurai atklāja jaunai sievietei neparastu slimību – šizofrēniju. Slimība prasa daudz spēka, apkārtējo sapratni un ticību. Madara mums atklāj, kā tas noticis un kā viņa sadzīvo ar šo neparasto "viešņu".

"Mēs nekad nedomājam, ka tas var atgadīties tieši ar mums," teic Madara. "Šķiet, nekam iepriekš dzīvē nevar sagatavoties, un jautājums – vai vajag? Mēs nekad nezinām, kas mūs gaida." Jaunā sieviete dalās pieredzē, stāsta, kā nonākusi līdz depresijai un diagnozei – šizofrēnija.

Bērnības laiks, studijas un darbs

Ventspilniecei Madarai ir 25 gadi. "Man ir viena jaunāka māsa, 22 gadus veca, viņa ir precējusies, un viņai ir četri bērni – vecumā no četriem līdz desmit gadiem (pirmais bērns viņai piedzima 12 gados). Es viņus bieži apciemoju. Mana bērnība pagāja Ventspils laukos un pilsētā. Kopumā darīju visas tās pašas aktivitātes, ko citi mana vecuma bērni Latvijā. Bieži gāju uz jūru un sētā spēlēties. Vecāki mums deva daudz brīvības, tāpēc varējām izpausties, kā vien tīk," stāsta sieviete.

"Tā kā manai māsai pirmais bērns piedzima laikā, kad beidzu vidusskolu, vecākiem nācās palīdzēt viņai, un par manu nākotni no viņu puses nekas netika domāts. 19 gadu vecumā iestājos Latvijas Universitātes filozofijas fakultātē. Studijas man ļoti patika, taču drīz vien nācās pamest, jo bija grūti apvienot ar darbu. Kādu brīdi strādāju restorānā Vecrīgā – no rīta līdz vēlai naktij," studiju un darba gadus atceras Madara. "Pēc trim gadiem mēģināju iestāties augstskolā vēlreiz, taču Latvijas Kultūras koledžā man bija tā pati problēma – mājasdarbu, projektu un lekciju daudz, darba vēl vairāk. Gadu mēģināju visu apvienot, taču likās, ka, ja turpināšu vēl iet uz skolu pa taisno no darba un negulēt nedēļām no vietas, vēl vairāk sabojāšu savu veselību," viņa stāsta. Šobrīd esmu atradusi studijas tālmācībā – Transporta un sakaru institūtā, kur septembrī sākšu cīnieties par dabaszinātņu bakalaura grādu datorzinātnēs. Ceru, ka beidzot izdosies kaut ko arī pabeigt. Ja izdosies, tad uz saviem 30 beidzot būšu arī absolvējusi universitāti. Vienīgais mīnuss studijām ir tas, ka tās ir krievu valodā, kas nav man tā spožākā, taču lielāko daļu saprotu."

"Zāļu dēļ pusgada laikā pieņēmos svarā par 25 kg. Ik pa laikam man parādījās interese tās iedzert, taču tas bija uz dienu, divām – miegainība un jušanās kā dārzenim nebija izturama.” Madara
Madara esot strādājusi daudz dažādus darbus – restorānos, bāros, žurnālos un avīzēs, telekomunikāciju un nekustamo īpašumu nozarē. Viņa vienmēr ir nodarbojusies ar fotografēšanu. "Dažreiz sanāk bildēt kāzas un vecmeitu ballītes, individuālas fotosesijas. Pagājušogad strādāju "au-pair" (par auklīti – redakcijas piezīme) Anglijā. Šobrīd kravāju koferus Amsterdamas virzienā. Ceru tur iedzīvoties un atrast darbu," viņa dalās savos nākotnes plānos.

Anglija un depresija

"Viss sākās, kad man bija 18 gadu. Pabeidzu vidusskolu un vecāku spiediena un finansiālās situācijas dēļ pārcēlos uz Angliju pie savas tikai trīs gadus vecākās tantes – mammas māsas. Es daudz laprātāk būtu palikusi Latvijā, jo šeit man bija daudz draugu, un nodarbošanos arī būtu atradusi. Tie gan bija krīzes gadi, tāpēc būtu grūti. Anglijā strādāju fabrikās un noliktavās, cēlos sešos no rīta un mājās nācu vēlu vakarā. Man nebija laika sev, visi notikumi bija tikai ap un par darbu, kas bija smags un vienmuļš," Madara atceros grūto sākumu Anglijā.

"Tam vēl bonusā nāca stress par to, vai darbs vispār būs, jo tas bieži mainījās un bija ilgāki pātraukumi. Domāju, ka Anglijā saslimu ar depresiju, tikai pati ilgi to neapzinājos. Jo, nu, kā – vidusskolā biju klases dvēlese, vienmēr smaidīju un vēl dzīvespriecīgāku cilvēku par mani bija grūti atrast. Skolā biju teicamniece, lielākoties, visos priekšmetos. Ja kāds runāja par depresiju, man to bija grūti saprast, jo kā – man taču ir tik labi un forši! Lielbritānijā man Latvijas vide un draugi ļoti pietrūka."

"Tā kā es agrāk spēlēju Ventspils teātrī, režisors man Anglijā zvanīja un teica, ka būs viesizrāde Dailes teātrī. Bija pagājis pusgads fabrikās, un es vairāk tur nevarēju izturēt, tāpēc izrāde bija labs iemesls, lai atgrieztos Latvijā," viņa atminas. "Esot atpakaļ dzimtenē, nospēlēju izrādi teātrī, un tad parādījās jautājums – ko darīt tālāk? Tētis bija Skotijā, darbā, mamma mājās, Ventspilī. Viņa ieteica iet strādāt uz vietējiem veikaliem. Tā kā darbs "Maximā" mani nesaistīja, paliku mājās, domājot variantus. Tā kā man patīk filozofēt, aizfilozofējos par daudz. Apkārtējie ievēroja, ka mana uzvedība vairs nav īsti adekvāta, tikai es pati nesapratu, kāpēc. Mēnesi gandrīz neko neēdu, jo man nebija apetītes, visu dienu gulēju, vai tieši pretēji – negulēju dienām. Sāku strādāt, bet uz darbu man negribējās iet, to darīju pavirši. Arī pret sevi izturējos pavirši – man vairs neinteresēja smuki sataisīties un uzpucēties, grūti bija pat dušā ieiet."

Slimnīca, diagnoze un šoks – slimība

Madara un šizofrēnija: nebiju gatava Tvaika ielai, jo jutos normāla
Foto: stock.xchng

Madara par kaut ko visu laiku uztraukusies: "Domāju par to, kāpēc vēl neesmu iestājusies augstskolā, – kā visi pārējie mani draugi. Sapratu, ka man nekas neizdodas, kā plānots. Biju dusmīga uz sevi, ka vēl neko dzīvē neesmu sasniegusi. Pārāk bargi un skarbi sevi vērtēju. Tik bargi, ka izdomāju, ka dzīvot vispār nav vērts, ja reiz esmu tāda neveiksmju čupiņa. Mani nekas vairs neinteresēja un nevarēju nekur atrast ko skaistu un pieredzēšanas vērtu. Mamma mani aizsūtīja pie psihiatra. Gāju negribīgi, jo nesapratu, kāpēc man to vajag. Vienu vakaru mamma izsauca ātro palīdzību, un mani aizveda uz psihoneiroloģisko slimnīcu, jo gan ārste, gan mamma uzskatīja, ka mana uzvedība vairs nav adekvāta."

"No slimnīcas laika daudz neatceros, jo, kā izrādās, man bija spricējuši trankvilizatorus. Pēc mēneša biju mājās, ar diagnozi – paranoīda šizofrēnija. Tā ir nopietna psihiska saslimšana, kurai vēl joprojām nav viena noteikta izskaidrojuma," jaunā sieviete atceras. "Nu, skaisti, jo man pašai arī tam, kas ar mani notika, un notiek, nebija nekādu skaidrojumu. Ārsti teica, ka trīs gadus jādzer zāles. Man tas šķita pārāk ilgs laiks, tāpēc pēc nepilna gada pārtraucu tās lietot. Zāles radīja lielu miegainību – es gulēju no rīta līdz vakaram, pāris stundas pa nakti sēdēju internetā, un tad atkal gāju gulēt. Zāļu lietošanu nebija iespējams savienot ar darbu Rīgā, tāpēc zāles, ko mamma bija atsūtījusi no Ventspils, kādu laiku paturēju pie sevis, pēc tam izmetu miskastē. Zāļu dēļ pusgada laikā pieņēmos par 25 kilogramiem. Ik pa laikam man parādījās interese tās iedzert, taču tas bija uz dienu, divām – miegainība un jušanās kā dārzenim nebija izturama."

Atveseļošanās, mīlestība, smagais darbs un salauzta sirds

Pēc kāda laika atkal Madarai parādījusies interese par dzīvi un viņa priecājusies, ka ir izdevies savu dubulto depresiju, kā to pati saukusi, uzveikt. "Sāku sportot, skrēju maratonus, ievēroju diētu, un liekais svars nonāca nost. Viss bija skaisti un jauki – līdz brīdim, kad pēc sešiem gadiem atkal pārcēlos uz Angliju. Šoreiz tas bija labprātīgi, neviens mani nespieda. Mani tur aizveda mīlestība pret britu puisi. Sāku strādāt angļu ģimenē par "au-pair" jeb auklīti, bet darbs bija man par smagu – 15 stundas dienā nemitīgi tīrīju māju, taisīju ēst un pieskatīju bērnus uz katra soļa. Ģimene bija ļoti prasīga – mājai bija jāspīd un jālaistās 24 stundas septiņas dienas nedēļā, ēdienam vajadzēja būt restorānu kvalitātes, bērniem nevienu skarbāku vārdu teikt nedrīkstēja – arī tad, kad viņi vēlējās ēst saldumus, nevis pusdienas, un regulāri atstāja savas netīrās zeķes un apakšveļu uz vakariņu galda."

"Gatavoju, galvenokārt, indiešu un aziātu ēdienus, taču pāris reizes dzirdēju sūdzības, ka tas neesot autentisks – Taizemē restorānos tas esot labāks. Man tas likās vājprātīgi, jo es taču esmu latviete un neesmu profesionāls pavārs! Ar draugu attiecībās viss bija lieliski, viņš mani izglāba no trakās angļu ģimenes vismaz uz nedēļas nogalēm. Viņš ļoti vēlējās bērniņu un pēc tam arī aprecēties. Es ilgi par to domāju, tad piekritu, jo gribēju pati savu ģimeni," Madara stāsta par saviem nākotnes plāniem veidot ģimeni. "Vasaras brīvdienās viņš atbrauca uz Latviju iepazīties ar maniem vecākiem. Taču manas brīvdienas bija sabojātas, jo atklāju, ka viņš paralēli satiekas ar vēl kādu meiteni no citas valsts, un stāsta viņai to pašu pasaciņu par bērniem un kāzām. Mana sirds bija salauzta un nespēju tam noticēt. Pēc kāda laika viņš lūdza otro iespēju, teica, ka šķiršoties no savas otrās draudzenes."

"Bija ļoti grūti sadzīvot ar domu, ka esmu Tvaika ielā." Madara

Tā kā Madarai pret viņu vēl bija jūtas, viņa piekritusi tikties ar draugu atkal: "Taču tas bija ļoti muļķīgs gājiens, jo, protams, no meitenes viņš neizšķīrās, un es tiku izmantota otro reizi pēc kārtas. No angļu ģimenes es aizmuku – vienā dienā sakravāju visas mantas un atstāju zīmīti, ka esmu devusies uz Latviju, lai mani nemeklē. Patiesībā devos darba meklējumos uz citu pilsētu. Ziemassvētkos atbraucu uz Latviju - pārgurusi no darbiem un ar salauztu sirdi."

Slimība atgriežas

Mājās jauno sievieti sagaidījuši pārmetumi. "Vecāki teica, ka es esot uzvedusies ļoti nesakarīgi, visu laiku pārdzīvojusi par savu laiku Anglijā, un mamma aizsūtīja pie psihiatra. Aizgāju, un man izrakstīja ļoti vieglas zāles, kuras man nepalīdzēja. Tā kā mans stāvoklis kļuva sliktāks, nevarēju neko ieēst, bija pazudusi interese par dzīvi, nevarēju normāli ieiet dušā un pat apģērbties. Ģimene mani aizsūtīja uz Rīgas psihoneiroloģisko slimnīcu. Šoreiz es no slimnīcas laika atceros gandrīz visu, jo mans stāvoklis bija krietni vieglāks nekā pirmoreiz. Daudz ātrāk atguvu apetīti, arī regulāri gāju dušā, lietoju kosmētiku un centos skaisti saģērbties," stāsta Madara.
Madara un šizofrēnija: nebiju gatava Tvaika ielai, jo jutos normāla
Foto: Shutterstock

"Šīs ir ļoti vienkāršas lietas, bet tās nav tik viegli veicamas cilvēkam ar šizofrēniju. Visspilgtāk es atceros, kā spēju klausīties tikai vienu dziesmu neskaitāmas reizes pēc kārtas – kas bija diezgan skumja, bet man palīdzēja. Ja kāds uzlika radio ar mūziku, kas man nepatika, ļoti stipri reaģēju uz to. Man vajadzēja, lai skan tikai šī viena dziesma. Ātri atguvu spēju lasīt žurnālus un skatīties filmas, lai gan sākotnēji tas bija gandrīz neiespējami. Draugi un radi regulāri nāca ciemos pie manis, veda man ēdienu un teica, lai es neuztraucos," Madara dalās savās atmiņās un sajūtās.

"Esmu ļoti jūtīga un skarba pret sevi, tāpēc man nebija viegli. Bija ļoti grūti sadzīvot ar domu, ka esmu Tvaika ielā. Kāpēc tas notiek tieši ar mani un ne ar kādu citu? Kā vēlāk izrādījās, tas man ir mantojums no vecmāmiņas. Es par to neko nezināju, jo par šādām lietām jau neviens nerunā. Garīgajām saslimšanām ir ļoti liela stigma virsū. Patlaban ir pagājis pusgads, kopš atkal lietoju zāles. Šīs ir daudz labākas nekā tās, ko man izrakstīja pirmoreiz. Miega ritms ir normāls, neesmu parāk miegaina. Esmu mazliet pieņēmusies svarā, bet domāju, ka tas ir tāpēc, ka neievēroju diētu un nesportoju. Ir doma gan pēc kāda laika atsākt fiziskās aktivitātes un diētu," cerīgi stāsta sieviete.

Iedvesmas mirkļi

Madara ļoti daudz klausās mūziku: "Pašlaik tā ir korejiešu jeb "k-pop", kas man ļoti patīk. Pēc laika tas var mainīties, jo es gadiem neklausos vienu un to pašu. Mani iedvesmo dienvidkorejiešu kultūra un virtuve. Es daudz ceļoju, esmu bijusi vairāk nekā 30 valstīs četros dažādos kontinentos, taču Dienvidkorejā vēl neesmu bijusi. Ceru nākamgad tur aizbraukt. Man vēl joprojām ļoti patīk fotografēt. Māsai ir daudz bērnu, un tie arī ir mani populārākie modeļi."

Viņas dzīvē ļoti liela nozīme esot ceļošanai, mūzikai, kafijai, enerģijas dzērieniem un banāniem, kā viņa smejas. "Tāpat man patīk labi izgulēties. Agrajiem rīta lidojumiem ir sava romantika, taču daudz labprātāk lidoju vakaros. Gribēju kļūt par stjuarti, taču man pateica, ka manas slimības dēļ tas nav iespējams. Tāpat arī autovadītāja apliecības man nav, jo droši vien neizietu psihiatrisko apskati. Taču domāju, ka pēc pāris gadiem to varētu iegūt – nezinu tik labi tos noteikumus," Madara ir pozitīvi noskaņota.

Celšanās pēc kritieniem

"Pēc smagiem kritieniem ir ļoti grūti atgūties, taču viss ir iespējams. Lai atgūtos no pirmās reizes slimnīcā, man vajadzēja divus gadus. Tagad - pēc pusgada - progress ir daudz lielāks, nekas ikdienas uzvedībā neliecina par manu slimnību. Ir palikusi tikai to zāļu dzeršana, kas man vēl jālieto divarpus gadus. Ļoti palīdz draugi un ģimene.Viņi ar mani runā kā ar veselu cilvēku. Dzīvokļa biedrs katru vakaru ar mani aprunājas un spiež stāstīt visu, kas sakrājies. Lietoju iepazīšanās aplikāciju "Tinder", tāpēc ir iekrājušies daudzi jautri randiņu stāsti. Savām romantiskajām interesēm par slimību, protams, nestāstu, to uzzinās tikai mans topošais vīrs, kuru gan jau kādreiz atradīšu," viņa ir atklāta.

"Citām sievietēm teiktu, ka nekas nav neiespējams," Madara vēlas iedvesmot citas dāmas. "Ja es ar savu šizofrēniju varu darīt visu kā pilnīgi vesels cilvēks, arī viņas var. Vajag nospraust mērķus un uz tiem tiekties. Es cenšos visu uztvert mazāk nopietni un cenšos nepārdzīvot par sīkām neveiksmēm. Vienmēr atceros, ka var būt vēl trakāk. Slimnīcā uzzināju, ka šizofrēnijas slimnieki nodaļā ir reizi pusgadā, un stāvoklis ir smagāks nekā manējais. Tā kā priecājos, ka man nācies paviesoties tur tikai divas reizes sešos gados. Nākamās reizes, cerams, nebūs. Darīšu visu, lai šādi kritumi manā dzīvē vairs neatkārtotos!"

Source

DELFI Viņa

Tags

Anglija Draugi Ģimene Iedvesma Lasāmgabali Slimība Slimnīca Tinder
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form