Foto: Ольга Савина
Filoloģe un tulkotāja Karolīna Gonsovska ir mākslinieces Ilonas Gansovskas (Gonsovskas) meita un padomju rakstnieka – fantasta Severa Gansovska mazmeita. Pirms divpadsmit gadiem abas ar mammu nolēma mainīt savu dzīvi un pārcelties no Maskavas uz Rīgu. Pavisam. Par to, kā tas bija un ar kādiem sarežģījumiem sievietei nācies sastapties Rīgā, viņa stāsta sarunā ar "Delfi Woman".

Karolīna piedzima Maskavā un dzīvoja tur līdz 14 gadu vecumam. Ideja – pārcelties uz Rīgu – viņas mammai Ilonai dzimusi jau sen – jaunības gados viņa Latvijā pavadīja ārkārtīgi daudz laika un ļoti iemīļoja šo zemi.

"Mums ir latviešu saknes – mammas vecmāmiņa nākusi no Liepājas, bet viņas vīrs bija polis. Acīmredzot, kaut kādas iekšējās saknes vilka šurp, pēc pārcelšanās mēs pasūtījām arhīvā izziņas un atradām visu informāciju par vecmāmiņu un viņas ģimeni kopš deviņpadsmitā gadsimta," Karolīna sāk savu stāstu.

Steidzīga pārcelšanās un baisa traģēdija

Foto: Ольга Савина


Karolīna ar mammu uz Rīgu pārcēlās 2005. gadā. Meitenei te nācās atkārtoti mācīties astotajā klasē. Latviešu valodas dēļ. "Pretējā gadījumā es 9. klasē nenokārtotu centralizēto eksāmenu latviešu valodā, bet ideja – iet latviešu skolā ar valodas zināšanām praktiski nulles līmenī – toreiz bija nereāla," viņa skaidro.

Pārcelšanās, kā norāda Karolīna, izrādījās itin sarežģīts process – nācās vest līdzi visas lietas, ieskaitot gleznas, mēbeles un veselu bibliotēku, jo līdzekļu jaunu mantu iegādei nebija.

"Bet vissarežģītāk bija atrast iemeslu, kādēļ mēs varētu palikt Latvijā – toreiz nebija nekustamo īpašumu iegādes programmas, kas ļautu iegūt uzturēšanās atļauju, un mēs pārcēlāmies burtiski uz dullo – repatriācijas nosacījumiem neatbildām, jo nebija nepieciešamo datu. Tādēļ sākotnēji mamma te dibināja uzņēmumu. Tiesa, tas izrādījās pārāk sarežģīti – nodokļi ārvalstniekiem, bet mēs tā vai citādāk iekārtojāmies. Pēc tam mamma veidoja scenogrāfiju izrādei Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, sāka piedalīties kolektīvās izstādēs un rīkoja savas personālizstādes. Viņa neprātīgi baudīja dzīvi šeit – viņas gleznas tika izstādītas un pārdotas labāk nekā Krievijā, neraugoties uz to, ka Maskavā viņa bija māksliniece ar vārdu," atminas Karolīna.

Foto: Картина Илоны Гонсовской "Улица Йомас"
Pēc trīs Rīgā pavadītiem gadiem Karolīna ar mammu nolēma, ka pie viņām no Maskavas jāpārceļas arī vecmāmiņai. Taču pa ceļam notika baisa traģēdija – uz Volokolamas šosejas viņu auto iekļuva avārijā, kā rezultātā Ilona gāja bojā.
"Man bija izvēle – atgriezties Maskavā pie tēva vai palikt Rīgā," stāsta Karolīna. "Atbraucu šurp un pilnīgi viena dzīvoju milzīgā dzīvoklī. Par laimi, kredītu par nekustamo īpašumu sedza mammas apdrošināšana, bet tāpat... tā dzīvē notiek, ka sekundes simtdaļā tu pēkšņi nonāc pavisam citos dzīves apstākļos. Galu galā tomēr nolēmu palikt šeit."

Mācības un attiecības ar latviešu valodu

Foto: Ольга Савина
"Pirms pārcelties uz Rīgu, Maskavā bija grūti – es nomainīju četras skolas, katrā no tām cietu kaut kādus vājprātīgus pazemojumus no vienaudžiem. Manā bērnībā nebija nekā baisāka par skolu. Bet te kaut kā neizskaidrojami paveicās – pēc mūsu pārcelšanās teātra administratore Natālija Ivanovna ieteica mammai mani laist Rīgas 22. skolā. Tur es guvu neaprakstāmu baudu no mācīšanās, pabeidzu skolu, nokārtoju latviešu valodas eksāmenu – ne augstākajā kategorijā, taču labāk nekā atsevišķi klasesbiedri, kas te dzimuši. Man bija brīnišķīga latviešu valodas skolotāja – mēs mācījāmies bez mājasdarbiem reizi nedēļā, bet viņa kaut kādā neticamā veidā iemācīja mani runāt. Ļoti svarīgi ir atmest bailes sarunāties. Principiāli it visur, pat zinot, ka varu runāt krievu valodā, es cenšos sarunāties latviski," skaidro Karolīna.
"Kad pārcēlos uz Latviju, mani ļoti izbrīnīja krievu un latviešu attieksme pret valsts valodu – man tas bija absolīti nesaprotami. Vienā solā ar mani sēdēja meitene, kas ļoti brīnījās, kad es sarunā pieminēju, ka man ir draugs Kārlis. Bet toreiz bija tāds laiks – vēl pavisam svaigā atmiņā bija tie visi skandāli ap krievu skolām. Es tajos nepiedalījos, bet visu skaidri atceros," stāsta jaunā sieviete, uzsverot, ka ciena latviešu tautu.
Foto: Privātais arhīvs

"Man patīk latvieši, jo viņi nelien tev dvēselē – ievēro privāto telpu. Plašajai krievu dvēselei ir tāda īpatnība – izplesties tur, kur nevajag. Latvieši skaidrāk nosaka un ietur distanci. Varbūt tas ne visiem der, bet, kamēr jūs nesadraudzēsieties, viņi pie jums nelīdīs. Man tas patīk."

Uzturēšanās atļauja, pateicoties Ēlertei, un nākotnes plāni

Foto: Ольга Савина

"Interesants stāsts ir par to, kā ieguvu pastāvīgo uzturēšanās atļauju. Pēc tam, kad mamma aizgāja, man vairs nebija iemesla uzturēties Latvijā – izrādījos nevienam nevajadzīga, bet mans dzīvoklis šajā jautājumā neko nerisināja. Es ļoti vēlējos iegūt pastāvīgo uzturēšanās atļauju, tolaik es Latvijā biju dzīvojusi jau piecus gadus. Izmēģināju visus variantus!" atceras Karolīna. Rakstījusi ķīpām vēstuļu visām iespējamām instancēm un ik reizi saņēmusi atbildē "iepriecinošas" atteikuma vēstules, tomēr neesot kritusi izmisumā. Gluži pretēji – viņa slavē Latvijas sistēmu un ierēdņus.

"Nesen aizgāju tur atkal un pamanīju uzgaidāmajā zālē plakātu ar lūgumu nenest ierēdņiem dāvanas. Viņi tās nepieņems. Bet par viņu atsaucību daudz vēlas viņiem kaut ko uzdāvināt vai pat apskaut," smejoties savos iespaidos dalās Karolīna.
Viņa ilgi centusies izkārtot vizīti pie pārvaldes vadītāja vietnieka, bet, kad beidzot tur nokļuvusi, guvusi pārsteidzošu atbildi. Darbiniece Karolīnai izskaidrojusi, ka viņas gadījumā vienīgais variants, kā iegūt uzturēšanās atļauju, ir iegūt kāda Latvijas ministra galvojumu.
Foto: Privātais arhīvs
"Šķiet neticami, bet tajā ir loģika – ja tu esi nepieciešams valstij, tev palīdzēs. Bet ne visi var šo izmantot. Man palīdzēja dzejnieks Sergejs Timofejevs, kurš tolaik strādāja Kultūras departamentā. Un man varēja palīdzēt tikai kultūras ministrs. Mana ideja bija atstāt Latvijā mammas gleznas – 70 procenti no tām bija veltītas šai zemei. Es tik tiešām vēlējos tās izstādīt šeit, bet, ja man nāktos atgriezties Maskavā, tās aizbrauktu kopā ar mani. Pateicoties Serjožam, izdevās sazināties ar Sarmīti Ēlerti, parādīju viņai mammas darbu katalogu, parunāju... Un man piešķīra uzturēšanās atļauju, stāsta Karolīna.
Un kā ir tagad? Sieviete ir beigusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti, iestājusies maģistrantūrā, darbojas tulkošanas nozarē un žurnālistikā, kā arī aktīvi aizstāv dzīvnieku tiesības. Bet kopš neseniem laikiem viņa sākusi strādāt ar mammas gleznām, kā to savulaik apsolījusi Kultūras ministrijai. Jā, tieši tāds bija Karolīnas solījums – ka Ilonas Gonsovskas gleznas paliks Latvijā un tās būs pieejamas publikai.
Foto: Картина Илоны Гонсовской "Моя голубая сестра"
NO 7. līdz 12. novembrim talantīgās mākslinieces darbus varēs apskatīt mūsdienu mākslas gadatirgū "Art Riga Fair 2017", kas notiks Dzelzceļa muzeja telpās.
Foto: Картина Илоны Гонсовской "Зимний берег"

Sarunas noslēgumā jautāju Karolīnai – vai viņa paliks uz dzīvi Latvijā. Viņa atbildēja, ka pašlaik nebūvē ilgtermiņa plānus, tomēr piebilst, ka ļoti vēlas iegūt Latvijas pilsonību.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!