Par to, kāds ir bijis viņas karjeras izaugsmes ceļš, Anastasija dalās grāmatā "Kā gūt panākumus Latvijā", kas pie lasītājiem nonākusi, pateicoties "Baltic International Bank" atbalstam.
Kā tev izdodas saglabāt enerģiju un prieku darbā un karjerā?
Es patiešām mīlu to, ko daru. Patiesi. Nav bijušas dienas, kad man negribētos iet uz darbu. Protams, ir dienas, kad jāpaveic kaut kas mazāk patīkams. Bet, atskatoties pagātnē, arī savā pirmajā darba vietā – valsts iestādē – man patika iet uz darbu. Man vienkārši patīk strādāt.
Strādāju industrijā, kas, manuprāt, man ļoti piestāv tieši tāpēc, ka tā ir ļoti mainīga un tajā nav ļoti ilga termiņa plānošana. Šī industrija strauji attīstās un nav pārāk paredzama. Iepriekš neesmu strādājusi nevienā citā industrijā, tikai valsts pārvaldē, bet es ļoti, ļoti priecājos, ka esmu tieši šeit.
Aviācijas industrija ir starptautiska, un es ļoti labi apzinos, ka var pienākt brīdis, kad man būs jādodas prom: vienkārši neredzēšu vairs izaugsmes iespējas tepat uz vietas un nāks kāds ļoti labs piedāvājums no ārzemēm. Piedāvājumi visu laiku nāk: industrijā speciālisti cirkulē no vienas kompānijas uz otru, viens atved citu, tas ir normāli. Bet pagaidām man ir ļoti interesanti šeit. Kad kļūs garlaicīgi, tad sākšu domāt.
Kā tu izvēlējies strādāt tieši aviācijas industrijā?
Pirms darba "airBaltic", vēl studiju laikā, es strādāju valsts pārvaldē – Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā (VSAA). Toreiz man bija 19 gadu, un es meklēju darbu. Tā kā es studēju sociālo darbu, mani tur pieņēma. VSAA ir iestāde, kur cilvēki iet nodot dokumentus un pieteikties pabalstiem – pensijai, invaliditātes pabalstiem, bērna piedzimšanas pabalstiem utt.
Tā bija iespaidīga pieredze. Kolektīva vidējais vecums bija pāri 50, bet manas nodaļas vadītāja bija diezgan jauna – viņai bija ap 35 gadiem, un viņa noticēja, ka es varēšu šo darbu darīt. Sāku strādāt Rīgas Latgales priekšpilsētā ar visām tās īpatnībām.
Citādi nevarēju, jo cilvēki nāca un gaidīja: katrs ar savu bēdu vai jautājumu, un tu tur esi, lai apkalpotu viņus. Man nelika mieru doma, ka cilvēks atnācis un gaida – viņam varbūt nomiris radinieks, viņš nevar izrauties katru dienu. Kā tu vari iet ēst pusdienas? Vai vienkārši nespiest pogu nākamais, ja klienti stāv un gaida.
Pēc kāda laika pārgāju strādāt uz VSAA Starptautisko pakalpojumu nodaļu, kas toreiz sadarbojās ar visām Eiropas Savienības valstīm; tagad šī nodaļa ir īpaši aktuāla, jo cilvēki brauc uz citām valstīm strādāt. Mums bija ļoti labs kolektīvs: trīs jaunas meitenes vienā kabinetā. Darbs pārauga draudzībā, ļoti ilgi uzturējām attiecības un, sanākot kopā, ar smiekliem atcerējāmies savas darba gaitas. Visas jau sen esam pametušas valsts pārvaldi: diemžēl jauni un ambiciozi cilvēki tur neaizkavējas ilgi un tas ir bēdīgi.
Toreiz piedalījos visos iespējamos projektos, un par katru projektu pienācās piemaksa: tā bija laba iespēja paralēli pamata pienākumiem uzzināt ko jaunu, aizbraukt komandējumā (toreiz vēl neapzinājos, ka pienāks brīdis, kad komandējumos pavadīšu 50 procentus sava laika) un, protams, nopelnīt papildu latiņu.
Toreiz, nezinu kāpēc, biju iedomājusies, ka gribu strādāt tieši aviācijas nozarē, lai gan neviens no manas ģimenes ar to nav saistīts. Ģimenes draugi pārsvarā ir jūrnieki, jo tētis iet jūrā. Ar aviāciju nekāda sakara. Pirms tam biju lidojusi maksimums desmit reižu. Bet sāku sūtīt CV un pieteikties gandrīz visām vakancēm, kur varēju noderēt. Tika meklēts darbinieks departamentā, kas risina attiecības ar klientiem un izskata sūdzības. Aizgāju uz interviju un iepatikos. Šī pozīcija bija sākums.
Kā no klientu apkalpošanas speciālistes izaugi par nozares eksperti?
Lai nu ko, bet darbs valsts iestādē man bija iemācījis attieksmi pret dokumentiem un kārtību ar papīriem, un šajā departamentā sistēma bija jāpielabo. Kolektīvā ļoti ātri atradu meiteni, kura bija uz viena viļņa ar mani, un tā mēs sākām ieviest savu sistēmu, kārtību. Pēc kāda laika es sapratu, ka gribu šo industriju iepazīt un saprast dziļāk. Tika meklēts darbinieks lidojumu pakalpojumu nodaļā.
Tas bija ļoti interesants laiks, un jaunajā pozīcijā man bija viena no labākajām vadītājām – īsta skolotāja, ar apbrīnojamu mieru un pacietību. Vēlāk uzņēmumā sākās pārmaiņas. Bija sācis strādāt jauns priekšnieks – jauns, apzinīgs un ļoti enerģisks, ar daudz idejām. No Urugvajas. Un viņš meklēja jaunu šīs nodaļas vadītāju.
Toreizējā priekšniece ieteica mani. Nobijos, jo viņam bija slikta reputācija – daudzi cilvēki nevarēja atrast kopīgu valodu. Bet mēs atradām kopīgu valodu. Manā dzīvē, šķiet, ir bijis ļoti maz cilvēku, ar kuriem neesmu spējusi atrast kopīgu valodu. Diezgan ātri sakārtojām departamentu, samainījām komandu un ieviesām visu, ko vēlējāmies.
Atceros, ka pirmo reizi, kad bija jāuzsaka darba attiecības, trīcēja rokas. Kaut arī nācies to darīt vēl ļoti, ļoti daudz reižu – tas nav tas patīkamākais process.
Kādā brīdī notika pārmaiņas Pārdošanas departamentā. Komercdirektors mani oficiāli uzaicināja vakariņās, un es uzreiz sapratu, par ko ir runa: tieši tajā laikā bija aizgājusi prom pārdošanas vadītāja. Komercdirektors, kurš bija mans tiešais vadītājs, jautāja: "Vai tu paņemsi zem sava spārna arī Pārdošanas departamentu? Mums tajā ir nepieciešams jauns vadītājs. Bet tas būs klāt jau esošajiem pienākumiem." Mana izpratne par visu šo procesu un par to, kā veicināt pārdošanu tieši šajā jomā, bija ļoti vispārīga, es teicu vadītājam: "Vai tu apzinies, ka es neko nesaprotu šajā jomā? No pārdošanas saprotu tikai tik daudz, kas attiecas uz Zvanu centru, biļešu kasēm, un mana izpratne, kā tas viss notiek, ir vispārīga." Viņš atbildēja: "Nekas, iemācīsies. Tur iemācīsies, esi gudra sieviete."
Patiesībā tā arī ir: kad esi jau sasniedzis kaut kādu līmeni, vairs nav lielās vajadzības sīki pārzināt tehniskus jautājumus un detaļas, bet ir nepieciešama laba komanda, kas jāvada, jāvirza uz mērķi. Vadītājam ir jāredz lielā bilde un jāprot identificēt problēmas, tiklīdz tās sākas. Jāprot ļoti konkrēti definēt mērķi un to, ko sagaidi no cilvēkiem.
Tā bija liela skola, iespaidīga pieredze, un šajā laikā es izaugu gan kā personība, gan kā vadītāja. Es pat teiktu, ka tieši šī pieredze izveidoja manu vadības stilu un manus uzskatus par vadīšanu. Es tur pavadīju divus gadus, vadot divus departamentus vienlaikus.
Kā tu nokļuvi "Primera Air"?
Pieņēmu piedāvājumu pēc ilgām sarunām. Sākumā īsti nevarēju saprast, uz ko tās ved, jo šis ir tāds bizness, kur neviens atklāti nestāstīs par saviem plāniem, kamēr neesi iekšā.
Pievienojoties "Primera Air" komandai, man bija viens nosacījums, ko izteicu pēc līdzšinējiem secinājumiem: gribu izveidot savu komandu. Un man to ļāva darīt. Mans vadītājs – kompānijas izpilddirektors, kas mani uzrunāja šai pozīcijai, nāk no avikompāniju operatīvās daļas un komercijas lietās nav specializējies. Viņš teica: "Dari, ko vēlies, tikai sakārto visu un sasniedz finanšu rezultātus."
Un mēs izveidojām šo aviokompāniju tādu, kāda tā ir tagad, praktiski no nulles, gada laikā panākot ļoti labus finanšu rezultātus. No mazas kompānijas ar deviņām lidmašīnām esam izveidojuši lielu aviokompāniju, kurai 2019. gadā būs teju 40 lidmašīnas; mums ir arī fantastiski finanšu rādītāji. Sāksim arī lidojumus no Eiropas uz Ziemeļameriku un praktiski revolucionizējam aviācijas biznesu, piedāvājot zemu izmaksu pārvadājumus pāri okeānam.
Kādas rakstura īpašības tev palīdz sasniegt mērķus?
Ja manai komandai jautātu, kā viņi mani raksturotu, esmu pārliecināta, ka atbildēs parādītos, cik ļoti esmu tendēta uz termiņu ievērošanu. Man patīk zināt, kad darbs būs pabeigts, un mani ļoti kaitina, ja kaut kas netiek izdarīts laikā. Bet, ja netiek izdarīts laikā, es novērtēju, ja pirms tam par to pabrīdina. To es pieņemu. Tāpēc ir labi, ja man uzreiz dod atgriezenisko saiti: saņemts, skaidrs, izdarīšu tad un tad. Jā, uzskatu, ka vienmēr ir jāizdara tas, kas solīts. Ir jābūt ļoti objektīvam iemeslam, lai neizdarītu.
Man patīk redzēt, kā viss attīstās, kļūst arvien efektīvāks, tas ir fantastiski. Es strādāju "airBaltic" tajā laikā, kad aviobiļetes turp un atpakaļ nemaksāja mazāk par 400 eiro, bet tagad uz tādu cenu neviens vairs pat neskatīsies, ja nu vienīgi ārkārtas nepieciešamības gadījumā. Lidojumi kļūst ļoti pieejami.
Nevaru teikt, ka darba dēļ jūtos kaut ko upurējusi. Varbūt esmu no tiem cilvēkiem, kas visā atrod pozitīvo. Vai varbūt to var saukt par attaisnošanos – man patīk tas, ko daru. Man ir gribēšana un nevarēšana darīt savādāk.
Domāju, ka jā, es varētu darīt gandrīz jebko. Redzu, kā daži cilvēki darbā mokās, bet es domāju – ja jau cilvēks nevar darīt to, ko mīl, tad var sākt darīt un iemīlēt. Man šķiet, ka es sāktu mīlēt jebko, ko darītu.
Aviācijā cilvēki pēc pāris gadiem vai nu izdeg un iet prom, vai gluži otrādi – paliek uz visu mūžu. Šeit ir tāda dinamika, ka pēc tam ir grūti strādāt kaut kur citur. Ir cilvēki, kas aiziet uz citu biznesa jomu un garlaikojas. Vai es varu iedomāties sevi darām ko citu? Domāju, ka jā, es varētu darīt gandrīz jebko. Redzu, kā daži cilvēki darbā mokās, bet es domāju – ja jau cilvēks nevar darīt to, ko mīl, tad var sākt darīt un iemīlēt. Man šķiet, ka es sāktu mīlēt jebko, ko darītu.
Ir jāmīl tas, ko tu dari. Citādāk nav jēgas darīt.
Reizēm mēģinu apzināties, cik ļoti aviācija ir mainījusi un joprojām maina pasauli. Strādājot šajā industrijā, ir sajūta, ka varu piedalīties šajās pārmaiņās, kas ietekmē ļoti daudz – ekonomiku, uzņēmējdarbību, sabiedrību. Man ir sajūta, ka varu padarīt pasauli labāku. Pasaule ir mainījusies un kļuvusi maza – lielā mērā pateicoties aviācijai.
Man šķiet, ka penicilīns, internets un aviācija ir trīs fantastiskākās lietas, ko ir izgudrojis cilvēks. Viss pārējais ir atvasināts.
Pilnu interviju lasi Kārļa Ozola un Lauras Vanagas-Mickevičās grāmatā "Kā gūt panākumus Latvijā". Grāmata lasītājiem pieejama jau no 16. februāra, un tās prezentācija notiks trešdien, 21. februārī.
