Uz pieres jau nav rakstīts

Māra: HIV vīruss un suņuks ietekmē manu dzīvi pozitīvi
Foto: Shutterstock

Tagad Māra jau trīs gadus ir laimīgās attiecībās, draugam par HIV izstāstīja trešajā randiņā, un, kā atzīst pati, nav vērts šo tematu atlikt uz vēlāku laiku. Tā viņa arī izdarīja – saņēmās un izstāstīja par savu situāciju: "Galvā viss vārījās, un vārdi nenāca man pār lūpām, teicu, ka mums jāiet pastaigāties, ka man vajag parunāties. Redzu, ka viņš jau arī paliek tramīgs, nesaprot, kas par lietu. Un tad es saņēmos un pateicu, viņš bija pārsteidzoši saprotošs, un tad es sapratu, ka viņš ir ļoti maz informēts par to, kas tas HIV tāds īsti ir. Un tad pārņem tā muļķīgā sajūta, ka it kā esi novēlis to smagumu no krūtīm, bet tas otrs cilvēks ne vella nesaprot, uz ko viņš parakstās. Tad man vēl nācās izskaidrot, ko tad tas nozīmē. Bet mēs joprojām esam kopā – viņš mani atbalsta un cenšas, kā var. Protams, viņš nekad līdz galam to nevarēs izprast, bet varbūt pat labi.

Tad es sēžu tajā uzgaidāmajā telpā un domāju – kāpēc? Kāpēc tas ir noticis ar mani? Grūtākās ir tās reizes, kad pārējie no uzgaidāmās telpas ir narkomāni, tad tiešām liekas – es taču te neiederos! Māra

Mana ikdiena šobrīd rit kā parastam cilvēkam. Ikdienā jau nav uz pieres rakstīts, ka man ir HIV. Reizi trijos mēnešos ir jādodas uz LIC, lai nodotu analīzes un saņemtu receptes medikamentiem, tie arī ir tie smagākie mirkļi, jo ir kā pļauka sejā. Tad es sēžu tajā uzgaidāmajā telpā un domāju – kāpēc? Kāpēc tas ir noticis ar mani? Grūtākās ir tās reizes, kad pārējie no uzgaidāmās telpas ir narkomāni, tad tiešām liekas – es taču te neiederos! Tas nav iespējams. Bet bieži ir reizes, kad pārējie ir smalki biroja darbinieki, sakoptām frizūrām un kostīmiņos, un liekas – cik patiesībā nepareizi ir sabiedrības stereotipi par šo vīrusu. Tagad jau esmu iemanījusies, kuri ir tie labākie laiki, kad ir mazāk cilvēku, mazākas rindas – ātrāk varu tikt cauri visam procesam. Bez tam katram HIV pacientam ir jāievēro viena lieta, ko varu aprakstīt kā koks ar diviem galiem – mums ir pienākums informēt ārstus, zobārstus vai tetovētājus, ka esam HIV inficēti, bet tajā pat laikā mums ir tiesības arī to noklusēt. Un tā es jau piecus gadus nevaru saņemties aizdoties atjaunot tetovējumu, ko uztaisīju pirms divpadsmit gadiem, jo mana sirdsapziņa neļauj ko tādu noklusēt, bet tajā pat laikā zinu, ka, ja no manis atteiksies, tas būs ļoti, ļoti sāpīgi..."

Source

DELFI Viņa

Tags

AIDS HIV Lasāmgabali Latvijas Infektoloģijas centrs
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form