Uz sarunu aicināju visas trīsvienības daļas. Visas sievietes par dzimto pilsētu sauc Jēkabpili, mācījušās Jēkabpils 3. vidusskolā, bet pēcāk katra izvēlējusies savu ceļu, iegūstot augstāko izglītību. Ievirze šūšanā viņām esot jau no bērnības, jo abi vecāki pievērsušies šai prasmei, tāpēc, kad visas kļuva vecākas, arī kaut ko sev uzšuvušas.
Zandai ir 28 gadi. Apģērbu dizains viņu vienmēr interesējis, taču, kad pienāca laiks izvēlēties virzienu studijām, viņa nosliecās par labu arhitektūrai, jo šķita, ka apģērbu dizains īsti nav profesija. "Strādāju dažādos birojos, taču pirms gada sapratu, ka tas nav tas, ko gribu darīt. Pievērsos apģērbu šūšanai personīgajiem klientiem."
Zaigai ir 30 gadi. Viņa atceras, ka kādreiz šuvusi drēbes arī jaunākajai māsai. Pēc vidusskolas viņai nebūt nebija viegli izvēlēties, ar ko savu dzīvi saistīt, jo interesēja daudzas lietas – iesniedza dokumentus, lai mācītos gan par optometristu, gan arī fizmatos, bet pēdējā brīdī nosliecās par labu tekstila tehnoloģijām. Šobrīd viņa ir bērnu kopšanas atvaļinājumā un ikdienu vada Liepājā. Viņa arī piebilst, ka attālums "māsu kopējā uzņēmuma" attīstībā rada problēmas, jo nākas, piemēram, arī kādas skices sūtīt ar pakomātu u.c.
Zanei ir 32 gadi. Viņa ir "finanšu māsa", kura jau sen pirms stāšanās universitātē bija nolēmusi, ka būs matemātiķis-statistiķis. Vecāki gan plānos viesuši korekcijas un uzstājuši, ka meitene studēs ekonomiku. Lai gan sākumā par šo ieceri priecīga nebija, viss dzīvē iekārtojās tā, ka jūtas apmierināta ar šo izvēli. Neskatoties uz to, ka profesija aizvedusi viņu skaitļu un ciparu pasaulē, Zane stāsta, ka vienmēr paticis sev kaut ko sašūt, tādējādi "apmierinot" arī savu radošo pusi.
Kā no sērforšanas internetā attīstījās ideja
Loģisks rodas jautājums – kāpēc sievietēm, kura katra mācījusies citā sfērā, radās ideja kopīgi ķerties klāt lietusmēteļu dizainēšanai un šūšanai? Zaiga atceras, ka pirmsākums meklējams neikdienišķā situācijā. "Atceros, ka ar jaunāko dēlu biju slimnīcā un, kamēr viņš gulēja pie sistēmām, man nebija ko darīt. Skatījos ārzemju interneta lapās, veikalos audumus un atradu ļoti skaistus membrānaudumus. Izdomāju, ka noteikti gribētu sev sašūt no tāda lietusmēteli – lai varētu staigāt pa lietu, pakaļ bērniem uz bērnudārzu u.c. Atceros, ka sūtīju Zanei un Zandai bildes ar jautājumu, vai viņām arī nevajag pasūtīt šādu audumu. Tas bija pagājušā gada novembrī, decembra nogalē sāku šūt."
Zanda piebilst, ka arī viņai tad esot vajadzējis klientei uzšūt mēteli. "Saņēmu zvanu no Zaigas ar jautājumu: "Kā tev vispār patīk šūt mēteļus? Man ir baigi labais materiāls!" Pēc Jaunā gada aizbraucu uz Liepāju pie viņas, sākām runāt par dažādiem modeļiem un tamlīdzīgi. Kad nonācām līdz tam, ka šī patiešām ir laba ideja, bija "klikšķis", ka vajag arī kādu, kas māk biznesa plānu sastādīt. Tālu nebija jāmeklē, jo tieši trešā māsa šīs lietas saprot un to dara. Parunājām ar Zani un martā dibinājām uzņēmumu."
Viņas stāsta, ka ārzemju tirgū tos pozicionē kā lietusmēteļus, bet precīzāk tie dēvējami par ūdens izturīgiem mēteļiem. "Tas ir mētelis, kuru var nēsāt visos laikapstākļos. Jau agrā pavasarī un arī mīnus grādos ir ērti uzvilkt mēteli un nedomāt par lietussargu," stāsta Zanda. Viņa arī dalās pārdomās, ja cilvēkam pasaka, kas tas ir lietusmētelis, uzreiz šķiet, ka var vilkt tikai lietus laikā. `
Tāpat daudzus pārsteidz cena, kas, skaidrības labad jāpiebilst, nav maza. Zaiga uzsver, ka dārgs ir audums. "To izmanto tūrisma apģērbos, mežstrādnieku apģērbos – tādos, kuriem nepieciešams nodrošināt siltumu un ūdensnecaurlaidību. Mēs neražojam miljonam vai simtiem, mēs ražojam ierobežotā daudzumā ar īpašu dizainu. Cena ir tāda, lai visi uz ielas ar tādiem nestaigātu, bet būtu individualitātes." Zaiga skaidro, ka nesen saņēmušas arī Zandas dizainētu audumu – tādu, kura pati zīmējusi, lai preci padarītu vēl atbilstošāku māsu stila izjūtai.
Zanda papildina māsas teikto, ka šūšanas process ir ilgs un sarežģīts, tāpēc viņa vēlas, lai nēsātāja to spētu novērtēt – ar lētām precēm tā reizēm nav. "Mums ir klienti, kuri prasa pamainīt piedurkņu garumu vai nedaudz dizainu. Tirgū pieejamo ūdens izturīgo mēteļu klāsts ir sportisks, tumšs, ar vīrišķīgu piegriezumu – sievišķīgo ir ļoti, ļoti maz." Māsas arī uzsver, ka primāri šādi mēteļi interesēja un interesē viņas pašas, tāpēc vēlējušās arī citām sievietēm ļaut justies ne tikai ērti, bet arī sievišķīgi.
Kā tas ir – būt trim māsām vienā uzņēmumā
Pastāv dažādi uzskati, ar ko vislabāk veidot uzņēmumu – bērnības draugiem, universitātē iepazītiem speciālistiem, tuviem paziņām un arī radiniekiem. Māsas gan apstiprina, ka bez kašķiem neiztikt, taču visas viena otru uzskata par speciālistēm, tāpēc nejaucas viena otras lauciņā. Zane stāsta: "Es kā finanšu māsa nekad nejaucos jautājumos, kuru audumu izvēlēties, kas būs jaunajā kolekcijā u.c. Es paskatos, kas būs, ja nu gadījumā kaut kas šķiet galīgi šķērsām, tad pasaku, bet principā pilnībā uzticos Zandai un Zaigai. Es tikai paskatos, vai mums ir pietiekoši daudz naudiņas, lai to varētu realizēt. Ja nemēģini otram iestāstīt, kā būtu labāk, tad var daudz produktīvāk sadarboties."
Zanda šādu uzņēmuma modeli uzskata par veiksmīgu, jo visas viena otru ļoti labi pazīst. "Mēs zinām viena otras īpatnības, kuras ātri arī pieņemam. Piemēram, par dizaina lēmumiem – ja viņām nepatiktu, bet man šķistu, ka tā jābūt – tā arī būtu. Viņas jau zina, ka tāda uzstājīga esmu, tāpēc nav jēgas strīdēties. Draugu tu nepazīsti tik labi, tāpēc tur var rasties vairāk problēmu."
Turpretī Zaiga teic, ka adekvāti uztver kritiku pret sevi. "Es taču nevaru turēt ļaunu vai dusmoties uz kādu, ja man aizrāda par darba lietām. Es pie sevis varu būt neapmierināta, bet es uzņēmuma labā cenšos pie sevis pārdomāt un saprast, kā labāk."
Viņas smejot atzīst, ka lielu problēmu sadarbībā nav, taču uzņēmuma darbībā ne vienmēr viss iet kā pa diedziņu. Māsa Zanda stāsta, ka milzīgs darbs jāiegulda mārketingā un popularizēšanā. "Man šķita, ka uztaisīšu dizainu, sašūšu prototipus, uztaisīsim foršu fotosesiju, mājaslapu un tad vienkārši gaidīsim, kad viss notiks. Grūti ir saprast, kā produktu aizvest līdz pircējam, un tas ir ilgs process."
Viena no pirmajām diskusijām starp māsām bija, vai nepieciešams par preci stāstīt apkārt pirms tā laista tirdzniecībā. Zane min: "Mēs nolēmām, ka ir labi parādīt draudzenēm, kas ir mērķauditorijā – ko viņas saka par šiem produktiem. Cerējām, ka, ja mums ideja patīk, arī citām patiks, taču vajadzēja noskaidrot, cik liela ir interese." Viņas atbalsta uzskatu, ka vispirms ir jānoskaidro, vai cilvēkiem patiesi konkrētā prece varētu interesēt un tad jāķeras klāt jau nopietnāk.
Uzņēmuma nosaukums ir "Rain Sisters", kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē "Lietus māsas". Visas kā viena arī uzskata, ka, attīstot šo uzņēmumu, nesāks šūt kleitas vai svārkus (ja nu vienīgi tie nebūs ūdensnecaurlaidīgi) – viņas vēlas pieturēties vienai tēmai. Taču arī nākotnē viņas redz iespēju attīstīties, piemēram, domājot par vīriešu un bērnu lietusmēteļu kolekcijām.
'Laušanās' ārpus Latvijas un nākotnes redzējums
"Es sākumā biju pret iešanu uz tirdziņiem, jo domāju, ka aiziesim ar padārgu produktu un visi šausmināsies," runājot par cilvēku pirktspēju Latvijā stāsta Zanda. "Mēs bieži dzirdam, ka latvieši nav paši pozitīvākie cilvēki uz pasaules, bet biju patīkami pārsteigta, ka pie mums nāk cilvēki runāties un viņi ir ieinteresēti uzzināt vairāk."
Viņa arī atceras, ka pašā sākumā mēteli nopirkusi latviešu meitene, kura dzīvo Londonā. "Viņa mums sūta bildes un ziņas, ka cilvēki nāk uz ielas un prasa – kur tu tādu nopirki." Zanda stāsta, ka ārzemju pasūtījumi arī ir, taču viņas cer savu ceļu pasaulē "izsist" vēl plašāku, jo pie Latvijas tirgus apstāties nevēlas.
Māsas uzsver, ka problēma ar pasaules tirgu rodama arī tajā, ka šī ir viena no precēm, kura pirms pirkšanas jāuzmēra, lai saprastu, vai un cik labi piestāv, taču internetveikalā šādas iespējas nav. "Mēs tagad esam uzsākušas sadarbību ar pārstāvi Briselē, kas mēģinās mēteļus vairāk rādīt," stāstot par nākotnes plāniem atklāj Zane. "Domājam meklēt arī sadarbības partnerus pasaulē, piedāvājot variantu, ka arī pašas varam aizbraukt uz konkrēto vietu."
"Ir reizes, kad uznāk domas, šaubas, vai vajag šo visu darīt, bet tad aizveru acis un atceros, cik ļoti man nepatika strādāt birojā," teic Zanda. "Man šķiet, ka mums visām patīk sašūšanas prieks – tu īsā laikā kaut ko radi un redzi skaistu gala rezultātu. Apkārtējo novērtējums dzen uz priekšu."
Zane iedrošina citus censoņus, kuriem ir idejas un vēlme dibināt uzņēmumu, sakot, ka tas nemaz nav tik sarežģīti. "Sākumā gan šķiet – ārprāts, ārprāts. Būs man jāpilda nesaprotamas formas, bet īstenībā nav tik sarežģīti, ja tam izrokas cauri." Viņa uzsver, ka vairāk jādomā par to, kā uzņēmumā sadalīt pienākumus, kad vienlaicīgi jādomā par vairākiem svarīgiem jautājumiem.
"Ļoti daudzi cilvēki domā par kādu ideju tik ilgi, līdz tā kļūst neinteresanta," māsas iesākto domu par to, cik viegli vai grūti ir attīstīt šķietami spožu ideju, stāsta Zanda. "Tā var būt laba, bet cilvēki sāk domāt par visām grūtībām, piemēram, ka vajadzēs reklamēt, kā es to izdarīšu un aizmet to prom. Ir ļoti daudz labas idejas, kuras netiek realizētas, jo cilvēki vienkārši nobīstas. Nav tā, ka visas problēmas un sarežģījumi nāk vienā brīdī un uzreiz – cilvēks visu var atrisināt pamazām. Nevajag baidīties!"
